Viņš apmierināts pamāja ar galvu.
— Uz miglu nerādās?
— Biezi blāķi ziemeļos un ziemeļvakaros.
Viņš atkal pamāja, izskatīdamies vēl vairāk apmierināts.
— Un ka ar «Maķedoniju»?
— Nekur neredz.
Es būtu varējis zvērēt, ka, to dzirdot, viņa vaigs apmācās, tikai nesapratu, kādēļ tas varētu viņam sagādat vilšanos.
Taču drīz vien viss kļuva skaidrs.
— Priekšā dūmi! — atskanēja no klāja, un viņa seja atplauka.
— Labi! — viņš iesaucās un tūliņ piecēlās, lai dotos uz klāju un pēc tam uz mednieku kajīti, kur trimdā izraidītie mednieki ieturēja pirmās brokastis.
Mēs abi ar Modu Brūsteru gandrīz nepieskārāmies ēdienam, bet satraukti un klusēdami raudzījāmies viens uz otru un klausījāmies Vilka Larsena balsī, ko kajītē varēja caur starpsienu sadzirdēt. Viņš runāja ilgi, un pēc pēdējiem vārdiem atskanēja skaļa, atzinīga rēkoņa. Starpsiena bija pārāk bieza, lai mēs saprastu, ko viņš saka; bet, lai nu tas bijis kas būdams, medniekiem tas, šķiet, varen patika, jo atzinīgajai rēkoņai sekoja dzīvas sarunas un priecīgi izsaucieni.
No trokšņiem uz klāja es sapratu, ka jūrnieki sāk rosīties un gatavojas nolaist laivas ūdenī. Moda Brūstera iznāca man līdzi uz klāja, bet es viņu atstāju pie pūpes nokares, kur viņa varēja visu vērot un tomēr palikt nomaļu. Matrožiem droši vien bija zināms, kas kapteinim padomā, jo straujums un enerģija, ar kādu viņi ķērās pie darba, liecināja par sajūsmu. Mednieki barā iznāca uz klāja, nesdami līdzi bises, munīcijas kastes un, kas bija visai neparasti, arī šautenes. Šautenes laivā ņēma līdzi tikai retos gadījumos, jo ronis, trāpīts ar šautenes patronu no liela attāluma, parasti nogrimst, iekams laiva pagūst piebraukt klāt. Tomēr šodien visiem medniekiem bija šautenes un lieli patronu krājumi. Ievēroju, ka viņi apmierināti vīpsnā, skatīdamies uz «Maķedonijas» dūmu strūklu, kas, tvaikonim tuvojoties no rietumiem, cēlās arvien augstāk.
Visas piecas laivas žigli tika nolaistas ūdenī, un mēs noskatījāmies, kā tās, tapat kā iepriekšējā pēcpusdiena, uzņem kursu uz ziemeļiem. Es ziņkārīgi vēroju tās labu brīdi, taču nekā neparasta jūrnieku rīcībā nemanīju. Viņi nolaida buras, šāva roņus, atkal uzvilka buras un turpināja savā nodabā visu tapat kā ik dienu. «Maķedonija» atkārtoja vakarējo manevru — sāka aizšķērsot jūru, aizbraucot savas laivas mūsējām priekšā un noslēdzot ceļu. Lai četrpadsmit laivas varētu veiksmīgi medīt, tām vajadzēja izvērsties diezgan plašā okeāna sektorā, un, kad tvaikonis bija mūsējiem pilnīgi nogriezis ceļu, tas devās tālāk ziemeļaustrumu virzienā, nolaizdams jūrā arvien vairāk laivu.
— Kas te notiks? — es ievaicājos Vilkam Larsenam, nespēdams ilgāk apvaldīt ziņkāri.
— Kam jānotiek, tas notiks, — viņš rupji attrauca. — Nepaies ne tūkstoš gadu, kad jums viss kļūs skaidrs, bet starplaikā lūdziet dievu, lai uzpūš stingrs vējš.
Starp citu, varu jau arī jums pateikt, — viņš nākamajā mirklī ierunājās no jauna. — Es taisos savu brāli paārstēt ar viņa paša zālēm. īsos vārdos — tagad es viņam jaukšu medības, turklāt ne tikai šodien, bet visu atlikušo medību sezonu, ja mums laimēsies.
— Bet ja nu nelaimējas? — es ieminējos.
— Tas nav ierēķināts, — viņš pasmejas. — Veiksme mums nepieciešama, citādi esam pagalam.
Viņš nostājās pie stūres, bet es aizgāju uz savu «lazareti» rufē, kur gulēja abi sakropļotie — Nilsons un Tomass Magridžs. Nilsons, kā jau varēja gaidīt, bija itin možs un jautrs, jo viņa lauztais liels auga kopā labi; turpretī koknejieti māca izmisīga melanholija, un manī modās dziļa līdzjūtība pret nelaimīgo radījumu. Visvairāk es brīnījos par to, ka pēc visa pārciestā viņš vēl ir dzīvs un grib dzīvot. Nežēlīgais liktenis ilgajos gados viņa izģindušo ķermeni bija sadeldējis par pilnīgu vraku, un tomēr viņā vēl joprojām spoži gailēja dzīvības dzirksts.
— Ar mākslīgu kāju — un tagad prot taisīt lieliskas protēzes — tu varēsi klumburot pa kuģu kambīzēm līdz mūža vakaram, — es centos viņu uzmundrināt.
Bet viņš man atbildēja nopietni, pat svinīgi:
— Nezin, par ko jūs runā, mister van Veiden, bet vienu es zin: es nejutīsies laimīgs, kamēr neredzēs, ka tas elles prauls ir pagalam un beigts. Viņš nedrīkst nodzīvot ilgāk kā es. Viņam nav tiesības dzīvot ilgāk par mani, un, kā svētajos rakstos teikts, viņš mirs lielās mokās, un es saku — āmen, lai tikai viņš, nolādēts, drīzāk dabū galu!
Atgriezies uz klāja, redzēju Vilku Larsenu valdām stūres ratu ar vienu roku, otrā viņš turēja pie acīm paceltu tālskati un pētīja laivu stāvokli, sevišķi vērīgi sekodams «Maķedonijai». Vienīgā redzamā pārmaiņa mūsu laivu stāvokli bija tāda, ka tās, turēdamās cieši pie vēja, bija pagriezušas nedaudz uz ziemeļrietumiem. Taču es nesapratu šā manevra jēgu, jo piecas «Maķedonijas» vēja puses laivas, kas arī turējās cieši pie vēja, joprojām atradās mums priekšā un nogrieza ceļu uz jūras brīvo daļu. Lēnam tās visas virzījās uz rietumiem, attālinoties no pārējam savām laivām. Mūsējie burāja un airēja. Airos bija iegūluši pat mednieki, un, trīs airu pāru dzītas, tās ātri panāca, ja tā var teikt, pretinieku.
No «Maķedonijas» dūmu grīstes vairs bija atlicis tikai palss plankumiņš pie apvāršņa ziemeļaustrumos. Pašu tvaikoni nevarēja saredzēt. Mēs līdz šim visu laiku bijām tik tikko virzījušies uz priekšu; buras šļaugani plivinājās vējā; divas reizes mēs uz īsu laiciņu pat sākām dreifēt. Bet nu lēnā šūpošanās izbeidzās. Šotes pievilka, un Vilks Larsens palaida «Garu» pilnā gaitā. Mēs panācām savas laivas, pabraucām tām garām un tuvojāmies pretinieka grupas pirmajai vēja puses laivai.
— Nolaidiet klīveri, mister van Veiden, — Vilks Larsens pavēlēja, — un sagatavojieties pārlikt Štagburas un štagfoka halzi!
Es metos uz priekšgalu un, kad mēs aizvēja pusē apmēram simt pēdu atstatumā traucāmies laivai garām, biju jau nolaidis un nostiprinājis klīveri. Trīs laivā sēdošie vīri aizdomīgi mūs vēroja. Viņi bija jaukuši mums medības un pazina Vilku Larsenu, vismaz zināja, kāda tam slava. Ievēroju, ka mednieks, milzīga auguma skandināvs, kas sēdēja laivas priekšgalā, turēja gatavībā pār ceļiem pārliktu šauteni. īstenībā tai būtu vajadzējis atrasties parastajā vietā. Kad laiva palika mums aiz muguras, Vilks Larsens pamāja ar roku sveicienu un uzsauca:
— Kāpiet augšā «bariņā»!
Iet «bariņa» roņu mednieku žargonā nozīmē to pašu, ko «paciemoties», «patērgāt». šāds aicinājums pauž jūrnieku laipnību un sola patīkamu pārmaiņu vienmuļaja dzīvē.
«Gars» apsviedās pret vēju, un es, tikko pabeidzis savu darbu kuģa priekšgalā, paguvu aizskriet uz pakaļgalu, lai palīdzētu tikt galā ar grotburu.
— Lūdzu, palieciet uz klāja, mis Brūstera, — Vilks Larsens sacīja, pirms aizgaja uz kuģa priekšgalu pretī viesiem, — un jūs arī, mister van Veiden.
Laivā sēdošie vīri bija ievilkusi buru un piebraukuši pie šonera. Mednieks, zeltainu bārdu, kā vikings, pārrāpās pār reliņu un nolēca uz klāja. Lai arī augumā īsts milzis, viņš tomēr nespēja pilnīgi noslēpt bailes. Sejā nepārprotami bija lasāmas šaubas un neuzticība. Viņa vaigu sedza bieza bārda, tomēr varēja redzēt, ka tā ir atklāta, godīga seja, un tajā pavīdēja atvieglojums, kad mednieks, novērsis acis no Vilka Larsena un uzmetis skatienu man, konstatēja, ka mēs esam tikai divi. Tad viņš paraudzījās uz abiem saviem ļaudīm, kas bija viņam sekojuši. Viņam patiesi nebija ko bīties. Blakus Vilkam Larsenam viņš izskatījās kā Goliāts. Augumā viņš bija savas sešas pēdas un astoņas vai deviņas collas un svarā — kā es vēlāk uzzināju — divsimt četrdesmit mārciņu. Turklāt ne drusciņas tauku. Tikai kauli un muskuļi.