Nedrošība no jauna pavīdēja viņa sejā, kad Vilks Larsens, apstajies trapa galā, aicināja viņu lejā kajītē. Bet viņš ātri saņēmās, nomērījis ar acīm namatēvu, kas gan
bija liela auguma vīrs, taču milzim blakus šķita gatavais punduris. Tas viesi iedrošināja, un viņi abi nokāpa lejā kajītē. Airētāji pa to laiku pēc jūrnieku paraduma aizgāja paši uz savu roku paciemoties rufē.
Piepeši no kapteiņa kajītes atskanēja neganta, drausmīga rēkoņa un tai sekoja mežonīga kautiņa troksnis. Tur cīnījās leopards ar lauvu, rēca lauva, Vilks Larsens bija leopards.
— Nu jūs redzat mūsu viesmīlības svētumu, — es sarūgtināts sacīju Modai Brūsterai.
Viņa ar galvas mājienu apstiprināja, ka dzird, un es redzēju viņas sejā atspoguļojamies tās pašas ciešanas, kas mani mocīja pirmajās nedēļās uz «Gara», kad biju spiests noskatīties vai noklausīties mežonīgā varmācībā.
— Vai jūs labāk neaizietu uz kuģa priekšgalu, kaut vai līdz mednieku kajītes trapam, kamēr tas būs beidzies? — es ieminējos.
Viņa papurināja galvu un žēli paraudzījās man acīs. Viņa nebija nobijusies, tikai sašausminata par zvēris- kumu cilvēkā.
— Jel saprotiet, — es sacīju, izmantodams izdevību,
— vienalga, kāda ir mana loma visā, kas te notiek un kas. vēl gaidāms, esmu spiests ļaut tam notikt, ja mēs abi gribam dzīvi izkļūt no šīs jezgas.
Man arī nav viegli, — es vēl piebildu.
— Es saprotu, — viņa atteica vārgā balsī, kas skanēja it ka no tāluma, taču acis liecināja, ka viņa patiesi mani sapratusi.
Troksnis lejā driz apklusa. Vilks Larsens viens pats atgriezās uz klāja. Viņa bronzas krāsas seja bija pietvīkusi mazliet tumšāka, bet nekādas citas pazīmes neliecināja par nule notikušo kautiņu.
— Pasauciet tos divus puišus šurp, mister van Veiden, — viņš sacīja.
Es paklausīju, un pēc pāris minūtēm abi bija klāt.
— Uzvelciet augšā savu laivu, — Vilks Larsens pavēlēja. — Jūsu mednieks nolēmis pagaidām palikt uz mūsu kuģa un negrib, ka tā bez vajadzības tiek dauzīta gar bortu.
Es teicu, velciet laivu augšā, — viņš atkārtoja, šoreiz asākā balsī, kad jūrnieki vilcinājās izpildīt viņa pavēli.
— Kas zina? Jums varbūt vajadzēs pabraukāt kādu laiciņu kopā ar mani, — viņš, balsi nepacēlis, turpināja, kad abi matroži sarosījās, lai izpildītu pavēli, un apslēptie
draudi skaidri liecināja, ka laipnā balss ir māns, — un tāpēc nebūs par ļaunu, ja mēs jau no paša sākuma labi sapratīsimies. Nu, dzīvāk! Nāves Larsens jūs izdancināja vēl pamatīgāk, to man laikam nevajadzēs jums atgādināt.
Pēc pēdējās piebildes matroži sāka darboties ašāk, un, kad laiva bija uzcelta uz klāja, mani aizsūtīja uz priekšgalu mainīt halzi štagburai un štagfokam. Nostājies pie stūres, Vilks Larsens sāka ar «Garu» sekot otrai «Maķedonijas» vēja puses laivai.
Pabeidzis savu darbu un nekā cita darāma neatradis, sāku atkal vērot laivas. «Maķedonijas» trešajai vēja puses laivai patlaban uzbruka divas mūsējās, bet ceturto lenca trīs mūsu atlikušās; «Maķedonijas» piektā laiva pagriezās atpakaļ un devās palīgā tuvākajiem kaimiņiem. Apšaude bija sākusies visai tālu no mums, un lodes spin- dzēja bez mitas. Vējš sacēla asus, stāvus viļņus, kas kavēja precīzi notēmēt; kad piebraucām tuvāk, lāgiem varējām redzēt, kā lodes pārlec no viļņa uz vilni.
Laiva, kuru mēs vajājām, bija pagriezusies un mēģināja pa vējam no mums aizbēgt un steigties palīgā savējiem, kas pašreiz atsita mūsu galveno uzbrukumu.
Es biju aizņemts ar šotēm un halztaļļām, tādēļ vairs neiznāca vaļas vērot notikumus, bet man gadījās būt pūpē, kad Vilks Larsens pavēlēja abiem svešajiem matrožiem iet uz priekšgalu. Gan negribīgi tie tomēr paklausīja. Tūliņ pēc tam viņš lika mis Brūsterai kāpt lejā kajītē un pasmaidīja, ieraudzījis viņas acīs pazibam šausmas.
— Nekā šaušalīga jūs tur lejā neieraudzīsiet, — viņš sacīja, — tikai, sveiku un veselu cilvēku, kurš gan ir stingri piesiets pie acs bultām. Lodes var atlidot līdz šejienei, un man, zināt, negribētos, ka jūs nogalina.
Viņš vēl nebija beidzis runāt, kad viena lode spindzē- dama atsitās pret stūres rata vara spieķi starp viņa rokām un rikošetā aizlidoja pa vējam.
— Nu jus redzat, — viņš sacīja mis Brūsterai un tad pievērsās man: — Mister van Veiden, vai jūs nepastāvētu pie stūres?
Moda Brūstera bija pakāpusies lejup pa trapu, tā ka galva vien vairs bija redzama. Vilks Larsens paņēma šauteni un iestūma patronu stobrā. Es ar acīm lūdzos, lai viņa kāpj lejā, bet viņa pasmaidīja un atteica:
— Var jau būt, ka mēs esam sauszemes žurkas, kas lāgā neprot turēties uz kājām, tomēr varam pierādīt kapteinim Larsenam, ka mums ir vismaz tikpat daudz drosmes kā viņam.
Kapteinis uzmeta viņai apbrīnas pilnu skatienu.
— So vārdu dēļ jūs man iepatikāties vēl par simt procentiem vairāk, — viņš sacīja. — Talants, saprāts un drosme. Tā ir pati pilnība, un, kaut arī esat zilzeķe, tomēr būtu piemērota kļūt par sievu pirātu vadonim. Nu, par to parunāsim vēlāk, — viņš smaidīdams piebilda, kad viena lode atkal spēji ietriecas kajītes sienā.
Es redzēju, kā viņam runājot acīs iedegās zeltainas dzirkstelītes, un redzēju arī šausmas, kas sakāpa viņai acīs.
— Mēs pat esam drosmīgāki, — es steidzos iebilst, — vismaz par sevi varu teikt, ka esmu drosmīgāks nekā kapteinis Larsens.
Šoreiz viņš ar ašu skatienu pagodināja mani. Viņš, šķiet, gribēja izpētīt, vai es par viņu nezobojos. Pagriezu stūri par trim četriem spieķiem, lai aizkavētu «Gara» novirzi pa vējam, un atkal nostabilizēju to. Vilks Larsens vēl aizvien gaidīja paskaidrojumu, un es norādīju uz saviem ceļiem.
— Ieskatieties, — es teicu, — un jūs pamanīsiet, ka tie mazliet dreb. Tas tādēļ, ka esmu nobijies, mana miesa ir nobijusies; un baidās arī saprāts, jo es negribu mirt. Gars tomēr pārvar drebošo miesu un zūdīgo saprātu. Esmu vairāk nekā drosmīgs vien. Esmu drošsirdīgs. Jūsu miesa nebīstas. Jums nav bail. No vienas puses, jums nav grūti stāties aci pret aci pretī briesmām; no otras puses, jums tas pat sagada prieku. Jūs to izbaudāt ar labpatiku. Jums nav bail, mister Larsen, bet jums jāpiekrīt, ka drošsirdīgākais no mums abiem esmu es.
— Taisnība, — viņš nekavēdamies piekrita, — nebiju no šāda viedokļa nekad par to domājis. Bet vai arī otrādi iznāk pareizi? Ja jūs esat drosmīgāks par mani, vai tad es būtu bailīgāks nekā jūs?
Mēs abi sākām smieties par absurdo secinājumu, un Larsens, nometies uz ceļgala, atbalstīja šauteni uz reliņa. Sākumā lodes bija atlidojušas pie mums gandrīz no jūdzes attāluma, bet nu bijām samazinājuši atstatumu par pusi. Viņš raidīja trīs labi notēmētus šāvienus. Pirmā lode ietriecās ūdenī pēdas piecdesmit no laivas, otra pie pašas laivas malas; pēc trešā šāviena stūrmanis palaida stūri vaļā un sakņupa laivas dibenā.
— Man šķiet, tiein pietiks, — Vilks Larsens sacīja, pieceldamies kājās. — Nevarēju atļauties upurēt mednieku, atliek tikai cerēt, ka airētājs neprot stūrēt. Tādā gadījumā mednieks nevarēs vienlaikus stūrēt un šaut.