Viņa apsvērums izrādījās pareizs, jo laiva tūliņ apsviedās pret vēju un mednieks steidzās uz pakaļgalu, lai sēstos stūrmaņa vietā. Apšaude mitējas, kaut gan no pārējām laivām vēl atskanēja mundri sprakšķi.
Medniekam izdevās laivu no jauna iegriezt vējā, taču mēs viņus drīz vien panācām, jo virzījāmies uz priekšu divreiz ātrāk. Kad bijām vairs tikai simt jardu atstatu, redzēju, ka airētājs padod medniekam šauteni. Vilks Larsens aizgāja uz kuģa vidusdaļu un noņēma no aizmetta- pas klaufalles rituli. Pēc tam viņš, pacēlis šauteni šaušanas gatavībā, sāka tēmēt pāri reliņam. Redzēju, kā mednieks divi lāgi mēģināja stūrēt ar vienu roku, ar otru sniegdamies pēc šautenes, tomēr vilcinādamies. Pa to laiku mēs bijām sasnieguši laivu un pabraucām tai garām.
— Hei, tu! — Vilks Larsens piepeši uzkliedza airētājam. — Ķer galu!
Tūliņ viņš arī pameta tauvas rituli. Tas nokrita trāpīgi, bezmaz nogāzdams airētāju no kājām. Bet airētajs nepaklausīja pavēlei. Viņš paskatījās uz mednieku, it kā gaidīdams rīkojumu no tā. Ari mednieks šķita neziņā, ko darīt. Šauteni viņš turēja starp ceļiem, bet saprata — tikko palaidīs vaļā stūri, lai izšautu, laiva sagriezīsies un ietrieksies šonerim sānos. Viņš redzēja arī, ka Vilka Larsena šautenes stobrs pavērsts pret viņu un ka kapteinis viņu nošaus, iekams viņš pagūs notēmēt.
— Ņem ciet, — viņš klusi sacīja airētajam.
Airētajs paklausīja, apmeta tauvas galu ap priekšējo airu solu un, kad tauva nostiepās, palaida to vaļā. Laiva strauji atgrūdās no šonera, un mednieks ievirzīja to līdztekus «Garam» apmēram divdesmit pēdu atstatu.
— Nolaidiet buru un kāpiet uz kuģa! — Vilks Larsens pavēlēja.
Viņš ne uz mirkli neizlaida 110 rokas šauteni pat tad, kad ar otru laida lejā taļļu. Kad laivā bura bija nolaista un taļļas nostiprinātas un abi neievainotie jūrnieki gatavojās kāpt uz šonera, mednieks pacēla savu šauteni, it kā grasīdamies to nolikt drošā vieta.
— Met zemē! — Vilks Larsens viņam uzkliedza, un mednieks nosvieda ieroci, it ka tas būtu karsts un viņš būtu apdedzinājis pirkstus.
Uzrāpušies uz klāja, abi gūstekņi uzvilka arī laivu un pēc Vilka pavēles aiznesa ievainoto airētāju uz rufi.
— Ja visas piecas mūsu laivas nostrādās savu darbu tikpat braši kā mēs abi, mums atkal komanda būs pilna, — Vilks Larsens sacīja man.
— Bet cilvēks, kuru jūs sašāvāt… viņš… es ceru… — Moda Brūstera drebošā balsī ieteicās.
— Ievainots plecā, — viņš atteica, — nekas nopietns. Misters van Veidens, kā vienmēr, trijās četrās nedēļās dabūs viņu uz kājām.
Bet tos puišus, kā liekas, viņam neizdosies salāpīt, — viņš piebilda, pamadams uz «Maķedonijas» trešo laivu, kuras virzienā es tiku stūrējis un kura tagad atradās mums tieši pretī. — Tos apstrādājis Horners ar Dūmu. Es viņiem piekodināju, ka mums vajadzīgi dzīvi matroži, nevis līķi. Bet, tiklīdz cilvēks iemācījies šaut, tā viņam nav lielāka prieka ka trāpīt tieši mērķī. Vai esat kādreiz to izjutis, mister vari Veiden?
Es papurināju galvu un apskatīju tuvāk mednieku darbu. Tas patiesi bija īsts asins darbs, un nu tie bija atstājuši kaujas lauku un pievienojās mūsējiem, kas devās uzbrukumā pēdējām divām pretinieka laivām. Pamestā laiva mētājās jūrā, bezpalīdzīgi zvalstīdamās pa viļņiem, vaļīgā bura plīvoja un plandījās vējā taisnā leņķī pret laivas sānu. Mednieks un airētājs nedabiskās pozās gulēja laivas dibenā, bet stūrmanis bija šķērsu nokritis uz malas, pa pusei pāri bortam, rokas tam mirka ūdenī, bet galva nevarīgi šūpojās.
— Neskatieties, mis Brūstera, lūdzami, neskatieties turp! — es lūdzos un biju priecīgs, ka viņa man paklausa un novēršas no šā skata.
— Stūrējiet taisni tai barā iekšā, mister van Veiden! — Vilks Larsens pavēlēja.
Kad piebraucām tuvāk, šaudīšanās apklusa un mēs redzējām, ka kauja beigusies. Mūsu piecas laivas saņēma gūstā atlikušās divas, un tad visas septiņas sabrauca tuvu kopā, gaidīdamas, lai tas uzņem uz kuģa.
— Paskatieties! — es neviļus iesaucos, pamādams uz ziemeļaustrumiem.
Tur atkal bija parādījies dūmu mākulīiis, kas norādīja «Maķedonijas» atrašanās vietu.
— Ja, es to jau vēroju, — Vilks Larsens mierīgi atteica. Ar acīm viņš nomērīja attālumu līdz miglas blīvai un pēc tam uz mirkli apklusa, pagriezis vaigu pret vēju, pārbaudīdams, cik tas stiprs. — Man šķiet, ka izkulsimies; bet varat būt drošs, ka mans dārgais brālis ir izpratis mūsu spēlīti un tagad nesas šurp ar pilnu tvaiku. Nu, ko es jums teicu!
Dūmu mākulītis strauji pletās lielāks un bija sabiezējis gluži melns.
— Tikpat es tevi piežmiegšu, mans brāli! — viņš no- grudzināja. — Piežmiegšu un gaužām ceru, tev negadīsies nekas ļaunāks kā tikai tas, ka tavas sagrabējušās mašīnas sašķīdīs lupatu lēveros.
Kad mēs piegriezām klāt, sākās trauksmains juceklis, kurā tomēr valdīja zināma kārtība. Laivas tika uzceltas uz kuģa no abām pusēm reizē. Tikko gūstekņi uzkāpa uz klāja, mūsu mednieki viņus tūliņ novirzīja uz šonera priekšgalu, bet mūsu matroži vilka augšā laivas un pameta tās uz klāja, kā pagadījās, netērēdami laiku to piesiešanai. Pēdējā laiva tik tikko bija izvilkta no ūdens, kad mēs jau traucāmies uz priekšu ar pilnām burām un atlaistām šotēm.
Lielajai steigai tiešām bija pamats. «Maķedonija», veldama no skursteņa dūmus melniem mutuļiem, strauji tuvojās mums no ziemeļrītiem. Nelikdamies zinis par atlikušajām laivām, tvaikonis bija mainījis kursu, lai aizšķērsotu mums ceļu. Tas nenāca mums taisni virsū, bet turējās gabalu priekšā. Abu kuģu kurss tuvojās viens otram kā divas leņķa malas, un leņķa virsotnei vajadzēja izveidoties tur, kur sākās miglas siena. Tā bija vienīgā vieta, kur «Maķedonija» varēja cerēt mūs notvert. «Garam» bija iespēja paglābties tikai tad, ja tas sasniegtu šo robežu ātrāk nekā «Maķedonija».
Vilks Larsens pats stāvēja pie stūres rata, un acis viņam gailēja un dzirkstīja, vērīgi sekojot skriešanās sacīkstēm, nepalaižot garām ne mazāko sīkumu. Vienu mirkli viņš pētīja jūru, gribēdams izzināt, vai vējš pierimst vai pastiprinās, otru mirkli vēroja «Maķedoniju»; tad pārlaida skatienu visām burām, dodams komandas vienu šoti palaist mazliet vaļīgāk, otru drusku pievilkt, līdz «Gars» traucās uz priekšu tādā ātrumā, kādu vien no tā bija iespējams izspiest. Viss naids, visas ķildas bija aizmirstas, un mani pārsteidza dedzība, ar kādu matroži, kas tik ilgi bija cietuši no viņa rupjības, metās izpildīt katru pavēli. Dīvaini, bet, kad mēs ar piepūstām burām traucāmies pa viļņiem uz priekšu kā negudri, man ienāca prātā nelaimīgais Džonsons un kļuva žēl, ka viņa vairs nav dzīvo vidū un šeit; viņš taču tā mīlēja «Garu» un sajūsminājās par tā ātrumu.
— Paņemiet šautenes, puiši! — Vilks Larsens uzsauca mūsu medniekiem; visi pieci ar šautenēm rokā tūliņ nostājās pie aizvēja puses reliņa un gaidīja.
«Maķedonija» atradās vairs tikai jūdzi no mums, melnie dūmi vēlās no skursteņa taisnā leņķī, tik neprātīgi tā joņoja — vismaz ar septiņpadsmit mezglu ātrumu.
— «Trauc pa jūru, debesi izaicinot,» — skandēja Vilks Larsens, vērodams kuģi. Mūsu ātrums nepārsniedza deviņus mezglus, bet miglas blīva bija jau pavisam tuvu.
No «Maķedonijas» klāja piepeši pacēlās dūmu mākonis, mēs izdzirdām dobju grandienu, un mūsu nostieptajā grotburā iezīmējās apaļš caurums. Viņi šāva uz mums no maza lielgabaliņa; bijām jau dzirdējuši valodas, ka viņiem uz kuģa tāds esot. Mūsējie, sagājuši barā klāja vidū, vicināja cepures un atbildēja ar zobgalīgiem saucieniem. Sacēlās jauns dūmu mākonis, nogranda spēcīgs dārds, šoreiz lielgabala šāviņš trāpīja ne tālāk kā pēdas divdesmit no mūsu kuģa pakaļgala un divas reizes pārlēca no viļņa uz vilni, pirms nogrima.