Taču šauteņu zalvju no «Maķedonijas» nedzirdēja, jo visi mednieki atradās vai nu jūrā laivās, vai arī mūsu gūsta. Kad abi kuģi bija pusjūdzi viens no otra, trešais lielgabala šāviņš izurba vēl vienu caurumu mūsu grotburā. Tad mēs ienirām miglā. Migla apņēma mūs no visām pusēm un paslēpa aiz blīva, mikla aizkara.
Spējā pārmaiņa bija satriecoša. Vēl nupat, nupat mēs saules gaismā traucāmies pār viļņu galotnēm — virs galvas zilas debesis, visapkārt līdz apvārsnim bangu sakulta jūra, pa gabalu kuģis, kas mežonīgi spļāva mums virsū dūmus, uguni un dzelzi. Un pēkšņi vienā mirklī saule bija izdzisusi, debesis pazudušas, mēs nevarējām saredzēt pat sava kuģa mastu galus, un apvārsnis viedās, it kā caur asarām skatīts. Pelēkā migla nosedza mūs kā lietus siena. Ik vilnas plūksniņa mūsu apģērbā, mūsu mati un bārdas piebira ar kristāla vizulīšiem. Vantis bija kā izmērcētas; no slapjās takelāžas ritēja ūdens lāses; bomju apakšpusē pilieni sakrājās garās, trīsošās virtenēs, un, kā tikai šoneris sašūpojas, tas nobrāza uz klāja kā no dušas. Man kļuva smagi un spiedīgi. Migla atsvieda atpakaļ visus trokšņus, kas radās, kuģim cīnoties pa viļņiem, un gluži tāpat bija ar domām. Apziņa liedzās ticēt, ka aiz slapjā plīvura, kas mūs ietina no visām pusēm, kaut kur vēl ir cita pasaule. Pasaule, bezgalīgais visums bija šeit, un tā robežas pienākušas tik tuvu, ka vajadzētu tikai izstiept rokas, lai pastumtu tās nostāk. Nebija iespējams, ka viss pārējais atrastos aiz šīm pelēkajām sienām. Viss pārējais bija vairs tikai sapnis, pat vēl mazāk — tikai atmiņas par sapni.
Bija kā burvestībā, dīvainā burvestībā. Paraudzījos uz Modu Brūsteru un sapratu, ka viņa pārdzīvo to pašu. Tad uzmetu skatienu Vilkam Larsenam, bet viņa izskats nepauda nenieka par viņa izjūtām. Viņu, šķiet, nodarbināja tikai pašreizējais mirklis ar savu tiešumu. Viņš vēl joprojām stāvēja pie stūres, un es jutu, ka viņš aprēķina laiku, skaita minūtes ik reizi, kad «Gars» paceļas viļņa virsotnē un pēc tam iegrimst dziļumā.
— Ejiet uz priekšgalu un sagatavojieties caurgriešanai, tikai bez trokšņa, — viņš klusi sacīja. — Vispirms satiniet topburas! Norīkojiet matrožus pie visām šotēm! Bet tā, lai nedzirdētu ne blokus ieklabamies, ne kādu runājam. Galvenais — bez trokšņa, saprotiet, bez trokšņa!
Kad viss bija sagatavots, klusām no mutes mutē man tika padota pavēle iet pār štagu; «Gars» ar bakborta halzi pārsvērās gandrīz bez trokšņa. Ja arī noplakšķēja dažas rēvkniteles vai arī iečīkstējās pāris bloku, tad šīs nedaudzās, spokainās skaņas tūliņ noslāpēja smagā, trula migla, kas mūs ietina no visām pusēm.
Tikko bijām pārgājuši uz pretējo halzi, migla piepeši sāka izklīst — un mūs atkal apmirdzēja saule, jūras plašums viļņoja ap mums līdz pašam apvārsnim. Bet okeāns bija tukšs. Neredzēja vairs ne pašas saniknotās «Maķedonijas», ne tās melnos dūmus piesārņojam debess zilgmi.
Vilks Larsens nekavējoties pagrieza šoneri un burāja gar pašu miglas blīvas malu. Viņa viltība bija nepārprotama. Viņš bija iebraucis miglas blīvā no «Maķedonijas» vēja pusē, un, kamēr tvaikonis akli triecās miglā šonerim pakaļ, cerēdams to notvert, viņš bija apgriezis savu kuģi, izbraucis no aizsega un nu steidzās atkal to sasniegt — šoreiz zemvēja pusē. Ja viņam tas izdosies, tad vecais sa- kamvārds par adatas atrašanu siena kaudzē bus tīrais nieks salīdzinājumā ar grūtībām, kas būs viņa brālim, dzenājot rokā «Garu».
Straujā gaita nebija ilga. Pārlikuši fokburu un grotburu un no jauna uzvilkusi topburas, mēs stūrējām atpakaļ migla. Es būtu varējis vai apzvērēt, ka tajā brīdī, kad mes no jauna pazudām aizsega, redzēju vēja pusē parādāmies neskaidrus kuģa apveidus. Uzmetu Vilkam Larsenam ašu skatienu. Mēs bijām jau ieniruši miglā, bet viņš palocīja galvu. Arī viņš bija redzējis — «Maķedonija» viņa manevru uzminējusi, tikai par mirkļa tiesu nokavējusi to izmantot. Nu vairs nebija šaubu, ka esam aizslīdējuši nepamanīti.
— Ilgi viņš nevarēs turēt mums līdzi, — Vilks Larsens sacīja. — Viņam vajadzēs doties atpakaļ pie savām atlikušajam laivām. Norīkojiet kādu matrozi pie stūres, mister van Veiden, un lieciet pagaidām ieturēt šo pašu kursu, norīkojiet arī maiņas, jo mēs brauksim visu nakti ar pilnām buram!
Es nežēlotu piecsimt dolāru, — viņš piebilda, — lai tikai varētu kaut piecas minūtes pakavēties uz «Maķedonijas» klāja un noklausīties, kā mans brālis lādas.
Un nu, mister van Veiden, — viņš man sacīja, kad bija nomainīts pie stūres rata, — mums jāpacienā jaunpiena- ccji. Pacienājiet medniekus, ar viskiju neskopodamies, un l<rūpējieties, lai dažas pudeles nonāk arī priekšgalā. esmu ar mieru saderēt, ka rit viņi visi būs mūsējie un turpmāk medīs Vilka Larsena laba tikpat krietni, ka medīja priekš Nāves Larsena.
— Bet vai viņi nemēģinās aizbēgi kā Veinraits? — es apvaicājos.
Viņš viltīgi iesmējās.
— Nemēģinās vis, kamēr mūsu vecajiem medniekiem bus kāda teikšana. Esmu viņiem apsolījis pa dolāram no katras ādas, ko iegūs jaunie mednieki. Tas viņiem šodien piešķīra vismaz pusi iedvesmas. O nē, par bēgšanas mēģinājumiem nevar būt ne runas, viņi to nepieļaus! Tagad ius varat aiziet uz priekšgalu un painteresēties par saviem arsta pienākumiem. Tur jūs droši vien gaida vesela laza- i ete.
XXVI NODAĻA
Vilks Larsens atbrīvoja mani no degvīna izdalīšanas, un, kamēr es rufē noņēmos ap jaunajiem pacientiem, pudeles sāka ceļot no rokas rokā. Es biju gan arī agrāk redzējis vīriešus dzeram viskiju, piemēram, viskiju ar sodu klubos, bet nekad nekā tamlīdzīga, kā jūrnieki dzēra šeit no krūzēm un bļodiņām, pat tieši no pudelēm — tukšoja līdz malām pielietus traukus tā, ka varēja piedzerties jau no viena paša. Bet viņiem nepietika ne ar vienu, ne ar diviem. Viņi dzēra un dzēra, un aizvien jaunas pudeles uzradās kajītē, un viņi dzēra atkal.
Dzēra visi; dzēra ievainotie; dzēra Ūfti-Ufti, kas man palīdzēja. Vienīgi Luiss atturējās, tikai apmērcēja lūpas dzēriena, kaut gan bļaustījās un ālējās ne mazāk par pārējiem. Tā bija īsta saturnālija. Pilnās rīklēs viņi pārsprieda dienas kauju, strīdējās par tās atsevišķiem momentiem vai arī kļuva jūtelīgi un tiecās brāļoties ar nesenajiem pretiniekiem. Uzvarētie un uzvarētāji sita cits citam uz pleca un zvērēt apzvērēja mūžīgu cieņu un draudzību. Viņi apraudājās, pieminēdami pagājušo dienu nelaimes un posta dzīvi, kas viņus gaida zem Vilka Larsena dzelzs dūres. Visi lādēja viņu kā mācēdami un ņēmās stāstīt briesmu stāstus par viņa nežēlību.
Tā bija mežonīga un baismīga aina — šaurā, ar kojām pieblīvētā kajīte ar grilīgo, zvalstīgo grīdu un sienām, nespodrā gaisma, lēkājošās ēnas, kas pārmijus spokaini izstiepās garas un atkal sarāvās gluži īsiņas, dvingainais, dūmu piedvakotais gaiss un cilvēku — drīzāk gan gribējās teikt puscilvēku — pietvīkušās sejas. Ievēroju Ufti- Ufti, kas turēja rokā marles saites galu un noraudzījās uz visu notiekošo ar savām samtainajām, glāsmainajām acīm, kuras tumsā valgi mirdzēja kā brieža acis, un tomēr es gluži labi zināju, ka krūtīs viņam mīt mežoņa barbarisms, par spīti liegajam, gandrīz sievišķīgajam maigumam, ko pauda seja un augums. Ievēroju arī Harisona zēnisko seju — allaž labsirdīgo seju, kas tagad bija pārvērtusies kaislību izķēmotā dēmona vieplī, kad viņš stāstīja par elles kuģi, uz kura tie nokļuvuši, un gāza lāstus pār Vilka Larsena galvu.