Vilks Larsens, visu laiku tikai Vilks Larsens, cilvēku verdzinātājs un spīdzinātājs, Kirke vīrieša izskatā, bet visi kuģinieki — viņa cūkas, izmocīti, dubļos sabradāti lopi, kas dumpojas vienīgi dzērumā un paslepeni. Vai ari es piederu pie viņa cūkām? — nodomāju. Un Moda Brūstera? Nē! Es dusmās un apņēmībā sakodu zobus, ka no- ņirkstēja vien, matrozis, kura ievainojumu es patlaban pārsēju, sāpēs sarāvās, un Ūfti-Ūfti uzmeta man ziņkārīgu skatienu. Piepeši sajutu sevī mostamies spēku. Mīla, ko nule biju atklājis, pārvērta mani par milzi. Nekas mani vairs nespēja nobiedēt. Es panākšu, ko gribu, par spīti Vilkam Larsenam, par spīti trīsdesmit pieciem gadiem, ko esmu urbies grāmatās. Viss vēl vērsīsies par labu. Es panākšu, lai viss vērstos par labu. Iejūsmināts, sava spēka apziņas iedvesmots, pagriezu muguru ellei, kas burzguļoja kajītē, un devos atpakaļ uz klāju, kur migla spokaini plēnēja naktī un gaiss bija smaržīgs un tīrs, un kluss.
Mednieku kajītē, kur gulēja divi ievainoti vīri, atkārtojās tas pats, kas pie matrožiem, tikai tur neviens nelādēja Vilku Larsenu; es gaužām atvieglots atkal uzkāpu uz klāja un devos uz pakaļgalu; mesā jau bija uzklāts vakariņu galds, un Vilks Larsens un Moda mani gaidīja.
Kamēr visi uz kuģa centās piedzerties, cik vien ātri iespējams, Vilks Larsens palika ar skaidru galvu. Viņš nepielika pie lūpām ne piliena. To viņš neuzdrošinājās šajos apstākļos, kad varēja pajauties vienīgi uz Luisu un mani, turklāt Luiss pašreiz stāvēja pie stūres. Mēs slīdējām pa miglu uz labu laimi, bez ugunīm. Mani pārsteidza, ka Vilks Larsens tā šķiedās ar degvīnu saviem ļaudīm, taču, acīm redzot, pazina viņu psiholoģiju un zināja labāko metodi, kā sakaldināt draudzībā to, kas bija sācies ar asins izliešanu.
Uzvara pār Nāves Larsenu šķita viņu ietekmējusi apbrīnojami labvēlīgi. Iepriekšējā vakarā viņš prātodams bija kļuvis pagalam grūtsirdīgs, un es ik mirkli gaidīju kārtējo dusmu izvirdumu. Nekas tomēr nenotika, un viņš pašreiz bija lieliskā omā. Jādomā, ka necerētā veiksme, daudzie sagūstītie mednieki un laivas bija novērsuši parasto reakciju. Lai nu bija kā būdams, drūmums bija izgaisis, un ļaunuma velns nebija pamodies. Tā es tobrīd nodomāju; bet — ak vai! — cik maz es viņu pazinu. Nezināju, ka varbūt tajā pašā mirklī viņš jau apsver un plāno briesmīgāku izvirdumu, kādu es jel kad biju piedzīvojis.
Kā jau minēju, viņš bija lieliskā noskaņojumā, kad es iegāju kajītē. Nedējām viņu nebija mocījušas galvas sāpes, acis zvījoja debess zilumā, bronzas krāsas seja pauda ziedošu veselību; dzīvības spēka pārpilnībā pulsēja viņa dzīslas. Gaidot mani, viņš bija iesaistījis Modu dzīvā sarunā. Temats, par kuru viņi sarunājās, bija kārdinājums, un no nedaudzajiem vārdiem, ko iegājis uztvēru, izsecināju, ka viņš par kārdinājumu uzskata vienīgi to, kam cilvēks nespēj pretoties.
— Redziet, — viņš sacīja, — es to saprotu tā, ka ikviens cilvēks rīkojas, paklausot savām vēlmēm. Vēlēšanos cilvēkam ir daudz. Viņš, pieņemsim, vēlas izvairīties no sāpēm, vēlas baudīt priekus. Taču visu, ko dara, viņš dara tādēļ, ka tā vēlas.
— Bet ja nu viņam ir divas pretējas vēlēšanās un, piepildot vienu, viņš nevar piepildīt otru? — Moda viņu pārtrauca.
— Tieši par to es gribēju runāt, — viņš sacīja.
— So abu vēlēšanos cīņā izpaužas cilvēka dvēsele, — Moda turpināja. — Cēla dvēsele izšķirsies par labo darbu, bet, ja dvēsele ir Jauna, notiks otrādi. Visu izšķir dvēsele.
— Nieki un blēņas! — Vilks Larsens nepacietīgi iesaucās. — Izšķir vēlēšanās. Cilvēks, teiksim, vēlas piedzerties. Bet, no otras puses, viņš negrib piedzerties. Ko viņš dara? Un kā dara? Viņš ir marionete. Viņš ir savu alku vergs un paklausa spēcīgākajām alkām, tas ir viss. Dvēselei ar to nav nekā kopīga. Kā viņš, juzdams kārdinājumu piedzerties, lai atturas no tā? Ja vēlēšanās palikt skaidrā ņem virsroku, tad tas notiek tikai tādēļ, ka šī vēlēšanās ir spēcīgāka. Kārdinājumam nav nekādas nozīmes, ja vien … — viņš apklusa, cenzdamies izsekot jaunajai domai, kas bija iešāvusies prātā, — … ja vien kārdinājums palikt skaidrā nav spēcīgāks.
Ha, ha! — viņš iesmējās. — Ko par to domājat jūs, mister van Veiden?
— Domāju, ka jūs abi skaldāt matus, — es atbildēju. — Cilvēka dvēsele taču ir viņa vēlmes. Citiem vārdiem, ja jums tā patīk labāk, — visas vēlēšanās, kopā saņemtas, veido dvēseli. Sajā ziņā jūs abi maldāties. Jūs par galveno uzskatāt vēlēšanos, pilnīgi atšķirtu no dvēseles, mis Brūstera nozīmi piešķir tikai dvēselei, nerēķinoties ar vēlmēm, bet īstenība vēlmes un dvēsele ir viens un tas pats.
Tomēr, — es turpināju, — mis Brūsterai ir taisnība, apgalvojot, ka kārdinājums ir un paliek kārdinājums, vienalga, vai cilvēks to pārvar vai tam padodas. Vējš uzpūš uguni, līdz tā spoži uzliesmo. Arī vēlmes ir līdzīgas ugunij. Paskatīšanas uz vēlmes objektu, tā vilinošs apraksts vai priekšstats par to ir vējš, kas uzpūš uguni. Tur slēpjas kārdinājums. Tas ir vējš, kas uzpūš vēlēšanos, līdz tā kļūst nepārvarama. Te jums ir kārdinājums. Varbūt vējš nav pietiekami spēcīgs, lai padarītu vēlēšanos nepārvaramu, bet, ja vien tas vispār uzpūš, tad kārdinājums tomēr pastāv. Un, kā jau jūs teicāt, cilvēks var tikt kārdināts gan uz labu, gan uz ļaunu.
Sēžoties pie galda, es lepojos pats ar sevi. Mani vārdi bija izšķīruši strīdu. Vismaz tie bija darījuši galu prā- tuļošanai.
Bet Vilks Larsens šķita tik runīgs, tik valodīgs, kādu viņu vēl nekad nebiju redzējis. Likās, viņā uzkrājusies milzu enerģija, karn vajadzēja kaut kā izladcties. Turpat uz karstām pēdām viņš uzsāka diskusiju par mīlestību. Viņš, kā vienmēr, aizstāvēja tīri materiālistisko viedokli, Moda — ideālistisko. Es sarunā nepiedalījos, tikai reizumis izteicu kādu pieņēmumu vai koriģējumu.
Viņš runāja spoži, bet arī Moda bija aizrāvusies, un man lāgiem pazuda sarunas pavediens, jo, kamēr viņa runāja, es pētīju viņas seju. Viņai vaigos reti uzziedēja sārtums, bet šovakar seja bija pietvīkusi un atdzīvojusies. Viņas asprātība dzirkstīt dzirkstīja, strīds viņu iepriecināja ne mazāk kā Vilku Larsenu, un viņam tas sagādāja varenu baudu. Nezinu, kādā sakarā, jo tik ļoti biju iegrimis Modās brūno matu cirtu aplūkošanā, viņš saka citēt vārsmu, ko Izolde saka Tintegelā:
Svētīta esmu starp sievām pat postā un kaunā, Svētīts mans bezprāta grēks Un bojā eja uz mūžu.*
Toreiz, skandējot Omāru, viņš pantiem piešķīra pesimistisku skanējumu, turpretī tagad Svinberna vārsmās deva vaļu dedzīgam triumfam un gavilēm. Viņš tas norunāja pareizi un labi. Līdz ar viņa pēdējiem vārdiem Luiss iebāza galvu pa lūku un čukstus sacīja:
— Vai nevarētu drusciņ klusāk? Migla izklīdusi, un pašlaik mūsu kursu gar kuģa priekšgalu šķērso tvaikonis, varam saredzēt kreisā borta ugunis.
Vilks Larsens izdrāzās uz klāja tik strauji, ka tad, kad mēs izsteidzāmies viņam pakaļ, viņš jau bija paguvis aizvērt trapa lūku virs aurojošajiem medniekiem un patlaban devās uz priekšgalu, lai aizvērtu ruīes lūku. Migla, kaut arī sāka izklīst, bija pacēlusies augstāk un aizsegusi zvaigznes, tā ka nakts bija piķa melnumā. Tieši mums priekšā varējām saredzēt spoži sarkanas un baltas ugunis un sadzirdēt tvaikoņa mašīnu troksni. Nebija ne mazāko šaubu, ka tā ir «Maķedonija».