Vilks Larsens atgriezās pie pūpes, un mēs klusēdami stāvējām pulciņā un vērojām, kā ugunis ātri aizslīd garām mūsu kuģa priekšgalam.
— Mana laime, ka viņam nav prožektoru, — noteica Vilks Larsens.
— Kas notiktu, ja es sāktu skaļi kliegt? — čukstus ievaicājos.
— Tad būtu beigas, — viņš atbildēja. — Bet vai esat padomājis, kas notiktu tūlīt, tikko jūs paceltu balsi?
Iekams es paguvu izrādīt jel mazāko ziņkāri, viņš gorillas tvērienā bija jau sagrābis mani aiz rīkles un, muskuļiem tikko jaušami ietrīsoties, ļāva man saprast, ka, mazliet piespiežot, viņš bez pūlēm nolauztu man sprandu. Nākamajā mirklī viņš palaida mani vaļā, un mēs atkal vērojām «Maķedonijas» ugunis.
— Bet ja es iekliegtos? — Moda jautāja.
— Jūs man pārāk labi patīkat, lai nodarītu jums sāpes, — viņš klusi atteica, un balsī bija tāds glāsmains maigums, ka es sarāvos. — Bet labāk nedariet vis tā, jo tai pašā mirklī es tik un tā aplauzīšu misteram van Vei- denam sprandu.
— Tad es viņai atļauju kliegt, — es izaicinoši sacīju.
— Šaubos, vai jūs būtu ar mieru upurēt amerikāņu literatūras korifeju, — viņš ņirdzīgi attrauca.
Vairāk nerunājām ne vārda, taču bijām jau tā saraduši, ka iestājies klusums mūs nesamulsināja; kad sarkanās un baltās ugunis izzuda tālumā, atgriezāmies kajītē un turpinājām pārtrauktās vakariņas.
Viņi atkal sāka skaitīt dzejoļus, un Moda norunāja Dausona «Impenitentia ultima». Viņa to skandēja skaisti, taču es nevēroju viņu, bet gan Vilku Larsenu. Mani satrieca jūsma viņa skatienā, ar kādu viņš raudzījās uz Modu. Viņš bija kā apburts, un es pamanīju viņa lūpas neapzināti kustamies līdzi un veidojam vārdu pēc vārda, tikko viņa tos izteica. Kad viņa bija nonākusi līdz vārsmai
Būs viņas acis mana gaisma, kad saule mūža rietā dzisis, Būs alta stīga viņas balsī man dzīves skaņa pedejā *, —
viņš iekrita vidū.
— Jums pašai balss skan kā vijole, — viņš dobji sacīja, un viņa acīs zvāroja zelta dzirkstis.
Es būtu varējis iekliegties aiz prieka par viņas savaldību. Balsij neiedreboties, viņa norunāja beigu vārsmu un tad nemanot ievirzīja sarunu mazāk bīstamā gultnē. Visu laiku, kamēr es sēdēju kā apmāts, piedzērušo ālēšanās skanēja cauri kajītes sienai, vīrs, no kura es baidījos, un sieviete, ko mīlēju, runāja un runaja bez mitas. Galds netika novākts. Acīm redzot, matrozis, kas strādāja Magridža vietā, bija pievienojies saviem biedriem rufē. .
Ja Vilks Larsens jel kad bija juties pacelts dzīves aug- stakā viļņa galotnē, tad tas bija šajā brīdī. Laiku pa laikam atvairīju pats savas domas, lai paklausītos viņā, un klausījos ar apbrīnu, uz mirkli viņa izcilā intelekta pārmākts un kaismīgā spēka savaldzināts, jo viņu bija pārņēmusi dumpinieka kaisle. Saruna neizbēgami novirzījās uz Miltona Luciferu, un dedzība, ar kādu Vilks Larsens analizēja un interpretēja šo veidolu, atklāja viņa paša spēcīgo talantu. Neviļus salīdzināju viņu ar Tēnu, kaut gan zināju, ka viņš nekad nav pat dzirdējis par šo spožo, bet bīstamo domātāju.
— Viņš cīnījās par zaudētu lietu un nebaidījās dieva dusmības, — sacīja Vilks Larsens. — Pat ellē izraidīts, viņš palika neuzveikts. Trešo daļu dieva eņģeļu viņš aizveda sev līdzi, bezbailīgi sacēla cilvēkus pret dievu, pārvilkdams savā pusē un nolemdams ellei lielāko tiesu cilvēku dzimuma paaudžu paaudzēs. Kādēļ viņu padzina no debesīm? Vai viņš bija mazāk drosmīgs nekā dievs? Mazāk lepns? Mazāk dižens domās? Nē! Tūkstoškārt nē! Dievs bija varenāks — kā viņš pats sacīja, — varenāks tikai ar pērkona spēku. Bet Lucifers bija svabads gars. Kalpot viņam nozīmētu iet bojā. Viņš labāk gribēja ciest un būt brīvs nekā dzīvot laimībā, padevīgi vergojot. Viņš negribēja vergot dievam. Viņš negribēja vergot nevienam. Viņš nebija šaha figūra. Viņš stingri stāvēja pats uz savam kājām. Viņš bija personība.
— Pirmais anarhists, — Moda pasmējās, pieceldamās un gatavodamās doties uz savu kajīti.
— Tad ir labi būt anarhistam! — viņš iesaucās. Arī viņš bija piecēlies un, nostājies pretī Modai, kas vel kavējās pie savas kajītes durvīm, turpināja:
Te beidzot brīvi mēs. No posta vietas šīs Pat Visuaugstais savā greizsirdībā Mūs neizdzīs. Te varam valdīt droši. Jo tikai valdīt vērts. Kaut pašā peklē. Man izvēlēties ļauts? Tad simtreiz labāk Es elle saimnieks nekā paradīzē kalps.* —
Tas bija stipra gara izaicinājuma sauciens. Vārdi vēl triseja telpā, kamēr viņš stāvēja, viegli šūpodamies, starojošu bronzas krāsas seju, valdonīgi paceltu galvu, zeltā dzirkstošām, vīrišķīgām, ārkārtīgi vīrišķīgām un glāstoši maigām acīm noraudzīdarnies uz Modu, kas bija apstājusies pie durvīm.
Viņas acīs atkal pavīdēja neizsakāmās, nepārprotamās šausmas, un viņa gandrīz čukstus teica:
— Jūs pats esat Lucifers.
Durvis aizvērās, un viņa pazuda kajītē. Vilks Larsens brītiņu nolūkojās viņai pakaļ un tikai tad atjēdzies pievērsās man.
— Es stāšos Luisa vietā pie stūres, — viņš īsi noteica, — un pusnaktī pasaukšu nomaiņai jūs. Tagad ejiet nogu- lēties!
Viņš uzmauca rokās dūraiņus, uzlika galvā cepuri un kāpa augšup pa trapu, bet es paklausīju viņa padomam un devos gulēt. Pats nezinu, kādēļ, it kā sekodams noslēpumainam mudinājumam, neizģērbos, bet apgūlos ar visām drēbēm. Kādu brīdi paklausījos mednieku kajītes trokšņos un domāju par mīlestību, kas bija atnākusi pie manis kā brīnums; taču, dzīvojot uz «Gara», mans miegs bija kļuvis veselīgs un ciešs, tādēļ drīz vien dziedāšana un klaigas izgaisa, acis man aizvērās un apziņa iegrima miega nemaņā.
Nezinu, kas mani atmodināja, bet atjēdzos, kad biju jau pietraucies kājas, izlēcis no kojas, pilnīgi atmodies, un sirds man drebēja briesmu nojausmā, it kā dzirdējusi taures saucienu. Atgrūdu durvis vaļā. Kajītes lampa bija nogriezta pavisam zemu. Ieraudzīju Modu, savu Modu cīnāmies un pretojamies Vilka Larsena dzelžainajām skavām. Redzēju veltīgās pūles, kā Moda, atspiedusi pieri pret viņa krūtīm, mēģināja izrauties. To ieraudzījis, es nevilcinādamies lēcienā metos uz priekšu.
Belzu viņam ar dūri sejā, tikko viņš pacēla galvu, bet sitiens iznāca vārgs. Viņš ierēcas mežonīgi kā zvērs un ar roku atgrūda mani nost. Tas bija niecīgs grūdiens, viegls pavēziens ar plaukstu, tomēr trieciens bija tik spēcīgs, ka es atsprāgu atpakaļ, kā no katapultas izšauts. Atsitos pret Magridža bijušās kajītes durvīm, tā ka durvju dēļi sašķīda šķēpelēs. Uzsvempos kājās, ar pūlēm izlīdu no izlauzto durvju paliekām, nejuzdams nekādu sāpju. Apzinājos vienīgi pārvarīgo niknumu. Laikam arī es skaļi ierēcos, izraudams nazi, kas man karājās pie sāniem, un lēcu pa otram lāgam uz priekšu.
Bet pa to laiku kaut kas bija noticis. Viņi stāvēja gabaliņu viens no otra. Es jau pacēlu roku ar nazi, tomēr vēl nedūru. Mani pārsteidza dīvainā pārmaiņa. Moda bija atspiedusies pret sienu un aizsargādamās pastiepa roku uz priekšu; bet viņš atstreipuļoja nost — kreiso plaukstu pie pieres, aizsegdams acis un ar labo dīvainā nedrošībā taustīdamies visapkārt. Roka atdūrās pret sienu, un viss viņa augums šķita paužam fizisku atvieglojumu, sajūtot šo pieskārienu, it kā viņš būtu atkal atradis pamatu zem kājām, savu vietu telpā un kaut ko stingru, pret ko atbalstīties.