Taču tad manī atkal uzbrāzmoja traks niknums. Zibens spožumā manā apziņā atplaiksnīja visas mokas un pazemojumi, ko no viņa rokas biju cietis es un ko bija cietuši citi, atplaiksnīja atziņa, cik drausmīgi jau ir tas vien, ka šis cilvēks dzīvo pasaulē. Metos viņam virsu kā akls, kā bez prāta un iegrūdu nazi viņam pleeā. Tomēr sapratu uzreiz, ka esmu viņu tikai ieskrambājis, jo jutu asmeni noslīdam gar lāpstiņu, tādēļ pacēlu roku ar nazi, lai durtu nāvējoši.
Bet Moda, kas bija redzējusi, kā duru pirmo reizi, iesaucās:
— Neduriet! Lūdzu, neduriet!
Uz mirkli nolaidu pacelto roku, tikai uz mirkli. Tad nazis atkal nozibēja gaisā — un Vilks Larsens būtu bijis pagalam, ja viņa nebūtu iespraukusies vidū. Viņa apskāva mani abām rokām, un viņas mati pieskārās man pie vaiga. Jutu iešalkojamies asinis kā nekad agrāk, bet reizē ar to arī niknums uzbrāzmoja spēcīgāk. Viņa drosmīgi palūkojās man acīs.
— Manis labad, — viņa lūdzās.
— Jūsu labad es viņu nogalināšu! — saucu, cenzdamies atbrīvot rokas, nenodarot viņai sāpes.
— Nomierinieties! — viņa sacīja, viegli uzlikdama pirkstus man uz lūpām. Es būtu tos noskūpstījis, ja vien uzdrošinājies, pat šajā brīdī, neprāta dusmās, to pieskāriens bija tik burvīgs, tik burvīgs. — Lūdzu, lūdzu, — viņa lūdzās un ar šiem vārdiem mani atbruņoja, un vēlāk es sapratu, ka ar tiem viņa mani atbruņos vienmēr.
Es atraisījos no viņas, atkāpos un iebāzu nazi makstī. Palūkojos uz Vilku Larsenu. Viņš joprojām turēja kreiso roku pie pieres. Plauksta aizsedza acis. Galvu viņš bija noliecis. Likās, viņš kļuvis pavisam šļaugans. Augums gurnos iegurnis, platie pleci nošļukuši un sakumpuši uz priekšu.
— Van Veiden! — viņš aizsmacis uzsauca, un balsī skanēja izbailes. — O, van Veiden, kur jūs esat?
Paskatījos uz Modu. Viņa nekā neteica, tikai pamāja ar galvu.
— Esmu šeit, — es atbildēju, pieiedams viņam klāt. — Kas noticis?
— Palīdziet man kaut kur atsēsties, — viņš sacīja tai pašā aizsmakušajā, iztrūcinātajā balsī. — Esmu slims, ļoti slims, Kumpi, — viņš sūdzējās, palaizdams vaļā manu roku, kas viņu balstīja, un atslīga uz krēsla.
Viņš nolaida galvu uz galda un aizsedza to ar plaukstām. Brīžiem viņš it kā sāpēs sašūpojās šurp un turp. Reiz, kad viņš mazliet pacēla galvu, ieraudzīju uz pieres pie matu saknēm lielas sviedru lāses.
— Esmu slims, ļoti slims, — viņš vairāk reižu atkārtoja.
— Kas jums kait? — es vaicāju, uzlikdams roku viņam uz pleca. — Kā lai jums palīdzu?
Bet viņš aizkaitināts nokratīja manu roku, un es labti brīdi stāvēju klusēdams viņam blakus. Moda apjukusi un nobijusies raudzījās uz mums. Mēs nespējām iedomāties, kas ar viņu noticis.
— Kumpi, — viņš beidzot ierunājās, — gribu tikt savā kojā. Padodiet man roku! Pēc brītiņa viss būs kārtībā. Droši vien atkal nolādētās galvas sāpes. Tā jau baidījos, ka uznāks. Man likās… nieki, pats nesajēdzu, ko runāju. Palīdziet man tikt līdz gultai!
Taču, kad biju viņu apguldījis, viņš a.tkal paslēpa galvu
plaukstās, aizsegdams acis, un, pagriezies uz iešanu, izdzirdu viņu murminām:
— Esmu slims, ļoti slims.
Kad atgriezos pie Modās, viņa jautājot palūkojās uz mani. Es papurināju galvu un sacīju:
— Ar viņu kaut kas ir atgadijies. Es tikai nezinu, kas īsti. Viņš ir gluži nevarīgs un, man šķiet, pirmo reizi mūžā nobijies. Tas droši vien noticis pirms naža dūriena, kas viņu tikai ieskrambāja. Jums taču vajadzēja redzēt, kas ar viņu notika.
Viņa papurināja galvu.
— Es nekā neredzēju. Man tas ir tikpat neizprotami. Viņš piepeši palaida mani vaļā un aizstreipuļoja. Bet ko mēs darīsim? Ko lai es iesāku?
— Lūdzu, pagaidiet, kamēr atgriezīšos, — es atbildēju.
Uzkāpu uz klāja. Luiss stāvēja pie stūres.
— Ej uz rufi un liecies uz auss, — es teicu, pārņemdams stūres ratu.
Viņš nelikās divreiz lūgties, un es paliku viens uz «Gara» klāja. Cik klusi mācēdams, satinu topburu, nolaidu klīveri un štagburu, pārliku klīveri uz kreisā borta halzi un līdz galam pievilku grotburas šoti. Tad nokāpu lejā pie Modās. Pieliku pirkstu pie lūpām par klusēšanas zīmi un iegāju Vilka Larsena kajītē. Viņš gulēja tāpat, kā biju viņu atstājis, tikai galva mētājās no vienas puses uz otru, gandrīz vai raustījās.
— Vai varu kaut ko jūsu labā izdarīt? — es jautāju.
Sākumā viņš neatbildēja, bet, kad es jautājumu atkārtoju, atteica:
— Nē, nē. Man ir labi. Atstājiet mani mierā līdz rītam!
Taču, pagriezies uz ārā iešanu, es ievēroju, ka viņš
atkal sāk nemierīgi mētāt galvu. Moda mani pacietīgi gaidīja, un es ar līksmi sirdī skatīju viņas karaliski pacelto galvu un mirdzošās, rimtās acis. Rimtas un nesatricināmas kā viņas dvēsele.
— Vai esat ar mieru uzticēt man savu dzīvību un kopā ar mani doties apmēram sešsimt jūdžu tālā jūras braucienā? — es jautāju.
— Jūs gribat teikt? … — viņa vaicāja, un es sapratu, ka viņa uzminējusi pareizi.
— Jā, tieši to es gribu teikt, — es atbildēju, — mums neatliek nekas cits kā bēgt projām laivā.
— Tas ir, man neatliek nekas cits, — viņa pārlaboja.
— Jūs varat arī turpmāk paiikt šeit tikpat droši ka līdz šim.
— Nē, mums abiem vienīgais glābiņš ir laivā doties projām, — es ar uzsvaru atkārtoju. — Lūdzu, saģērbieties tūliņ, cik silti vien varat, un sasaiņojiet visu, ko gribat paņemt līdzi!
Un pasteidzieties, — es vēl piebildu, kad viņa pagriezās, lai ietu uz savu kajīti.
Noliktava atradās tieši zem mesas, un, atvēris lūku grīdā un apbruņojies ar sveci, es norāpos lejā un sāku pārbaudīt krājumus. Galvenokārt izraudzījos konservus, un, kad biju galā, man pretī pastiepās divas palīdzīgas rokas, kas saņēma visu, ko sniedzu augšup.
Strādājām klusēdami. Es pievācu no kantīnes arī segas, dūraiņus, eļļas drēbes, zīdvesterus un citas vajadzīgas mantas. Alūs gaidīja grūts pārbaudījums — ar vieglu laivu laisties bangu sakultajā jūrā, tātad katrā ziņā jānodrošinās pret aukstumu un samirkšanu.
Drudžaina steigā stiepām savu laupījumu uz klāja un sakrāvām to kuģa vidū, strādājām tādā tempā, ka Moda, kas droši vien nebija pārāk spēcīga, pilnīgi sagura un bija spiesta atsēsties uz trapa pakāpiena pie pūpes noka- res. Tomēr ari tas nelīdzēja, un viņa, rokas izpletuši, atgūlās augšpēdu uz cieta klaja, atlaid mādama visu augumu. Atcerējos, ka arī mana masa mēdza darīt tāpat, un sapratu, ka drīz viņa atgūs spēkus. Apsvēru, ka būs vajadzīgi arī ieroči, un iegāju Vilka Larsena kajītē, lai paņemtu viņa bisi un šauteni. Uzrunāju viņu, bet viņš nekā neatbildēja, kaut gan nebija aizmidzis un vēl joprojām šūpoja galvu.
— Ardievu, Lucifer, — es pie sevis nočukstēju, klusi aizvērdams durvis.
Nākamais darbs bija sagādat munīciju, tas nenācās grūti, kaut arī vajadzēja pēc tās nokāpt mednieku kajītē. Tur mednieki glabāja patronu kastes, ko ņēma līdzi laivā, un turpat, tikai pāris soļu no dzīrotājiem, es pievācu divas kastes.
Pēc tam vajadzēja nolaist laivu. Tas nav viegls darbs vienam cilvēkam. Atraisījis curiņus, es vispirms pievilku priekšējo taļļu, tad pakaļējo, izgriežot laivu pār bortu, pēc tam par pēdas tiesu atlaidu pamīšus vienu un otru taļļu, līdz laiva palika karājamies virs ūdens pie šonera sāniem. Pārliecinājos, vai laivā ir visi vajadzīgie airi, dulli un buras. Ārkārtīgi svarīgi bija nodrošināties ar dzeramo ūdeni, un es tādēļ savacu muciņas no visām laivām. Tā kā uz kuģa bija pavisam deviņas laivas, tad ūdens mums būs papilnam un balasts arī, kaut gan, no otras puses, iedomājos, ka, tik bagātīgi apgacladamies ar visu, varbūt biju piekrāvis laivu pārāk pilnu.