Kamēr Moda man sniedza pārtikas krājumus un es tos krāvu laivā, no rufes uz klaja iznāca kāds matrozis. Viņš brīdi pastāvēja pie rcliņa vēja puse (mēs laivu bijām nolaiduši aizvēja pusē), tad lēnām aizgaja līdz kuģa vidum un atkal apstājās, pagriezis seju pret vēju, ar muguru pret mums. Laivas dibenā sakņupis, dzirdēju pats savas sirds pukstus. Moda bija pieplakusi pie klaja un gulēja nepakustēdamās reliņa ēnā. Bet matrozis pat nepagriežas uz mūsu pusi, izstaipījās, skaļi nožāvājās, tad aizgaja atpakaļ uz kuģa priekšgalu un ienira lūka.
Vēl pagāja dažas minūtes, līdz bijām visu iekrāvuši, tad es nolaidu laivu ūdenī. Kad palīdzēju Modai pārrāpties pār reliņu un sajutu cieši piekļautu viņas augumu, es tikko spēju novaldīties, neiesaucies: «Es tevi mīlu! Es tevi mīlu!» Patiesi, Hamfrijs van Veidens beidzot iemīlējies — es nodomāju, juzdams viņas pirkstus savā rokā. Ar vienu roku turējos pie reliņa, kamēr ar otru nolaidu viņu laivā, un šajā mirklī ar lepnumu apjautu savu spēku. Šāda spēka man nebija pirms pāris mēnešiem, nebija tajā dienā, kad, atvadījies 110 Cariija Fjūreseta, devos liktenīgajā braucienā ar «Martinesu».
Kad vilnis pacēla laivu, Moda ar kājām aizsniedza laivas dibenu un es palaidu viņu vaļā. Atbrīvojos no taļļām un ielēcu pie viņas. Nekad savā mūžā nebiju airējis, bet tagad ieliku airus dullos un ar milzīgu piepūli atīros no «Gara». Pēc tam sāku rīkoties ar buru. Daudzreiz biju redzējis airētājus un medniekus uzvelkam buru, bet pats to mēģināju pirmoreiz. Ko viņi paspēja divās minūtēs, tas man prasīja visas divdesmit, taču beidzot tomēr izdevās buru uzvilkt un nostiprināt un ar stūres irkļa palīdzību iegriezt vējā.
— Tur, tieši mums pretim, ir Japāna, — es ieteicos.
— Hamfrij van Veiden, — viņa sacīja, — jūs esat drosmīgs vīrs.
— Nieki, — es attraucu, — bet jūs gan esat drosmīga
sieviete.
Ka norunājuši, reizē pagriezām galvu, lai vēlreiz paraudzītos uz «Garu». Šonera zemais korpuss vēja pusē cē)ās un grima viļņos; buras tumsā tik tikko bija saredzamas; piesietais stūres rats iečīkstējās ikreiz, kad pa stūri iesita vilnis; tad kuģa apveidi un trokšņi izgaisa naktī un mēs bijām vieni paši tumšajā jūrā.
XXVII NODAĻA
Rīts atausa pelēks un dzestrs. Laiva gāja pie spirgta vēja, un kompass rādīja, ka esam uzņēmuši pareizo kursu uz Japānu. Kaut arī man rokā bija biezi dūraiņi, pirksti tomēr stinga un sāpēja no ciešā tvēriena, ar kādu vajadzēja turēt stūres irkli. Sals koda kājās, un es nepacietībā cerēju, ka uzspīdēs saule.
Turpat man priekšā laivas dibenā gulēja Moda. Vismaz viņa nesala, jo bija ievīstīta biezās segās. Virsējo segu biju pārvilcis viņai pār seju, lai to pasargātu no nakts dzestruma, tā ka redzēju vienīgi tikko jaušamus auguma apveidus un gaišbrūnos matus, kas bija izspraukušies no apsega un sabiruši pilni rasas pilienu no miklā gaisa.
Es ilgi noraudzījos uz viņu, nenolaizdams acu no tā mazumiņa, kas bija saredzams, kā cilvēks raugās uz lielāko dārgumu pasaulē. Mans skatiens laikam bija tik neatlaidīgs, ka viņa zem segām beidzot sakustējās, atmeta virsējā apsega malu un uzsmaidīja man, kaut arī acis vēl bija miega pilnas.
— Labrīt, mister van Veiden, — viņa sacīja. — Vai varat jau saskatīt zemi?
— Nē, — es atteicu, — bet mēs tai tuvojamies ar apmēram sešu jūdžu ātrumu stundā.
Viņa vīlusies saviebās.
— Bet tas tomēr ir simt četrdesmit četras jūdzes diennaktī, — centos viņu uzmundrināt.
Viņas seja atplauka.
— Un cik jūdžu mums jānokuģo?
— Sibīrija atrodas tur, — es sacīju, norādīdams uz rietumiem. — Bet dienvidrietumos, savas jūdzes sešsimt no Šejienes, ir Japāna. Ja pieturētos šis pats vējš, mēs varētu tur nokļūt piecās dienās.
— Bet ja nu uznāk vētra? Vai laiva izturēs?
Viņa prata cilvēkam lūkoties acīs tā, ka vajadzēja runāt patiesību, un tā viņa arī šoreiz, izteikusi jautājumu, lūkojās manī.
— Tad tai jābūt ļoti stiprai vētrai, — es vilcinādamies atteicu.
— Bet ja nu uznāk ļoti stipra vētra?
Es palocīju galvu.
— Kuru katru brīdi var gadīties, ka mūs uzņem kāds roņu mednieku šoneris. To šajā okeāna daļā ir papilnam.
— Ai, jūs taču esat galīgi nosalis! — viņa iesaucās. — Jūs trīcat. Nemēģiniet liegties, jūs esat nosalis. Un es gulēju silta kā pīrādziņš.
— Nesaprotu, ko mums būtu līdzējis, ja arī jūs būtu sēdējusi nomodā un salusi, — es smiedamies sacīju.
— Līdzēs gan, kad es iemācīšos stūrēt, un to es katrā ziņā izdarīšu.
Viņa piecēlās sēdus un sāka posties. Galvu sapurinājusi, viņa atlaida vaļā matus, kas pajuka kā brūns mākonis, aizsegdams seju un plecus. Dārgais, valgais brūno matu vilnis! Man gribējās tos noskūpstīt, paslidināt caur pirkstiem, paslēpt tajos seju. Kā apburts raudzījos uz viņu, līdz laiva izgriezās no vēja un sašļukusi bura man atgādināja, ka esmu pametis novārtā savu pienākumu. Tādam ideālistam un rornantiķim, kāds vienmēr esmu bijis, par spīti savam analītiskajam prātam, līdz šim bija tikai miglains priekšstats par mīlestības fizisko pusi. Allaž biju iedomājies, ka vīrieša un sievietes mīla ir gara radniecība, garīga saite, kas saista viņu dvēseles. Aliesīgām attiecībām manā iztēlē par mīlu bija ļoti nenozīmīga loma. Taču tagad piedzīvoju burvīgo mācību, ka dvēsele at- klajas, izpaužas ar miesas starpniecību, ka, paskatoties uz mīļotās matiem, tos sajūtot, tiem pieskaroties, var atklāt viņas dvēseles elpu, valodu un būtību tāpat, kā raugoties viņas acu mirdzumā un klausoties domās, kas plūst no viņas lūpām. Gars pats par sevi taču ir netverams, kaut kas, ko var vienīgi iedomāties, bet kas nespēj pats sevi apliecināt. Jehova ir antropomorfisks tikai tādēļ, ka tiek apliecināts jūdiem saprotamā veidā; izraēlieši izveidojuši viņu pēc sava ģīmja un līdzības, iztēlojas viņu kā mākoni, kā ugunsstabu — tveramu, fizisku būtni, ko viņu prāts spēj aptvert.
Tā nu es lūkojos uz Modās gaišbrūnajiem matiem un, ap tiem tīksminādamies, uzzināju par mīlestību vairāk, nekā man jel kad bija iemācījuši dzejnieki un dziedoņi ar savām dziesmām un sonetiem. Negaidot ar strauju kustību viņa atmeta matus atpakaļ, un parādījās viņas smaidošā seja.
— Kādēļ sievietes pastāvīgi nevalkā matus vaļā? — es jautāju. — Tā taču ir daudz skaistāk.
— Ja vien tie tik drausmīgi nopinkotos, — viņa smējās. — Ta! Nu esmu pazaudējusi vienu no savām dārgajām matadatām!
Es atkal biju pametis novārtā laivu, bura atkal plandījās vējā, jo es sajūsmā ne mirkli nespēju novērst acu 110 viņas, karnēr viņa segu jūklī meklēja matadatu. Jutos priecīgi pārsteigts par viņas sievišķību, un katra kustība, katra sievišķības izpausme viņā mani ielīksmoja. Sava iztēle biju viņu uzcēlis pārāk augstu pari visam cilvēciskajam, augstu pari pats sev. Biju iztēlojies viņu par dievībai līdzīgu būtni, kam nedrīkst tuvoties. Tādēļ jūsmīgi apsveicu pat vissīkāko iezīmi, kas norādīja, ka galu galā viņa tomēr ir tikai sieviete, piemēram, kustību, ar kādu viņa atmeta atpakaļ matus, vai matadatas meklēšanu. Viņa bija sieviete no manas cilts, tāds pats šīspa- saules radījums ka es, un es sapratu, ka starp mums iespējama vīrieša un sievietes brīnišķīgā tuvība, tāpat kā bijība un cieņa, ko izjutīšu pret viņu mūžam.