Atradusi matadatu, viņa klusi, priecīgi iesaucās, kas man šķita burvīgi, un es varēju atkal nopietnāk pievērsties stūrēšanai. Izdarīju eksperimentu — piesēju un ieķī- 1 ej li stūres irkli, līdz laiva sāka turēties pareizajā virziena bez manas palīdzības. Brīžiem gan tā pārāk cieši iegriezās vējā vai parak daudz izgriezās no tā, taču vien- rner pati no sevis atkal atgriezās atpakaļ un vispār uzvedas diezgan ciešami.
— Un tagad paēdīsim brokastis, — es sacīju, — bet pirms tam jums jāsaģērbjas siltāk.
Izvilku biezu, no segas auduma šūdinātu kreklu, gluži jaunu no kuģa kantīnes. Audums bija biezs un blīvs, es to pazinu un zināju, ka tas ir izturīgs pret mitrumu un nesamirks, kaut lītu vairākas stundas no vietas. Kad viņa bija uzvilkusi kreklu, apmainīju naģeni, kas viņai bija galva, pret zīdvesteri, kurš bija pietiekami liels, lai nosegtu matus un, ja malu nolaida uz leju, arī kaklu un ausis. Iznākums bija apburošs. Viņai bija seja, kas nezaudē pievilcību nekādos apstākļos. Nekas nespēja sabojāt tas cēlo ovālu, pareizos, klasiskos vaibstus, smalkos uzacu lokus un lielās, brūnās acis ar dzidro un rimto, dievišķīgi rimto skatienu.
Tajā mirklī uzpūta spēcīga vēja brāzma. Vējš sagrāba laivu tieši tad, kad tā slīpi šķēla viļņa virsotni. Laiva strauji pārslīdēja tam pāri, iegrimdama līdz pašām malām jūra un piesmeldamās apmēram par spaiņa tiesu ar ūdeni. Es pametu konservu kārbu, ko patlaban taisījos atvērt, metos pie buras un tikko paguvu to atlaist. Bura sāka plandīties, un laiva atkal iegriezās vējā. Vēl brītiņu paregulējis buru, iegriezu laivu pareizajā kursā un varēju turpināt gatavošanos brokastīm.
— Liekas, darbojas itin labi, kaut gan es no navigācijas nekā nejēdzu, — Moda sacīja un atzinīgi palocīja galvu, vērodama manu stūres ierīci.
— Bet tā ir derīga vienīgi tad, kad burājam pie vēja,— es paskaidroju. — Tiklīdz sāksim iet ar vēju, pilnu vai pusvēju, man vajadzēs pašam stūrēt.
— Jāatzīstas, es no tā visa neka nesaprotu, — viņa sacīja, — bet saprotu, ko esat nodomājis, un tas man nepatīk. Jūs nevarat stūrēt augu diennakti. Tādēļ ceru, ka tūliņ pēc brokastīm man būs pirmā mācību stunda. Un tad jums būs jānolickas pagulēties. Mēs sadalīsim maiņas tieši tāpat, kā dara uz kuģa.
— Nesaprotu, kā lai jūs apmācu, — es pretojos. — Es jau pats tikko sāku mācīties. Jūs bijāt neapdomīga, man uzticoties, jo ar laivām man nav ne mazākās pieredzes. Šī ir pirmā reize, kad vispār atrodos laiva.
— Tad mācīsimies kopa, ser. Un, tā ka jūs esat praktizējies visu nakti, tad paradīsiet ari man, ko esat iemācījies. Un nu pie brokastīm! Ak dieviņ! Kāda ēstgriba rodas svaigā gaisā!
— Kafijas mums nebūs, — es ar nožēlu sacīju, pasniegdams viņai ar sviestu apziestu galēti un šķēli konservētas mēles. — Un murns nebūs ne tējas, ne zupas, nekā silta, iekams kaut kur nepiestāsim krastā.
Pēc vienkāršajām brokastīm, kurām uzdzērām virsū pa krūzītei auksta ūdens, Moda sāka mācīties stūrēt. Viņai visu ierādīdams, labu daļu iemācījos arī pats, kaut gan pamatā izmantoju zināšanas, ko biju ieguvis, burādams ar «Garu» un noskatīdamies laivu stūrmaņu rīcībā. Viņa bija vērīga skolniece un drīz vien iemācījās noturēt kursu, pieskaņoties vējam un nepieciešamības gadījumā atlaist buru.
Acīm redzot, nogurusi no neierastā darba, viņa nodeva stūres irkli man. Es biju segas salocījis, bet viņa tagad no jauna izklāja tās laivas dibenā. Kad viss bija sakārtots, viņa teica:
— Un nu, ser, gultā! Jūs gulēsiet līdz lenčam, tas ir, līdz pusdienām, — viņa pārlaboja, atcerēdamās dienas iedalījumu uz «Gara».
Kas man atlika? Viņa nepiekāpās un sacīja: — Lūdzti, lūdzu, — un es tūliņ paklausīgi atdevu viņai irkli. Izjutu neizsakāmu tīksmi, kad ieritinājos segās, ko bija paklājušas viņas rokas. Viņai raksturīgais miers un savaldība šķita ieplūduši arī segās, jo mani tūliņ pārņēma liega sapņainība un labsajūta; kādu brīdi vēl redzēju ovālu seju un brūnas acis zvejnieku cepures ietvarā te paceļamies pret palso debess fonu, te noslīdam līdz tumšpelēkajai jūrai, un tad es ielaidos miegā.
Palūkojos pulkstenī. Tas rādīja vienu. Biju nogulējis septiņas stundas! Un viņa bija stūrējusi septiņas stundas! Kad gribēju pārņemt stūres irkli, man vispirms vajadzēja atliekt viņas sastingušos pirkstus. Viņas spēka rezerves bija pilnīgi izsmeltas, un viņa pat nespēja izkustēties no vietas. Man nācās pamest buru, palīdzēt viņai tikt līdz guļvietai un berzējot atdzīvināt nosalušās rokas.
— Esmu tā nogurusi, — viņa, dziļi elpu ievilkusi, nopūtās un ļāva galvai gurdi noslīgt.
Taču nākamajā mirklī viņa izslējās.
— Tikai nebarieties, neuzdrošinieties mani rāt! — viņa tēlotā izaicinājumā iesaucās.
— Ceru, ka mans vaigs neizskatās bargs, — es nopietni atbildēju, — es nepavisam neesmu dusmīgs.
— N-nē, — viņa apstiprināja, — bargs tas nav, tikai pārmetumu pilns.
— Tātad mana seja ir atklāta, jo pauž tikai to, ko es jūtu. Jūs esat bijusi negodīga tiklab pret sevi, kā pret mani, Vai nu vairs varu jums nākamreiz uzticēties?
Viņas acīs atspoguļojās nožēla.
— Es tā vairs nedarīšu, — viņa sacīja kā par nerātnību norāts bērns. — Apsolos …
— Paklausīt, kā matrozis klausa kapteinim?
— Jā, — viņa atbildēja. — Zinu, ka esmu rīkojusies negudri.
— Jums jāapsola man vēl kaut kas, — es noriskēju.
— Labprāt.
— Ka pārāk bieži neteiksiet «lūdzu, lūdzu», jo ar to jūs pilnīgi graujat manu autoritāti.
Viņa piekrizdama jautri iesmējās. Arī viņa jau bija uztvērusi sava divkāršā «lūdzu» lielo varu.
— Tas ir labs vārds… — es iesāku.
— Tikai es nedrīkstu to pārlieku izmantot, — viņa mani pārtrauca.
Tad viņa vāri iesmējās, bet galva atkal gurdi noslīga sānis. Es vēl uz mirkli pametu stūri, lai siltāk ievīstītu viņas kājas un pārvilktu segas malu pāri sejai. Ak vail Nekāda spēcīgā viņa vis nebija. Noraizējies raudzījos uz dienvidrietumiem un domāju par sešsimt jūdzēm un grūtībām, kas mūs gaida, ja vien nebūs vēl kas ļaunāks par grūtībām. Jebkuru mirkli jūra var uzbangot vētrā un mūs iznīcināt. Un tomēr nejutu baiļu. Man nebija ticības mūsu gaužām apšaubāmajai nākotnei, un tomēr mani nemāca bailes. Viss beigsies labi, viss beigsies labi — es, pats sevi mierinādams, bez mitas atkārtoju.
Pēcpusdienā vējš kļuva stiprāks, savēla augstus viļņus, mētāja laivu un lika man pamatīgi nostrādāties. Bet lielie pārtikas krājumi un deviņas ūdens muciņas palīdzēja laivai noturēties viļņos un vējā, un es neievilku buru, kamēr man stāvoklis nešķita bīstams. Pēc tam noņēmu spritu, cieši satinu buras augšgalu — un mēs traucāmies tālāk ar buru, ko jūrnieki dēvē par «jēra kāju».
Pievakarē pamanīju pie apvāršņa tvaikoņa dūmus un sapratu, ka tas ir vai nu kāds krievu kreiseris, vai «Maķedonija», kas joprojām vajā «Garu». Saule nebija izni- rusi visu dienu, un bija neganti salts. Vakarā mākoņi sabiezēja vēl vairāk, vējš pieņēmās spēkā, tā ka, vakariņas ēdot, mēs abi ar Modu nenovilkām dūraiņus, turklāt es visu laiku stūrēju, iekozdams pa kumosam starp divām vēja brāzmām.
Kad satumsa, vējš un viļņi sāka svaidīt laivu tik spēcīgi, ka biju spiests ievilkt buru un sāku meistarot vētras enkuru. Biju dzirdējis medniekus runājam par šo ierīci, un to pagatavot nebija grūti. Satinis buru, sasēju to cieši kopā ar noņemto mastu, bomi, spritu un abiem rezerves airu pāriem un pārmetu pār laivas malu. Virvi piesēju pie laivas priekšgala, un enkurs, iegrimis ūdenī, gandrīz nemaz nepakļauts vējam, peldēja lēnāk par laivu. Tadā veidā tas vilka lejup laivas priekšgalu, neļāva tam celties augšup un turēja to vēja un viļņu virzienā — visdrošākajā stāvokli, lai paglabtos no apgāšanās, kad jūrā lieli viļņi.