— Un tagad? — Moda jautri apvaicājās, kad darbs bija pabeigts un es atkal uzmaucu rokās dūraiņus.
— Tagad mēs vairs nepeldam Japānas virzienā, — es atbildēju. — Dreifējam uz dienvidrītiem vai dienviddien- vidrītiem ar vismaz divu jūdžu ātrumu stundā.
— Tas būtu tikai divdesmit četras jūdzes, — viņa secināja, — ja vējš visu nakti pieturas tik spēcīgs.
— Jā, un tikai sirnt četrdesmit jūdžu, ja tas tāpat pūtīs trīs diennaktis.
— Nepūtīs, — viņa drošā paļāvībā apgalvoja. — Gan tas sagriezīsies un saks pūst tā, kā vajag.
— Jūrai nevar ticēt.
— Bet vējam? — viņa dzīvi iesaucās. — Esmu dzirdējusi jus dziedam slavas dziesmas «krietnajiem pasātiem».
— Kaut būtu paņēmis līdzi Vilka Larsena hronometru un sekstantu, — es sadrūmis sacīju. — Ja mēs burā- jam vienā virzienā, dreifējam otrā, bet straume mūs nes vēl kādā trešajā, tad rēķinādams nevar aprēķināt, kas tur iznāks. Drīz vien, apsvērdami savu atrašanās vietu, kļūdī- simies vismaz par piecsimt jūdzēm.
Taču tūliņ lūdzu Modai piedošanu un nosolījos vairs nepadoties izmisumam. Paklausīdams pierunāšanai, ļāvu viņai palikt sardzē līdz pusnaktij, — pašreiz pulkstenis rādīja deviņi, — tomēr, pirms likos gulēt, savīstīju viņu sega un vēl pārklāju pāri vaskadrānu. Iekritu caurā miega. Laiva lēkāja pār viļņu mugurām, dzirdēju bangas traucamies garām, un laivā visu laiku sitās sīkas ūdens šļakatas. Un tomēr nakts man nelikās baismīga salīdzinājumā ar tām, ko biju piedzīvojis uz «Gara», un salīdzinājumā ar tām, kas mums vēl varbūt būs jāpiedzīvo šajā rieksta čaumalā. Laivas dēļi bija trīsceturtdaļcollas biezi. Starp mums un jūras dibenu bija nepilnu collu bieza koka kārtiņa.
Un tomēr, droši varu to vēl un vēlreiz apgalvot, es nejutu baiļu. Nejutu vairs to nāves baiļu, kādās mani dzina Vilks Larsens un pat Tomass Magridžs. Modās Brūsteras ienākšana manā dzīvē bija mani it kā pārvērtusi. Mīlēt — es prātoju — ir labak un jaukāk, nekā tikt mīlētam, ja tas dzīvei piešķir vērtību, kuras dēļ nav grūti pat mirt. Mīlot kādu citu, es nedomāju vairs par sevi; un, kaut arī tas izklausās paradoksāli, tomēr nekad netiku tik kaisli vēlējies dzīvot kā tieši pašreiz, kad par savu dzīvību nebēdāju nenieka. Izdomāju, ka nekad manai dzīvei nav bijis tik daudz jēgas kā pašlaik; pirms iesnaudos, centos ar skatienu izurbties cauri tumsai, jo zināju, ka uz stūres sēdekļa atrodas Moda, modri vērodama putojošo jūru, ik mirkli gatava pasaukt mani palīgā.
XXVIII NODAĻA
Nav vajadzības atstāstīt visas mokas, ko izcietām mazajā laiviņā, kad dienām ilgi mūs dzenāja un mētāja, krustu šķērsu svaidīja pa okeānu. Spēcīgais vējš pūta no ziemeļrietumiem veselas divdesmit četras stundas, tad pierima un naktī uzbrāzmoja no dienvidrietumiem. Nu tas pūta mums tieši pretī, bet es izcēlu vētras enkuru, uzvilku buru un ievirzīju laivu vējā, uzņemdams kursu uz dienviddienvidaustrumiem. Bija vienalga, vai izraudzīties šo virzienu vai kursu uz ziemeļrietumiem-ziemeļicm, ko vējš arī būtu atļāvis; taču izšķirties par šo virzienu mani vilināja cerība uz siltāku gaisu un siltāku ūdeni dienvidos.
Pēc trim stundām — ļoti labi atceros, ka bija pusnakts un valdīja tāda tumsa, kādu nekad nebiju uz jūras pieredzējis, — vējš, vēl joprojām pūzdams no dienvidvakariem, pieņēmās negantā spēkā, un man atkal vajadzēja izmest vētras enkuru.
Atausa rīts, biju līdz nāvei pārguris, okeāns putoja baltās bangās, laiva slējās gandrīz stāvus gaisā un nira stāvus dzelmē. Mēs atradāmies par matu no boja ejas, jebkuru mirkli mūs varēja aprīt trakojošie viļņi. Putas un ūdens šaltis nemitīgi šļācās laivā tādā daudzumā, ka es smēlu vienā smelšanā. Segas bija pilnīgi samirkušas. Sausa bija tikai Moda, ievīstīta segās un eļļas jakā, gumijas zābakiem kājās un zīdvesteri galvā, nespēju nosargāt vienīgi viņas seju, rokas un vienu izspraukušos matu cirtu. Laiku pa laikam viņa paņēma no manis smeļamo trauku un, drosmīgi vētrai pretī turēdamas, smēla ūdeni un lēja to pāri laivas malai. Viss pasaulē ir relatīvs. Patiesībā tā bija tikai spēcīga vējpūta, bet mums, vieglajā laiviņā cīnoties par kailo dzīvību, ta likās īsta vētra.
Nosaluši un izmocījušies nocīnījāmies visu dienu, vējš cirtās sejā, baltās bangas grandot brāzās garām. Pienāca nakts, bet mēs neaizmigām. Atausa jauns rīts, bet vējš joprojām šaustīja mūsu sejas un baltās bangas grandot brāzās garām. Otrā naktī Moda, galīgi spēkus zaudējusi, iemiga. Apsedzu viņu ar eļļas jaku un brezenta gabalu. Apģērbs viņai bija samērā sauss, bet viņa bija aukstumā sastingusi. Baidījos, vai viņa maz pārcietīs šo nakti; bet atkal atausa diena, salta un drūma, ar apmākušos debesi, skaudru vēju un bangojošiem viļņiem.
Divas diennaktis nebiju aizvēris acu. Biju izmircis un nosalis līdz kaulam, jutos drīzāk miris nekā dzīvs. Viss ķermenis bija sastindzis no aukstuma un pārpūles, pārmocītie muskuļi neciešami sāpēja, kolīdz pakustējos, bet kustēties un darboties vajadzēja vienā gabalā. Un visu laiku vējš nesa mūs uz ziemeļaustrumiem, aizvien tālāk no Japānas pretī saltajai Beringa jūrai.
Un tomēr mēs bijām dzīvi un laiva vesela, kaut arī vēja brāzmas nepierima ne mirkli. Tieši pretēji — trešās dienas vakarā vējš vēl pieņēmās spēkā. Laivas priekšgals tā iecirtās kādā vilnī, ka ceturtdaļlaivas pieplūda ar ūdeni. Es smēlu kā neprātīgs. Odens smagums spieda laivu uz leju un laupīja tai peldētspēju. Vēl otrs tāds vilnis nozīmētu galu. Izsmēlis laivu, biju spiests paņemt brezenta gabalu, ar ko bija apsegta Moda, lai aizklātu ar to laivas priekšgalu. Labi, ka tā izdarīju, jo brezents aizsedza trešdaļu laivas priekšgala un trīs reizes turpmākajās stundās tas atsita lejup krītošo ūdens straumi, kad laivas priekšgals bija ietriecies vilnī.
Moda bija nožēlojamā stāvoklī. Nozilējušām lūpām viņa sakņupusi tupēja laivas dibenā, un pelēkbālā seja skaidri rādīja, cik viņai grūti. Tomēr acis drosmīgi raudzījās manī un lūpas teica drosmīgus vārdus.
Visnegantāk vētra laikam plosījās tajā naktī, taču es to vairs nepieredzēju. Sagumis laivas pakaļgalā pie stūres, biju iemidzis. Ceturtās dienas rītā vējš bija norimis līdz liegai vēsmai, jūra pamazām nomierinājās un atspīdēja saule. Ak, svētītā saulīte! Kā mēs gozējām savus izvārdzinātos augumus tās brīnišķīgajā siltumā, atdzīvojušies kā kāpuri vai rāpuli pēc vētras. Mēs atkal smaidījām, atkal jautri tērgājām un atkal sākām ar cerībām raudzīties nākotnē. Bet īstenībā stāvoklis bija ļaunāks nekā jebkad. No Japānas atradāmies tālāk nekā tajā naktī, kad aizbēgām no «Gara». Es varēju vienīgi aptuveni mēģināt uzminēt platuma un garuma grādus. Rēķinot, ka
vairāk nekā septiņdesmit stundu ilgajā vētrā bijām dreifējuši divas jūdzes stundā, mums vajadzēja būt aiznestiem vismaz simt piecdesmit jūdžu uz ziemeļaustrumiem. Bet vai šāds aprēķins bija pareizs? Ja nu ātrums bijis nevis divas, bet četras jūdzes stundā? šādā gadījumā atradāmies vēl otras simt piecdesmit jūdzes tālāk no mērķa.