Man nebija ne jausmas, kur mēs varētu būt, taču visticamāk likās, ka esam atkal nokļuvuši netālu no «Gara». Visapkārt bija daudz roņu, un es ik mirkli gaidīju parādāmies kādu roņu mednieku šoneri. Vienu mēs tiešām pamanījām pēcpusdienā, kad atkal uzpūta spēcīgāks ziemeļrietumu vējš. Bet svešais šoneris pazuda aiz apvāršņa, un mēs palikām atkal vieni jūras milzīgajā plašumā.
Piedzīvojām miglainas dienas, kad pat Moda zaudēja drosmi un neprata vairs pateikt neviena jautra vārda; piedzīvojām rāmas bezvēja dienas, kad slīdējām pa bezgalīgo, vienmuļo jūru, kas nospieda mūsu garu ar savu , neaptveramo lielumu, un apbrīnojām savu sīkstumu, jo bijām joprojām dzīvi un cīnījāmies par savu dzīvību; pienāca dienas ar krusu, vēja brāzmām un sniegputeņiem, kad nekādi nespējām glābties no aukstuma; un dienas ar ilgu, apnicīgu lietu, kad nolikām tukšās saldūdens muciņas zem pilošās buras.
Un tomēr mana mīla uz Modu kļuva aizvien spēcīgāka. Moda bija tik daudzpusīga, tik bagāta noskaņām. Taču visos mīļajos vārdos saucu viņu tikai domās. Lai arī atzīšanās mīlā man tūkstošiem reižu trīsēja uz lūpām, es sapratu, ka šis nav īstais laiks atzīties mīlestībā. Kaut vai tādēļ vien, ka vīrietis tādā brīdī, kad cenšas nosargāt sievieti un glābt viņas dzīvību, nedrīkst lūgt viņas mīlu. Stāvoklis prasīja lielu smalkjūtību ne tikai šajā ziņā vien, es lepojos, ka spēju izturēties, kā pieklājas; lepojos arī ar to, ka ne ar skatienu, ne rīcību neļāvu viņai nojaust manu mīlu. Mēs bijām labi biedri un kļuvām jo dienas jo labāki.
Visvairāk mani pārsteidza tas, ka Moda, šķiet, pavisam nepazina ne nedrošības, ne baiļu. Drausmīgā jūra, vieglā laiva, aukas, ciešanas, pamestība un vientulība, kas būtu varējusi iebiedēt daudz spēcīgāku sievieti, likās, viņu nebiedēja, kaut gan līdz šim viņa bija dzīvojusi aizvējā, dzīvojusi mākslai un pati bija veidota no uguns, rasas un rīta miglas, par miesu kļuvis gars, sievišķības maiguma, liegmes un pievilcības iemiesojums. Un tomēr es maldījos. Viņa izjuta drausmas un bailes, bet bija drosmīga. Bailes un šausmas mocīja viņu tāpat kā jebkuru sievieti, bet tās skāra vienīgi miesu. Viņas būtni pārvaldīja gars, spēcīgs gars, viņa bija it kā iemiesojusies dzīvības esence, rimta kā viņas rimtās acis un dziļi pārliecināta par savu neiznīcību visuma mūžīgajā mainībā.
Sākās atkal vētrainas dienas, kad vētra plosījās dienu un nakti, kad okeāns rēkdams draudēja mums ar baltās putās sakultu viļņu vāliem un mūsu laiviņu vējš svaidīja kā titāns ar milzu ķetnām. Un mūs nesa aizvien tālāk un tālāk uz ziemeļrītiem. Vienā šādā vētrā, tā laikam bija drausmīgākā no visām piedzīvotajām, es pametu gurdu skatienu uz aizvēja pusi, neba ko meklēdams, drīzāk paguris cīņā ar dabas spēkiem, mēmā lūgumā, lai tie pierim- stas un ļauj mums mazliet miera. Pirmajā mirklī nespēju ticēt tam, ko ieraudzīju. Droši vien no bezmiega dienām un naktīm un pārciestajām bailēm biju sajucis prātā. Pagriezu galvu atpakaļ un palūkojos uz Modu, lai pārliecinātos, ka atrodos laikā un telpā. Viņas mīļie, miklie vaigi, plīvojošie mati un drosmīgās, brūnās acis mani pārliecināja, ka ar manu redzi viss kārtībā. Vēlreiz pavēros aizvēja virzienā un atkal ieraudzīju jūrā izcilni — melnu, augstu un kailu blīvu, viļņu paisumu, kas sašķīda pie tās pamatnes, uzsitot augstu gaisā sakultas šļakatas, un tumšu, drūmu, draudīgu baltās putas ietītu krasta joslu stiepjamies dienvidaustrumu virzienā.
— Moda! — es iesaucos. — Moda!
Viņa pagrieza galvu un arī ieraudzīja zemi.
— Tā taču nevar būt Aļaska! — viņa iesaucās.
— Diemžēl ne, — es atbildēju un tūliņ apvaicājos: — Vai mākat peldēt?
Viņa papurināja galvu.
— Es ari ne, — sacīju. — Tātad mums jātiek krastā bez peldēšanas, jāsameklē kāda sprauga piekrastes klintīs, pa kuru varam iebraukt un izkāpt krastā. Bet mums jārīkojas ātri, ļoti ātri un — aukstasinīgi.
Runāju ar pārliecību, kuras man nemaz nebija, un viņa to zināja, jo palūkojās uz mani ar savu neatlaidīgo skatienu un sacīja:
— Es vēl neesmu jums pateikusies par visu, ko esat manā labā darījis, bet…
Viņa vilcinoties apklusa, it kā meklēdama labākos vārdus pateicībai.
— Nu? — es skadri noprasīju, jo man nepavisam nepatika klausīties viņas pateicībā.
— Jūs gan varētu man palīdzēt, — viņa smaidīdama teica.
— Nokārtot goda pienākumu pirms nāves? Neka tamlīdzīgai Mēs nemirsim! Mēs izcelsimies malā uz šīs salas, un vakars vēl nebūs pienācis, kad jau būsim drošā patvērumā.
Runāju šķietami bezbailīgi, taču pats neticēju nevienam savam vārdam. Tās tomēr nebija bailes, kas spieda mani melot. Es nejutu baiļu, kaut gan sapratu, ka mūs gaida droša nāve mutuļainajās bangās starp klintīm, kurām strauji tuvojāmies. Nebija ko domāt uzvilkt buru un mēģināt atrauties no krasta. Vējš laivu tūliņ apgāztu; tajā pašā mirklī viļņi to aprītu; turklāt bura bija aptīta ap rezerves airiem un iegremdēta jūrā laivas priekšgalā.
Kā jau teicu, mani nebiedēja paša nāve tur pārsimt jardu tālāk aizvēja pusē; bet mani šausmināja doma, ka Modai jāmirst. Savā nolādētajā iztēlē redzēju viņu beigtu un sašķaidītu pret klintīm, un tas bija pārāk drausmīgi. Piespiedu sevi domāt, ka laimīgi nonāksim krastā, un tādēļ runāju nevis to, kam ticēju, bet gan to, kam gribēju ticēt.
Šausminādamies centos atvairīt domas par baismo nāvi, un vienu mirkli mani pārņēma neprātīga vēlēšanās apskaut Modu un kopā ar viņu mesties jūrā. Taču savaldījos un nolēmu nogaidīt līdz mirklim, kad būsim jau pavisam tuvu krastam, tad iekļaut viņu savās skavās, atzīties mīlā, izcīnīt pēdējo izmisuma cīņu un mirt.
Mēs laivas dibenā instinktīvi pievirzījāmies tuvāk viens otram. Jutu, ka viņas dūrainī tērptā roka meklē manējo. Tā klusēdami gaidījām galu. Mēs vairs nebijām tālu no paisuma bangotnes klintaja rietumu pusē, un es sāku vērīgāk raudzīties uz priekšu, cerēdams, ka varbūt nejaušs straumes pagrieziens vai viinis aizskalos mūs garām bangām.
— Mēs tiksim krastā! — es iesaucos šķietamā pārliecībā, kas tomēr nespēja maldināt ne mani, ne viņu. — Velns parāvis, mēs tiksim krastā! — es pēc īsa brītiņa atkārtoju
Biju tā satraukts, ka nolādējos — laikam gan pirmo reizi mūžā, ja nerunājam par bērnišķīgiem lāstiem zēna gados.
— Atvainojiet, — es piebildu.
— Ar šo vaļsirdīgo vārdu jūs mani pārliecinājāt, — viņa gurdi pasmaidīja. — Tagad es zinu, ka mēs tiešām izkāpsim krastā.
Aiz pēdējās klints radzes es biju ieraudzījis zemes strēli, un, ciešāk ieskatoties, varējām redzēt, ka krasts ieliecas dziļā līcī. Tajā pašā mirklī mums ausīs iesitās nepārtraukta spēcīga rēkoņa. Tā atgādināja tālīna pērkona dārdus, nāca no aizvēja puses, pārmāca bangu grandoņu un tad noslāpa vētras mutuļos. Tiklīdz bijām pabraukuši garām klintsragam, skatienam pilnībā atklājās viss līcis — balts smilšu liedags pusmēness veidā, pret kuru plīsa augsti paisuma viļņi un kurš bija klātin noklāts ar roņiem. No tiem arī nāca negantā rēkoņa.
— Roņu apmetne! — es iesaucos. — Nu mēs patiesi esam glābti. Te jābūt cilvēkiem un kreiseriem, kas roņus sargā no medniekiem. Varbūt uz salas ir pat stacija.
Taču, pavērojis bangotni, kas šķīda pret krastu, piebildu: