— Labi jau nu nav, bet parak ļauni arī ne. Un, ja dievi no tiesas būs mums žēlīgi, mēs apbrauksim vēl nākamo klintsradzi un atradīsim klusu līcīti, kur varēsim izkāpt krastā, kājas ncsamērcējuši.
Dievi patiesi bija žēlīgi. Pirmā un otrā radze atradās dienvidrietumu vēja joslā, bet, apbraukuši apkārt otrajai, kurai gan mūs piedzina bīstami tuvu, ieraudzījām trešo, arī vienā līnijā ar abām pirmajām un vēju. Bet līcis, kas mums atklājās! Tas iesniedzās dziļi salas iekšienē, un paisums, kas mūs sagrāba, sviestin iesvieda otrās radzes aizvējā. Jūra te bija rāma, tikai blīvi, sīki vilnīši šūpoja laivu, un es, ievilcis vētras enkuru, sāku airēt. Krasts aizliecās aizvien tālāk no klintāja uz dienvidrietumiem, izveidodams līci līcī, nelielu dabisku ostu, kurā ūdens bija mierīgs kā dīķī, tikai retumis ietrīcēdamies sīkā ņirbā,kad vētr-as brāzma trieca viļņus pret klinšu sienām savas simt pēdas salas iekšienē.
šeit roņu nebija. Laivas priekšgals atdūrās pret akmeņaino krastu. Izlēcu malā un pastiepu Modai pretī roku. Nākamajā mirklī viņa atradās man blakus. Tikko palaidu vaļā viņas pirkstus, viņa pieķērās man pie delma. Arī es tūliņ sazvārojos, gandrīz pakrizdams smiltīs. Nevarējām aprast ar sajūtu, ka nemitīgā kustība beidzot aprimusi. Tik ilgi bijām šūpoti un zvalstīti jūras viļņos, ka cietzeme mūs nobiedēja. Mums likās, ka ari krastam vajadzētu pacelties un nolaisties un klinšu sienām līgoties uz priekšu un atpakaļ kā kuģa reliņam; automātiski cenzdamies pielāgoties šīm kustībām, kurām taču vajadzēja būt, mēs gandrīz zaudējām līdzsvaru, kad tās nejūtām.
— Man patiesi jāatsēžas, — Moda, nervozi iesmiedamās, sacīja, kā apreibusi paplivināja rokas un apsēdās smiltīs.
Es izvilku laivu drošā vietā un nosēdos viņai blakus. Tā mēs izcēlāmies Pūliņu salā un pēc ilgā jūras brauciena sasirgām ar «zemes slimību».
XXIX NODAĻA
— Stulbenis! — es izmisis skaļā balsī iesaucos.
Biju izkrāvis laivu un pārnesis mantas tālu krastā, kur domāju ierīkot nometni. Krastmalā mētājās no jūras izsviestas koka šķēpeles, kaut arī ne pārāk daudz, un, ieraugot kafijas kārbu, ko biju paņēmis no «Gara» noliktavas, manī radās doma par ugunskuru.
— Nožēlojamais idiots! — es turpināju. _
— Rāmāk, rāmāk, — Moda ar liegu pārmetumu mani klusināja un tad apvaicājās, kādēļ es esot nožēlojams idiots.
— Nav sērkociņu, — es novaidējos. — Neesmu paņēmis neviena paša. Un nu mums nebūs ne karstas kafijas, ne zupas, ne tējas, nekā!
— Vai tas nebija — hm — Kruzo, kas berza koku pret koku, lai uzšķiltu uguni? — viņa domīgi jautāja.
— Es gan esmu lasījis desmitiem avarējušu cilvēku nostāstus, ka viņi izpūlējušies veltīgi, — atbildēju. — Atceros žurnālistu Vintersu, kas iemantoja slavu ar Aļaskas un Sibīrijas aprakstiem. Tikos reiz ar viņu Kolekcionāru kopā, un viņš mums stāstīja, kā mēģinājis ar diviem kociņiem uzšķilt uguni. Tas bija ļoti jocīgi. Viņš to prata ārkārtīgi interesanti notēlot, bet galu galā tur tomēr nekas nebija iznācis. Vēl tagad atceros, kā viņš, baltos zobus zibsnīdams, beigās noteica: «Jā, kungi, Dienvidjūras salu iedzīvotāji varbūt to spēj, bet ticiet man, ka baltajam cilvēkam tas nav pa spēkam.»
— Kas par to, esam līdz šim iztikuši bešā, — viņa bezbēdīgi sacīja, — kādēļ lai neiztiktu arī turpmāk?
— Bet padomājiet par kafiju! — es iesaucos. — Turklāt es zinu, ka ši kafija ir laba. Paņēmu to no Larsena personiskajiem krājumiem. Un paraugieties uz šito malciņu!
Atzīšos, ka man drausmīgi kārojās kafijas; un drīz vien uzzināju, ka šis dzēriens ir arī Modās vājība. Bez tam mēs tik ilgi bijām pārtikuši vienīgi no aukstas barības, ka mūsu iekšas bija tāpat sastingušas aukstumā kā locekļi. Jebkāds silts ēdiens būtu bijusi īsta svētība. Taču es vairs nesūkstījos un sāku no buras sliet Modai telti.
Sākumā man iikās, ka tas ir pavisam viegls darbs, ja rīcībā ir masts, airi, bomis un sprits, turklāt vēl tik daudz auklu. Bet man nebija ne mazākās pieredzes, tā ka ikvienu sīkumu vajadzēja vispirms izmēģināt, un katrs izdevies nieks man kļuva par izgudrojumu, un tā pagāja visa diena, līdz pabeidzu būvēt viņai patvērumu. Taču naktī sāka līt, viņa samirka — un vajadzēja vien atgriezties laivā.
Otrā rītā izraku teltij apkārt seklu grāvīti, bet stundu vēlāk spējš vēja brāziens, kas ielauzās pie mums no aizmugures pāri klinšu sienai, sagrāba telti, aiznesa to pa gaisu un nometa zemē savus trīsdesmit jardus tālāk.
Moda smējās par manu izmisušo seju, un es sacīju:
— Tiklīdz vējš pierimsies, sēdīšos laivā un braukšu izpētīt salu. Kaut kur jābūt stacijai un cilvēkiem. Un pie stacijas apkalpes katrā ziņā ierodas kuģi. Milzīgais roņu bars noteikti ir kadas valsts aizsardzībā. Gribu tikai palīdzēt jums iekārtoties mājīgāk, pirms dodos ceļā.
— Man gan gribētos braukt jums līdzi, — bija viss, ko viņa atbildēja.
— Labāk būtu, ja jūs paliktu tepat. Jūs esat izcietusi pietiekami daudz grūtību. Tīrais brīnums, ka vispār vēl esat dzīva. Sādā lietainā laikā airēt un būrāt nebūs nekāda izprieca. Jums tagad mazliet jāatkopjas, tādēļ man patiktu, ja jūs paliktu tepat un atpūstos.
Man likās, ka viņas skaistajās acīs iemirdzas valgums, pirms viņa paguva novērst skatienu, pagriezdama galvu sānis.
— Es tomēr vēlētos braukt jums līdzi, — viņa sacīja klusā balsī, kurā skanēja lūgums. — Es varētu jums mazliet … — viņai aizlūza balss, — … palīdzēt. Un iedomājieties, ka es paliktu gluži viena, ja ar jums kaut kas notiktu!
— Es būšu ļoti piesardzīgs, — atteicu. — Braukšu tikai tik tālu, ka līdz vakaram varu atgriezties. Patiesi, ja visu apsver, man šķiet, jums daudz lietderīgāk ir palikt šeit, izgulēties, atpūsties un nedarīt nekā.
Viņa pagriezās un palūkojās man acīs. Ciešais skatiens tomēr bija liegs.
— Lūdzu, lūdzu, — viņa sacīja maigi, ak dievs, cik maigi.
Tomēr es, visus spēkus saņēmis, noturējos un papurināju galvu. Viņa joprojām gaidīja un skatījās man acīs. Centos izteikt savu noraidījumu vārdos, bet man tas neizdevās. Ieraudzīju viņas acīs iemirdzamies prieku un sapratu, ka esmu zaudējis. Nu vairs nebija iespējams pateikt nē.
Pēcpusdienā vējš norima, un mēs gatavojāmies doties ce|ā nākamās dienas rītā. No sava līča nevarējām nokļūt salas iekšienē, jo klints sienas stāvus slējās ārā no ūdens abpus līča.
Rīts atausa nespodri pelēks, bet rāms, un es, agri pamodies, saposu laivu braucienam.
— Stulbenis! Idiots! Ēzelis! — iebrēcos, kad man likās, ka Modai būtu laiks mosties, taču šoreiz es kliedzu aiz prieka, kailu galvu tēlotā izmisumā lēkādams gar pludmali.
Viņa pavēra telts spraugu un izbāza galvu ārā.
— Kas tad nu noticis? — viņa apvaicajās gan vēl miegainā, tomēr ziņkārīgā balsī.
— Kafija! — es iesaucos. — Ko jūs teiktu par tasi kafijas? Karstas, kūpošas kafijas?
— Ak! — viņa nomurmināja. — Jūs mani nobiedējāt un bez tam vēl esat nežēlīgs. Biju jau samierinājusies ar domu, ka jāiztiek bez kafijas, un nu jūs mani atkal kārdināt ar veltīgām cerībām.
— Paskatieties, — es sacīju.
Klinšu nokarēs salasīju mazliet sausu zaru un skangalu. Salauzīju no tiem iekuru un saplēsu skaidas. Tad izrāvu lapu no savas piezīmju gramatiņas un izņēmu no munīcijas kastes medību bises patronu. Ar nazi izvilcis aizbāzni, izbēru pulveri uz plakana akmens. Izlauzu kapsulu no čaulītes un novietoju to pulvera kaudzītē. Nu viss bija sagatavots. Moda vēroja mani pa telts spraugu. Pacēlis no zemes pamatīgu akmeni un turēdams papīriņu kreisajā rokā, triecu ar akmeni pa kapsulu. Pacēlās baltu dūmu mākonītis, tad parādījās liesma un papīra lapiņa plūksnainajā plīsuma vietā aizdegās.