Moda līksmi sasita plaukstas un iesaucās:
— Prometejs!
Bet es biju pārāk aizņemts, lai ievērotu viņas gaviles. Mazo liesmiņu vajadzēja sargāt un uzmanīt, lai tā pieņemtos spēkā un neapdzistu. Es to baroju ar skaidiņām un skaliņiem, līdz beidzot uguns mēles sāka sprakšķēt, satverdamas mazākos zariņus un sprungulīšus. Savos aprēķinos nebiju paredzējis uzturēšanos vientuļā salā, tādēļ mums nebija ne katliņu, ne kastroļu; bet tad man iešāvās prātā, ka varam izlietot trauku, ar kuru tikām smēluši ūdeni no laivas, un vēlāk, kad bijām nolietojuši daļu konservu, savācām no kārbām diezgan pieklājīgu virtuves trauku komplektu.
Uzvārīju ūdeni, bet Moda uzlēja kafiju. Cik tā bija garda! Es no savas puses mielastam sasautēju vēršgaļu ar sadrupinātām galetēm un ūdeni. Brokastis bija brīnišķīgas, un mēs nosēdējām pie ugunskura daudz ilgāk, nekā uzņēmīgiem pētniekiem būtu klājies, maziem malciņiem strēbām karsto, melno kafiju un pārspriedām savu stāvokli.
Es biju pārliecināts, ka atradīsim kādā līcī staciju, jo zināju, ka roņu baru apmetnes Beringa jūrā tiek šādā veidā apsargātas; bet Moda, droši vien gribēdama mani sagatavot, ja būtu jāpiedzīvo vilšanās, ieminējās par iespēju, ka esam atklājuši nevienam nezināmu roņu apmetni. Viņa tomēr bija līksmā noskaņojumā un itin bezbēdīgi runāja par mūsu visai nelāgo stāvokli.
— Ja jums taisnība, — es sacīju, — tad mums jāsagatavojas šeit pārziemot. Pārtikas nepietiks, bet te ir roņi. Rudenī viņi no šejienes aizies, tādēļ jau drīz jāsāk rūpēties par gaļas krājumu sagādāšanu. Vajadzēs uzcelt būdas un savākt kurināmo. Būs arī jātecina roņu tauki gaismekļiem. Vārdu sakot, ja sala ir neapdzīvota, tad mums darba pārpārēm. Taču cerēsim, ka tā nav.
Viņai tomēr bija taisnība. Ar izdevīgu vēju mēs bu- rājām gar salas krastiem, tālskatī izpētījām līčus, šur tur piestājām malā, bet nekur nemanījām cilvēku mītnes. Un taču uzzinājām, ka neesam pirmie, kas izkāpuši Pūliņu salas krastā. Kaimiņu līča piekrastē atradām tālu liedagā izsviestu laivu — roņu mednieku laivu, jo duļļi bija aptīti ar platiņiem, priekšgalā uzsliets statnis šauteņu novietošanai un uz sāna ar baltiem, pusizdzisušiem, tikko salasāmiem burtiem uzkrāsots nosaukums «Gazele-2».
Laiva te, acīm redzot, gulēja ilgi, jo bija līdz pusei piemesta ar smiltīm un saplaisājušie dēļi lietū un vējā pavisam nomelnējuši. Laivas pakaļgalā atradu sarūsējušu desmitā kalibra medību bisi un jūrnieka nazi, kas bija nolauzts pie paša spala un tā sarūsējis, ka tikko varēja sazīmēt, kas šis priekšmets bijis.
— Viņi ir tikuši projām, — es moži noteicu, bet sirds man sažņaudzās, jo likās, ka teju, teju ieraudzīsim kaut kur liedagā izbalējušus kaulus.
Negribēju aptumšot Modās labo omu ar šādu atradumu, tādēļ griezu mūsu laivu ārā no līča un devāmies uz salas ziemeļaustrumu klintsradzēm. Dienvidu piekrastē nebija neviena līča, un jau agrā pēcpusdienā bijām apbraukuši apkārt tumšajam klintājam, tātad paveikuši ceļojumu apkārt visai salai. Vērtēju tās apkārtmēru uz divdesmit piecām jūdzēm, platums svārstījās starp divām un piecām jūdzēm. Roņu, pat pēc visskopākā aprēķina, līču liedagos bija savi divsimt tūkstoši. Visaugstāk slējās galējais klin- tājs dienvidrietumos, pamazām noslīdot zemāk, līdz ziemeļaustrumu pusē sala pacēlās tikai dažas pēdas virs jūras līmeņa. Visos pārējos līčos, izņemot mūsējo, smilšainais liedags lēzeni iestiepās apmēram pusjūdzi salas iekšienē, izveidodams kaut ko līdzīgu akmeņainām norām, kas bija apaugušas ar ķērpi un tundras zāles skupsnām. Te bija apmetušies roņi; vecie tēviņi sargāja savus harēmus, bet jaunie turējās savrup.
Vairāk par šo īso aprakstu Pūliņu sala nepelna. Kur neslējās klinšu radzes, tur bija purvains un mikls, vētru plosīts, viļņu šaustīts nemīlīgs un skumīgs patvērums, kur gaisu nemitīgi trīcināja divsimttūkstoš roņu rēkoņa. Moda, kas bija centusies sagatavot mani uz iespējamu vilšanos un visu dienu turējusies moži un dūšīgi, izmisusi sabruka, kad izkāpām malā savā līcītī. Viņa varonīgi centās to no manis noslēpt, bet, rosīdamies, lai iekurtu jaunu ugunskuru, zināju, ka viņa buraudekla teltī raud, slāpēdama šņukstus segās.
Nu bija mana kārta rādīt bezrūpīgu vaigu, un es to darīju, cik labi vien spēju, turklāt tik veiksmīgi, ka izdevās atsaukt jautrību mīļajās acīs un pat izvilināt dziesmu lūpās, jo viņa man par prieku padziedāja, pirms agri devāmies pie miera. Tā bija pirmā reize, kad dzirdēju viņu dziedam, gulēju pie ugunskura un sajūsmināts klausījos, jo visā, ko vien viņa darīja, izpaudās viņas mākslinieces daba un balss, kaut arī ne spēcīga, bija brīnum jauka un izteiksmīga.
Naktīs joprojām gulēju laivā un tovakar ilgi nevarēju iemigt, lūkodamies zvaigznēs, ko tik sen nebiju redzējis, un apsvēru stāvokli. Šāda veida atbildība man bija kaut kas pavisam jauns. Vilks Larsens nebija runājis tukšus vārdus. Visu laiku tiku stāvējis uz sava tēva kājām. Advokāti un pilnvarnieki bija kārtojuši visus naudas darījumus manā labā. Es vispār nepazinu nekādas atbildības. Tad uz «Gara» iemācījos pats just atbildību par sevi. Un tagad pirmo reizi mūžā jutos atbildīgs vēl par otru cilvēku. Un es sapratu, ka tā ir vissmagākā atbildība, jo Moda man bija vienīgā sieviete pasaulē — mana mazā sieviete, kā mīlot viņu klusībā dēvēju.
XXX NODAĻA
Nav jābrīnās, ka nosaucām savu patvērumu par Pūliņu salu. Divas nedējas nomocījāmies, celdami būdu. Moda par visām varēm gribēja palīdzēt, un man vai raudas mācās virsū, redzot viņas līdz asinīm nobrāztās rokas. Un tomēr lepojos ar viņu tieši par to. Tā bija īsta varonība, kā šī vieglas dienas baudījusī trauslā sieviete pacieta drausmīgās grūtības, kā viņa, slēpdama vājos spēkus, uzņēmās darbus, kas bija pa plecam tikai īstai zemniecei. Viņa savāca daudz akmeņu, ko es iebūvēju būdas sienās, un ij dzirdēt negribēja, kad lūdzos viņu atteikties no šā darba. Beidzot viņa tomēr piekāpās un uzņēmās vieglākās rūpes — vārīt ēst, lasīt ziemai malku un saraust ķērpjus.
Būdas sienas uzslējām diezgan ātri un viegli, viss vedās gludi un bez grūtībām, kamēr nonācām līdz jumtam. Ko līdzēja mūsu četras sienas, ja nebūs jumta? No kā lai darina jumtu? Tiesa, mums bija rezerves airi. Tie noderēs par spārēm — bet ar ko tās pārsegt? Ķērpji šim nolūkam nederēja. Tundras zāle arī ne. Bura mums bija vajadzīga laivai, bet brezents jau šur tur metās caurs.
— Vinterss savai būdai esot izmantojis valzirgu ādas, — es sacīju.
— Mums ir roņi, — Moda ieminējās.
Nākamajā dienā sākās medības. Saut es nepratu, tādēļ vajadzēja mācīties. Bet, kad biju iztērējis trīsdesmit patronu trim roņiem, sapratu, ka munīcija būs cauri, iekams būšu šo māku apguvis. Biju iztērējis astoņas patronas uguns iekuršanai, pirms man ienāca prātā, ka ugunskuru var saglabāt, apsedzot sprunguļus ar mitrām sūnām, kārbā bija palicis ne vairāk par simt patronām.
— Vajadzēs roņus sist ar rungu, — es paziņoju, kad biju pilnīgi pārliecinājies par savu nemākulību. — Esmu no medniekiem dzirdējis, ka ta mēdzot darīt.