— Viņi ir tik skaisti, — Moda protestēja. — Nevaru ne iedomāties tādu zvērību. Tas ir pavisam citādi nekā tos nošaut.
— Būda jāapjumj, — es dusmīgi atteicu. — Ziema jau tepat durvju priekšā. Vai nu roņi, vai mēs. Protams, žēl, ka mums nav lielu munīcijas krājumu, kaut gan man šķiet, ka rungas zvēliens tiem sagādā mazāk ciešanu nekā nāve no lodes. Sitīšu taču es.
— Tieši par to jau es runāju, — viņa dedzīgi iesāka, bet tad samulsusi aprāvas.
— Protams, — es sacīju, — ja jūs labāk gribētu …
— Bet ko tad darīšu es? — viņa maigi jautāja, taču es no pieredzes zināju, ka aiz maiguma slēpjas uzstājība.
— Lasīsiet malku un vārīsiet ēst, — es nevilcinoties atbildēju.
Viņa papurināja galvu.
— Vienam doties turp ir pārāk bīstami.
Zinu, zinu, — viņa atvairīja manu pretošanos, — es esmu tikai vāja sieviete, bet varbūt pat mana niecīgā palīdzība paglabs jūs briesmu brīdī.
— Bet būs taču jāsit, — es iebildu.
— To, protams, darīsiet jūs. Es droši vien kliegšu un griezīšu galvu projām, kad …
— Kad briesmas kļūs nopietnas, — es iesmējos.
— Es pati zināšu, kad novērsties, — viņa augstprātīgi atteica.
Viss beidzās ar to, ka nākamajā rītā viņa brauca man līdzi. Es ieīros tuvākajā līcī un piebraucu pie paša krasta. Mums visapkārt ūdenī ņudzēt ņudzēja roņi, un rēkoņa no tūkstošiem rīkļu bija tik apdullinoša, ka mums vajadzēja sakliegties, ja gribējām viens otru sadzirdēt.
— Es zinu, ka viņus mēdz sist ar rungu, — sacīju, gribēdams pats sevi iedrošināt un šaubīgi noraudzīdainies uz varenu tēviņu, kas nepilnus trīsdesmit soļus atstatu bija izslējies un skatījās man tieši virsū. — Ja tikai īsti zinātu, kā to dara.
— Labāk saplūksim tundras zāli un apjumsim būdu ar to, — Moda sacīja.
Viņu gaidāmais darbs biedēja ne mazāk kā mani, un varēja jau arī nobīties, redzot tik tuvu baltos zobus un atplestās suņu purniem līdzīgās rīkles.
— Man allaž licies, ka viņi no cilvēkiem bīstas, — es ieminējos. — Un kā lai es zinu, ka nebīstas? — jautāju mirkli vēlāk, par pāris airu vēzieniem pieīries tuvāk krastam.
— Ja es tagad droši izkāptu malā, viņi varbūt visi aizbēgtu un es nevienam netiktu klāt.
Vēl joprojām vilcinājos.
— Reiz dzirdēju nostāstu par kādu cilvēku, kas iebrucis meža zosu perēšanas vietā, — Moda sacīja, — un zosis viņu nositušas.
— Zosis?
— Jā, zosis. To man pastāstīja brālis, kad vēl biju maza.
— Bet es zinu, ka roņus sit, — es paliku pie sava.
— Manuprāt, tundras zāle jumtam noderēs tikpat labi.
Ar šiem vārdiem viņa, pati negribot, mani uzkūdīja.
Nevarēju taču kļūt par gļēvuli viņas acīs.
— Aiziet! — es uzsaucu, ar vienu airi piegriezdams laivas priekšgalu pie krasta.
Izkāpu malā un droši gāju klāt garkrēpjainam tēvainim, kas greznojās savu sievu vidū. Biju apbruņojies ar parastu rungu, ar kādām airētāji mēdza piebeigt mednieku sašautos, uz kuģa uzvilktos roņus. Tā bija tikai pusotras pēdas gara, un man, galīgam neprašam, ne sapņos nebija rādījies, ka, uzbrūkot baram uz sauszemes, lieto četras līdz piecas pēdas garas rungas. Mātītes grīļodamās aizlāčoja nostāk, un atstatums starp mani un tēviņu kļuva aizvien mazāks. Ronis nikni izslējās stāvus. Atradāmies pēdu divpadsmit viens no otra. Es tikai gāju uz priekšu un gaidīju, ka viņš tūliņ pagriezīsies un bēgs projām.
Kad atstatums saruka līdz sešām pēdām, man prātā pazibēja baisma doma: bet ja nu viņš nebēg? Nu, tad es viņu nositīšu, ātri atradu atbildi. Savā izbīlī biju pavisam aizmirsis, ka esmu taču ieradies, lai roņu tēviņu nomedītu, nevis lai piespiestu viņu bēgt. Tajā pašā mirklī ronis nikni nokrācās un ierēkdamies metās man virsū. Acis viņam zvēroja, rīkle bija plati atplesta — un tajā zibēja neganti, balti zobi. Nekaunēdamies atzīšos, ka bēgt metos es, nevis viņš. Ronis skrēja ļodzīgi, bet ātri. Viņš bija vairs tikai divas pēdas aiz manis, kad es velšus ievēlos laivā, un, kad mēģināju viņu atvairīt ar airi, asie zobi iecirtās aira plakanajā galā. Stiprais koks brīkšķēdams sadrupa kā olas čaumala. Mēs abi ar Modu palikām mēmi aiz pārsteiguma. Nākamajā mirklī ronis panira zem laivas, sagrāba rīklē ķīli un sāka laivu mežonīgi purināt.
— Ak dievs! — Moda iekliedzās. — Braucam projām!
Es papurināju galvu.
— Ko citi spēj, to spēju ari es un zinu, ka citi ir situši roņus. Tikai nākamreiz vairs neķeršos klāt tēvaiņiem.
— Labāk vispār neķerieties tiem klāt, — viņa teica.
— Nu tikai nesakiet «lūdzu, lūdzu!», — es iesaucos, kā man pašam šķita, visai nikni.
Viņa neatbildēja, un es sapratu, ka esmu viņu sāpinājis.
— Piedodiet, — es sacīju, drīzāk gan kliedzu, lai viņa varētu roņu rēkoņā mani sadzirdēt. — Tiklīdz jūs sāksiet lūgties, es griezīšu laivu apkārt un braukšu atpakaļ; bet, godīgi sakot, man negribētos to darīt.
— Neiedomājieties tikai vēl teikt, ka tik vien ir jēgas ņemt sievieti līdzi, — viņa sacīja. Un tad pasmaidīja tik viltīgi un burvīgi, ka sapratu — man piedots.
Lai atgūtu aukstasinību, paīros pārsimt soļu tālāk gar līča piekrasti un tad atkal izkāpu krastā.
— Esiet piesardzīgs! — viņa nosauca man pakaļ.
Es palocīju galvu un sāku no sāniem iet klāt tuvākajam harēmam. Viss gāja labi, līdz es notēmējis zvēlu kādai nomaļākai mātītei pa galvu, bet netrāpīju. Viņa iešņācās un trausās projām. Skrēju tai pakaļ un zvēlu vēlreiz, taču atkal netrāpīju pa galvu, bet pa plecu.
— Sargieties! — izdzirdu Modu spalgi iekliedzamies.
Satraukumā nebiju pievērsis uzmanību nekam citam 1111
tagad, acis pacēlis, ieraudzīju, ka harēma pavēlnieks metas uz manu pusi. Es atkal meklēju glābiņu laivā; bet šoreiz Moda vairs pat neieminējās par atteikšanos no mūsu nodoma.
— Man šķiet, būtu labāk, ja jūs atstātu harēmus mierā un pievērstos vientuļiem, miermīlīgiem roņiem, — viņa sacīja. — Liekas, esmu kaut ko par tiem lasījusi. Ja nemaldos, doktora Džordana grāmatā. Runa ir par jaunajiem tēviņiem, kas vēl nav pietiekami pieauguši, lai pārvaldītu harēmu. Viņš tos dēvē par «vecpuišiem». Ja vien mums laimēsies atrast, kur tie apmetušies …
— Kā rādās, arī jūsos pamodies cīņas instinkts, — es smiedamies piebildu.
Viņai vaigos iesitās straujš, piemīlīgs sārtums.
— Piekrītu, ka man, tāpat kā jums, nepatīk atzīt savu sakāvi, bet man nepatīk arī doma, ka jānogalina šie jaukie, nekaitīgie dzīvnieki.
— Jaukiel — es nicīgi nošņācos. — Es gan nesamanīju nekā jauka negantniekos, kas putām nošķiestiem purniem dzinās man pa pēdām.
— Tas ir jūsu personiskais viedoklis, — viņa smiedamās atteica. — Jūs neredzat perspektīvu. Ja jums nebūtu jāpieiet ronim tik tuvu …
— Tur jau ir tas āķis! — es iesaucos. — Man vajadzīga garāka runga. Salauztais airis būs labu labais ierocis.
— Nupat atceros, — viņa sacīja, — ka kapteinis Larsens man stāstīja, kā mednieki uzbrūkot roņu apmetnēm. Viņi, atšķīruši roņus mazos bariņos, iedzenot tos zemes iekšienē un tur nogalinot.
— Man nu gan nav nekādas patikas atšķirt kādu no šiem harēmiem, — es iebildu.
— Vēl taču atliek «vecpuiši», — viņa sacīja. — Tie apmetas nomaļus, un doktors Džordans raksta, ka starp harēmiem tiekot atstāti celiņi un, kamēr «vecpuiši» ejot tikai pa celiņiem, harēmu valdnieki tiem neuzbrūkot.