— Redziet, tur viens ir, — es teicu, norādīdams uz jaunu tēviņu ūdenī. — Pavērosim to un iesim nopakaļus, ja tas līdīs ārā!
Ronis peldēja tieši uz krastu un izrāpās malā šaurā ejā starp diviem harēmiem, kuru pavēlnieki gan draudīgi ierēcās, tomēr jaunajam virsū nebruka. Mēs vērojām, kā viņš lēnām klumburoja uz salas iekšieni, mezdams līkumus starp harēmiem, tātad droši vien ievērodams celiņu.
— Aiziet! — es atkal iesaucos, izkāpdams krastā; taču atzīstos, ka sirds man draudēja izlēkt pa muti, iedomājoties, ka vajadzēs iziet cauri drausmīgajam baram.
— Derētu piestiprināt laivu, — Moda teica.
Viņa bija izkāpusi krastā kopā ar mani, un es izbrīnījies viņu vēroju.
Viņa enerģiski pamāja ar galvu.
— Jā, iešu jums līdzi, tādēļ nostipriniet laivu un dodiet arī man rungu!
— Iesim atpakaļ, — es nomākts sacīju. — Galu galā man sāk likties, ka gluži labi iztiksim ar tundras zāli.
— Jūs pats zināt, ka tā neder, — viņa atbildēja. — Vai lai es eju pa priekšu?
Plecus paraustījis, bet sirdī kvēli apbrīnodams šo sievieti, pasniedzu viņai salauzto irkli un pats paņēmu otru. Pirmos soļus spērām nervoza satraukumā. Vienreiz Moda šausmās skaļi iekliedzās, kad roņa mātīte ziņkārīgi pastiepa purnu uz viņas kājas pusi, un arī es vairākkārt pieliku soli šā paša iemesla dēļ. Taču vienīgā niknuma izpausme celiņa abās pusēs bija tikai pāris brīdinošu sē- cienu. Tas bija roņu bars, kam vēl nekad nebija uzbrukuši mednieki, tādēļ roņi nebija ne naidīgi, ne bailīgi.
Pašā bara vidū troksnis bija drausmīgs. No grandoņas sāka vai galva reibt. Apstājos un uzsmaidīju Modai, viņu drošinādams. Es biju atguvis aukstasinību ātrāk nekā viņa. Redzēju, ka viņa ir briesmīgi pārbijusies. Pienākusi klāt, viņa man iekliedza ausī:
— Man ir drausmīgi bail.
Es vairs nebaidījos. Kaut gan satraukums, ko radīja neparastie apstākļi, vēl nebija pavisam izgaisis, tomēr roņu miermīlība izkliedēja manas bažas. Moda trīcēja.
— Man ir bail, un man nemaz nav bail, — viņa 1 aliņā j a drebošām lūpām. — Tā ir mana nožēlojamā miesa, kas baidas, nevis es.
— Viss būs labi, viss būs labi, — es viņu mierināju, instinktīvi aplikdams sargājot roku viņai ap pleciem.
Nekad neaizmirsīšu, cik stipri tajā mirklī apzinājos savu vīrišķību. Bija sakustējušas manas būtnes pirmatnējās dzīles. Jutos kā īsts vīrietis, kā vājāko aizstāvis, kā vīrietis, kas cīnās par eksistenci. Un visbrīnišķīgāko sajūtu radīja apziņa, ka aizstāvu savu mīļoto. Viņa atspiedās pret mani viegla un trausla kā lilijas zieds, un, kad viņas trīsas norima, es jutu sevī mostamies milža spēku. Man šķita tīrais nieks mesties cīņā ar visnegantāko roņu tēviņu, un jutu, ja niknais ronis man uzbruktu, es sagaidītu to bez bailēm un aukstasinīgi, un biju pārliecināts, ka to nogalinātu.
— Nu ir atkal labi, — viņa sacīja, palūkodamās manī pateicīgām acīm, — iesim tālāk!
Tas, ka mans spēks bija viņu nomierinājis un atdevis viņai pašpaļāvību, mani neizsakāmi iepriecināja. Neminami tālas pagātnes nojausmas bija manī pārmākušas civilizācijas izsmalcinātību, es biju atgriezies sen aizmirstu senču mednieku takās, mūžamežu naktīs. Par to man lielā mērā jāpateicas Vilkam Larsenam — es domāju, iedams pa šauro taku cauri ņudzošo roņu baram.
Ceturtdaļjūdzi tālāk salas iekšienē bija apmetušies «vecpuiši» — slaidi, jauneklīgi tēviņi, kas dzīvoja atšķirtībā, krādami spēkus un gaidīdami to dienu, kad varēs izcīnīt sev vietu izredzēto vidū.
Turpmāk viss gāja gludi. Likās, esmu izpratis, kas man jadara un kā jādara. Kliegdams, rungu draudīgi vicinādams, laiskākos pat pabikstīdams, es drīz vien atšķīru pāris desmitu jauno tēviņu no viņu biedriem. Līdzko kāds mēģināja tikt atpakaļ uz piekrastes pusi, es aizšķērsoju tam ceļu. Moda rosīgi man palīdzēja dzīt roņus un tik dedzīgi klaigāja un vēzēja salauzto irkli, ka bija īsti teicama palīdze. Taču manīju, ka viņa ļāva aizbēgt dažam labam dzīvniekam, kas palika iepakaļ vai izskatījās noguris. Bet ievēroju arī, ka viņas acis iezibējās, tiklīdz kāds cīņai noskaņots ronis gribēja pamesties sānis, un ka tādam viņa dūšīgi uzbelza ar airi.
— Ak, cik tas ir aizraujoši! — viņa aizkususi iesaucās un apstājās. — Man vajadzēs brītiņu atpūsties.
Es padzinu nelielo bariņu (gabalu divpadsmit, kurus viņa nebija pažēlojusi) vēl kādus simt jardus uz priekšu; kad Moda atnāca pie manis, biju slaktiņu jau pabeidzis un sāku roņus dīrāt. Pēc stundas mēs lepni devāmies atpakaļ pa to pašu taku, kas veda cauri roņu bariem. Nostaigājām šo gaitu vēl divreiz, apkrāvušies ar ādām, līdz man šķita, ka būdas apjumšanai pietiks. Uzvilku buru, izvadīju laivu no līča un nākamajā paņēmienā iestūrēju mūsu mazajā līcītī.
— it kā mēs atgrieztos mājās, — sacīja Moda, kad vilku laivu krastā.
Viņas vārdi lika man notrīsēt, viss šķita tik burvīgi dabiski un intīmi, un es atteicu:
— Man šķiet, it kā es vienmēr būtu dzīvojis tikai šādu dzīvi. Grāmatu un grāmatnieku pasaule nogrimusi nezin kur, drīzāk tā liekas kā sen redzēts sapnis, nevis īstenība. Es droši vien visu mūžu esmu gājis medībās un uzbrucis zvēriem. Un arī jūs esat daļa no šās dzīves. Jūs… — gandrīz jau izteicu «esat mana sieva, mans draugs», taču veikli vēl attapos un piebildu: — Ļoti labi paciešat grūtības.
Viņas auss tomēr bija uztvērusi, ka nesaku to, ko biju gribējis teikt. Viņa saprata, ka izvairos, un uzmeta man ašu skatienu.
— Tas nav tas. Jūs gribējāt teikt…
— Ka amerikāņu misis Meinela dzīvo mežones dzīvi un ka viņai tas gluži labi izdodas.
— o — vairāk viņa nekā neteica; bet es būtu varējis apzvērēt, ka viņas balsī ieskanējās vilšanās.
Bet man līdz pat vakaram un vēl daudz dienu ausīs kā zvaniem zvanīja — «mana sieva, mans draugs». Tomēr nekad šie zvani nebija skanējuši tik skaļi kā tajā vakarā, kad vēroju viņu noraušam no oglēm sūnu apsegu, uzpūšam uguni liesmās un vārām vakariņas. Tā laikam bija slēpta pirmatnība, kas uzvilnīja manī, ja šie sensenie vārdi, kas tik cieši saistījās ar manas izcelsmes saknēm, varēja mani tā pārmākt un satraukt. Tie turēja mani savā varā, līdz es, visu laiku tos klusi murminādams, iemigu.
XXXI NODAĻA
— Smaka būs nelāga, — es sacīju, — bet jumts neļaus būdai atdzist un nelaidīs iekšā ne lietu, ne sniegu.
Mēs apskatījām tikko pabeigto roņādu jumtu.
— Skaists tas nav, bet savu uzdevumu pildīs, un tas ir galvenais, — es teicu, gaidīdams viņas uzslavu.
Un viņa, plaukstas sasitusi, pavēstīja, ka esot ļoti apmierināta.
— Bet iekšā ir galīgi tumšs, — viņa iebilda nākamajā mirklī, un viņas pleci neviļus nodrebēja.
— Par logu jums vajadzēja ierunāties tad, kad cēlām sienas, — es sacīju. — Būda taču celta jums, un jums vajadzēja ievērot, ka nepieciešams logs.
— Es zināt, nekad neievēroju to, kas šķiet pats par sevi saprotams, — viņa smiedamās atteica. — Turklāt jūs tak varat jebkuru brīdi izsist sienā caurumu.
— Pareizi, tas man neienāca prātā, — es atsaucos, dziļdomīgi pašūpodams galvu. — Bet vai stiklus jau esat pasūtījusi? Piezvaniet firmai, man šķiet, numurs bija Red- 4451, un pasakiet, kāda lieluma un kāda veida rūtis jums vajadzīgas.