— Tas nozīmē… — viņa iesāka.
— Ka loga nebūs.
Būda bija tumša un neglīta, civilizētā zemē tā labākajā gadījuma būtu noderējusi par mītni cūkām; bet mums, kas bijām izcietuši mocības vaļējā laivā, tas bija tīkams mājoklītis. Kad bijām nosvinējuši ievākšanos jaunajā mītnē, ko apgaismoja ar roņu taukiem pildītā kvēpe- nite, kurā peldēja kokvilnas deglis, sākās medības ziemas krājumu sagatavošanai un otras būdas būvdarbi. Tagad mums šķita gluži dabiski no rīta aizbraukt un pusdienlaikā atgriezties, atvedot pilnu laivu roņu gaļas. Pēc tam es cēlu būdu, bet Moda kausēja taukus un virs lēnas uguns kūpināja gaļu. Biju dzirdējis, kā prērijās kaltē vērša gaļu, un mūsu plānās sloksnēs sagrieztā roņu gaļa apkūpēja lieliski.
Otru būdu celt bija vieglāk, jo slēju to cieši blakus pirmajai, tādēļ vajadzēja piebūvēt tikai trīs sienas. Tomēr par vieglu nevarēja saukt nevienu no mūsu darbiem. Abi ar Modu rāvāmies no rīta līdz vakaram, strādājām no visa spēka, tādēļ vakarā likāmies gulēt gluži stīvi un aiz- migām ciešā miegā kā pārguruši dzīvnieki. Un tomēr Moda apgalvoja, ka vēl nekad neesot jutusies tik vesela un spēcīga. Par sevi varēju teikt to pašu, bet viņa bija tik trausla, ka es baidījos, vai tikai viņa galu galā nesabruks. Bieži vien redzēju, kā viņa, iztērējusi pēdējās spēku paliekas, atkrita uz muguras smiltīs, lai šajā ierastajā veidā atpūstos un atgūtu spēkus. Pēc tam viņa pietraucās kājās un ar jaunu sparu ķērās pie darba. Es nevarēju vien nobrīnīties, kur viņa ņem spēku.
— Padomājiet tikai par garo atpūtu šoziem, — viņa atbildēja uz maniem aizrādījumiem. — Tad mēs ilgoties ilgosimies pēc darba.
Tovakar, kad pabeidzu apjumt savu būdu, nosvinējām ievākšanos arī tur. Jau trīs dienas trakoja neganta vētra, kas no dienvidaustrumiem bija pārsviedusies uz ziemeļrietumiem un tagad brāzmoja mums virsū tieši no jūras. Pār ārējā līča liedagu gāzās bangotne, un pat mūsu noslēgtajā līcītī brīžiem ievēlās pa varenam vilnim. Salas klintājs nespēja mūs pasargāt no vēja, un tas auroja un gaudoja ap būdu tik mežonīgi, ka es sāku bīties, vai tikai sienas izturēs. Roņādu jumts, kuru biju, vismaz man pašam tā šķita, nostiepis gludu kā bungu ādu, katrā vētras brāzmā pacēlās un piepūtās; sienās, kas nebija tik cieši
piedrīvētas ar sūnu, kā Modai bija licies, pavērās neskaitāmas spraugas. Tomēr roņu tauki dega gaiši, un mums bija silti un mājīgi.
Tas bija patiesi jauks vakars, un mēs vienprātīgi nospriedām, ka mūsu saviesīgajā dzīvē Pūliņu salā to nav pārspējis neviens cits sarīkojums. Prāts mums bija mierīgs. Mēs bijām ne tikai samierinājušies ar domu, ka vajadzēs šeit pārlaist salto ziemu, bet bijām arī tai sagatavojušies. Mūsu dēļ roņi nu varēja mierīgi doties savā noslēpumainajā ceļojumā uz dienvidiem; arī vētras mūs nebiedēja. Mums bija ne vien sauss un silts patvērums pret aukām, bet arī mīkstākās un labākās guļvietas, kādas vien var no sūnām izveidot. Tā bija Modās izdoma, viņa pati bija savākusi sūnas. Mani gaidīja pirmā nakts mīkstā guļvieta, un es zināju, ka miegs būs jo saldāks tādēļ, ka vietu bija saposusi viņa.
Piecēlusies, lai ietu uz savu būdu, viņa pagriezās pret mani un dīvainajā manierē, kāda viņai reizēm piemita, sacīja:
— Kaut kas notiks — varbūt notiek jau šo pašu mirkli. Es to jūtu. Kaut kas nāk šurp, pie mums. Es nezinu, kas tas ir, bet jūtu to tuvojamies.
— Labs vai ļauns? — es jautāju.
Viņa paraustīja plecus.
— Nezinu, bet tas nāk kaut kur no turienes.
Viņa pamāja uz jūras un vēja pusi.
— Aizvēja krasts, — es pasmējos, — un par sevi varu teikt, ka labāk gan jau atrodos šeit nekā mēģinātu šāda naktī te piebraukt malā.
Vai jums nav bail? — es vaicāju, pavadīdams viņu līdz izejai.
Viņa drosmīgi palūkojās man acīs.
— Vai jūtaties vesela? Pilnīgi vesela?
— Nekad neesmu jutusies labāk, — viņa atbildēja.
Vēl brītiņu parunājāmies, pirms viņa aizgāja.
— Ar labu nakti, Moda, — es sacīju.
— Ar labu nakti, Hamfrij, — viņa atbildēja.
Iepriekš nenorunājuši, bijām nosaukuši viens otru
priekšvārdā, un tas likās gluži dabiski. Sai mirklī būtu varējis viņu apskaut un piekļaut pie krūtīm. Un pasaulē, pie kuras mēs piederējām, es to droši vien būtu izdarījis. Bet šeit mūsu attiecības drīkstēja būt tikai tādas, kādas tās bija; taču, kad paliku viens savā mazajā ūķītī, manī iestrāvoja laimīgs miers; un es jutu, ka mūs vieno kāda cieša saite, kaut kas vārdos neizsakāms, kā agrāk nebija.
XXXII NODAĻA
Pamodos ar neizprotamu nemieru. Likās, trūkst kaut kā ierasta. Taču dīvainā sajūta izgaisa, tiklīdz pilnīgi atmodos un atskārtu, ka tas, kā man trūkst, ir vējš. Biju iemidzis saspringtiem nerviem — kā daždien cilvēks, kam pastāvīgi apkārt ir troksnis un kustība, un pamodos tādā pašā nervu saspringumā, gatavs pretoties spēkiem, kādu piepeši ap mani vairs nebija.
Pēc vairākiem mēnešiem tā bija pirmā zem jumta pavadītā nakts, un es brītiņu tīksmīgi pavārtījos segās (kas pirmo reizi nebija piemirkušas miglā un ūdens šļakatās), vispirms pārdomādams, kādu iespaidu manī radījis pēkšņais klusums, un pēc tam laimīgi izbaudīdams prieku gulēt vietā, ko man uzklājusi Moda. Apģērbies un piegājis pie būdas durvīm, dzirdēju, kā bangas, kas nespēdamas pēc vētras norimt, vēl joprojām dārdēdamas vēlās pret krastu. Diena bija skaidra un saulaina. Biju ilgi nogulējis un, juzdams spēju enerģijas uzplūdu, nolēmu nekavējoties atgūt zaudēto laiku, kā jau Pūliņu salas iedzīvotājam klājas.
Izgājis ārā, spēji apstājos. Man nebija pamata neticēt savām acīm, tomēr tas, ko ieraudzīju, mani kaltin piekala pie zemes. Līcī, pat ne pilnus piecdesmit jardus atstatu, ar priekšgalu iedūries smiltī, bez mastiem stāvēja melns kuģa korpuss. Masti un bomji, sapinušies vantīs un saplosītās burās, šūpojās gar kuģa sāniem. Izberzu acis un palūkojos vēlreiz turp. Pašbūvētā kambīzē, pazīstamā pūpes nokare, zemā kajītes virsbūve, kas tikko sniedzās pāri reliņam. Tas bija «Gars».
Kāds likteņa untums bija to atnesis šurp — nekur citur kā tieši uz šejieni? Kā nejaušība varējusi tā rotaļāties? Pametu skatienu uz melno, nepārejamo klinšu sienu aizmugurē, un mani pārņēma bezspēcīgs izmisums. Par glābšanos bēgot nevarēja būt ne runas. Iedomājos par Modu, kas gulēja mūsu pašu celtajā būdā, dzirdēju viņas «Ar labu nakti, Hamfrij»; «mana sieva, mans draugs» iezvanījās man ausīs, bet — ak vai! — tagad tas skanēja kā kapa zvans. Tad man acīs viss satumsa.
Varbūt tas ilga tikai sekundes daļiņu, man nebija ne jausmas, cik laika pagāja, kamēr atguvos. Tur gulēja «Gars», ar priekšgalu ieurbies zemē, bugsprits pārkāries par malu virs krastmalas smiltīm, salauztās koka daļas, viļņu mētātas, berzās gar bortu. Kaut kas jādara, kaut kas jādara.
Piepeši mani pārsteidza tas, ka uz kuģa nemanīja nekādas kustības. Cīņā ar vētru un kuģa avarijā pārgurušie matroži droši vien guļ — es nodomāju. Nākamajā mirklī man iešāvās prātā, ka mēs ar Modu vēl varētu aizbēgt. Ja nu man izdotos paņemt laivu un izbraukt no līča, pirms kāds pamostos? Varētu piecelt viņu un sākt rīkoties. Jau pacēlu roku, lai pieklauvētu, kad atcerējos, cik sala ir maza. Mēs nekur nevarētu paslēpties. Mums nebija cita glābiņa kā vien plašais, nežēlīgais okeāns. Iedomājos mūsu mājīgās būdas, mūsu gaļas, tauku un malkas krājumus un sapratu, ka mēs nemūžam nespētu pārciest ziemu jūrā ar bargajām vētrām, kas vēl gaidāmas.