Ar paceltu roku vilcinādamies stāvēju pie durvīm. Neiespējami, neiespējami! Man uzmācās mežonīga doma — ieskriet būdā un viņu aizmigušu nogalināt. Bet tad pēkšņi kā zibens prātā uzliesmoja cits — labāks atrisinājums. Uz kuģa visi gulēja. Kālab gan nepārrāpties pār reliņu uz «Gara» — es taču zināju ceļu uz Vilka Larsena kajīti — un nenogalināt viņu miegā? Pēc tam — nu, gan jau tad redzēs. Kad būšu viņu nogalinājis, man būs laiks un telpa rīcībai; galu galā vienalga, kā būs vēlāk, ļaunāk kā pašreiz vairs būt nevar.
Nazis man karājās pie sāniem. Aizgāju atpakaļ uz būdu pēc bises, pārbaudīju, vai tā ir pielādēta, un tad devos uz «Garu». Ar grūtībām, riskēdams samirkt līdz jostas vietai, uzrāpos uz šonera. Rufes lūka bija vaļā. Apstājos, lai paklausītos, kā matroži miegā elpo, tomēr elpas nedzirdēju. Man pašam gandrīz elpu aizrāva doma: ja nu uz kuģa vispār neviena nav? Ieklausījos vērīgāk. Ne skaņas. Piesardzīgi nokāpu lejā. Telpa bija tukša un gaiss sasmacis, kā mēdz būt dzīvokļos, kur neviens vairs nedzīvo. Visapkārt mētājās kaudzēm vecu, noskrandušu drēbju, veci jūrnieku zābaki, caurumainas eļļas jakas — visa nederīgā draza, kas sakrājas ilgā jūras braucienā.
Komanda pametusi kuģi steigā, es secināju, uzkāpis atpakaļ uz klāja. Sirdī atkal pamodās cerības. Nu jau palūkojos apkārt aukstasinīgāk. Pamanīju, ka arī laivu vairs nav. Mednieku kajītē ieraudzīju tadu pašu ainu kā pie matrožiem. Arī mednieki savu mantību bija savākuši steigā. «Gars» bija pamests. Tas piederēja Modai un man. Atcerējos kuģa noliktavu un pieliekamo telpu zem kajītēm, un man ienāca prātā pārsteigt Modu ar kaut ko gardu brokastīs.
Izgaisušās bailes un atskārta, ka briesmu darbs, kuram biju gatavojies, šurp nākdams, vairs nav nepieciešams, radīja manī gluži zēnisku prieku un bezbēdību. Metos divus pakāpienus uzreiz pa trapu augšup, nedomādams ne par ko, izjuzdams vienīgi prieku un cerēdams, ka Moda nepamodīsies, pirms nebūšu sagatavojis viņai brokastīs pārsteigumu. Iedams gar kambīzi, ar patiku iedomājos par lieliskajiem virtuves traukiem, kas tur atrodas, un nopriecājos. Uzlēcu uz pūpes nokares un ieraudzīju — Vilku Larsenu. Biju tā apstulbis un pārsteigts, ka, zābakiem klaudzot, patenterēju vēl trīs četrus soļus uz priekšu, pirms apstājos. Viņš stāvēja uz trapa, tā ka redzama bija tikai galva un pleci, un, acu nenolaizdams, cieši raudzījās uz mani. Rokas viņš bija atspiedis uz pavērtās lūkas malas. Viņš nepakustējās, tikai stāvēja un blenza uz mani,
Mani sāka kratīt drebuļi. Uznāca atkal vecais šķeba- nums pakrūtē. Meklēdams atbalstu, atspiedos ar vienu roku pret mesas malu. Lūpas man pēkšņi izkalta, un es tās vairākkārt aplaizīju, lai vispār varētu izteikt kādu vārdu. Arī es ne mirkli nenovērsu skatienu no viņa. Ne viens, ne otrs nebildām ne vārda. Kaut kas draudīgs bija viņa klusēšanā un sastingušajā pozā. Senās bailes no viņa atgriezās manī ar simtkāršotu spēku. Un tā mēs joprojām stāvējām, skatīdamies viens uz otru.
Sapratu, ka jārīkojas, bet, savas vecās bezspēcības nomākts, gaidīju, lai viņš sāk pirmais. Tā stāvot un gaidot, man ienāca prātā, ka situācija ir gluži līdzīga tai, kad tuvojos garkrēpjainajam ronim un bailēs aizmirsu savu nodomu tam uzbrukt, līdz radās vēlēšanās piespiest tēvaini bēgt. Tā beidzot atskārtu, ka neesmu ieradies šeit, lai ļautu darboties Vilkam Larsenam, bet lai rīkotos pats.
Uzvilku abiem stobriem gaili un pavērsu bisi pret viņu. Ja viņš būtu pakustējies un grasījies kāpt pa trapu lejup, zinu, ka būtu viņu nošāvis. Bet viņš stāvēja nekustēdamies un neatņēmies skatījās uz mani. Stāvot ar viņu aci pret aci, ar uzvilkto bisi drebošajās rokās, man bija laika diezgan sīki aplūkot viņa izmocīto, novājējušo seju. Izskatījās, ka to būtu izvagojuši smagi pārdzīvojumi. Vaigi bija iekrituši un pierē iegūlušas dziļas noguruma rievas. Un man likās, ka pat viņa acis ir savādas, pārvērtušās ne tikai izteiksmē, bet tīri fiziski, it kā sāpēs būtu cietuši redzes nervi un acu muskuļi, jo acu āboli bija mazliet iz- velbti.
To visu vērojot, prāts man intensīvi darbojās — un es izdomājos tūkstoš domu un tomēr nespēju nospiest mēlīti. Nolaidu bisi un piegāju pie mesas stūra, galvenokārt gribēdams mazināt nervu saspīlējumu un tikt viņam tuvāk, ja saņemtos izšaut. No jauna pacēlu bisi. Viņš tagad man bija gandrīz ar roku aizsniedzams. Viņam nebija cerību izglābties. Es vairs nesvārstījos. Garām pašaut nebija iespējams, lai cik nemākulīgs šāvējs es būtu. Cīnījos pats ar sevi un tomēr nespēju nospiest mēlīti.
— Nu? — viņš nepacietīgi ierunājās.
Velti joprojām pulējos nospiest bises mēlīti, velti pūlējos izteikt kaut vārdu.
— Kālab nešaujat? — viņš noprasīja.
Noklepojos, lai tiktu pie balss.
— Kumpi, — viņš lēnām sacīja, — jūs to nespējat. Neteikšu, ka jums ir bail. Nē, jūs tikai esat bezspēcīgs. Jūsu iesīkstējusī morāle ir stiprāka par jums. Jūs vergojat aizspriedumiem, ar kuriem piezīdušies visi jūsu aprindu ļaudis, ar kuriem pilnas ir grāmatas, ko lasāt. Viņu likumi jums iedzīti galvā kopš agras bērnības, un, par spīti jūsu filozofijai un visam, ko esmu jums mācījis, morāle jums neatļauj nogalināt neapbruņotu cilvēku, kas nepretojas.
— Es to zinu, — atteicu aizsmakušā balsī.
— Jūs zināt arī, ka man nogalināt neapbruņotu cilvēku nenozīmē vairāk kā aizsmēķēt cigāru, — viņš turpināja. — Jūs mani pazīstat un zināt, cik esmu vērts, vērtējot no jūsu aspekta. Jūs mani esat godājis par čūsku, par tīģeri, haizivi, briesmoni un Kalibanu. Un tomēr jūs, sīkais ampelmanis, citu izgudrotu vārdu mehāniskais atkārtotājs, nespējat nogalināt mani, kā jūs nogalinātu čūsku vai haizivi, tāpēc ka man ir rokas un kājas, un jūsu ķermenim līdzīgs ķermenis. Ek! Biju gaidījis no jums vairāk, Kumpi.
Viņš izkāpa no trapa lūkas un pienāca man klāt.
— Lieciet bisi nost! Gribu jums šo to pavaicāt. Neesmu vēl paguvis visu apskatīt. Kur mēs atrodamies? Kā «Gars» guļ? Kāpēc jūs esat samircis? Kur ir Moda, piedošanu, mis Brūstera, vai varbūt jāsaka — misis van Veidena?
Es atkāpos pāris soļu nostāk, gandrīz apraudādamies par savu nevarību, kas man neļāva viņu nošaut, tomēr tāds muļķis arī nebiju, lai liktu bisi nost. Izmisīgi cerēju, ka viņš kaut kā naidīgi vērsīsies pret mani, mēģinās man iesist vai ķerties pie rīkles; tikai tādā gadījumā es varētu saņemties un šaut viņam virsū.
— Sī ir Pūliņu sala, — es sacīju.
— Neesmu nekad par tādu dzirdējis.
— Vismaz mēs to esam tā iesaukuši.
— Mēs? — viņš noprasīja. — Kas tie «mēs» tādi ir?
— Mis Brūstera un es. Un «Gars», kā jūs pats redzat, guļ ar priekšgalu krasta smiltīs.
— Te ir roņi, — viņš sacīja. — Viņu rēkoņa mani pamodināja, citādi es gulētu vēl tagad. Dzirdēju viņus rēcam jau tad, kad kuģi naktī piedzina krastā. Uzreiz sapratu, ka esmu nokļuvis aizvēja krastā. Te ir tādi roņu bari, kādus gadiem esmu meklējis. Pateicoties savam brālim Nāves Larsenam, esmu uzgājis milzu bagātību. īstu zelta bedri. Kādas ir salas koordinātes?
— Nav ne jausmas, — es atbildēju. — Bet jums to vajadzētu zināt diezgan precīzi. Kādas ir jūsu pēdējās observācijas?
Viņš mīklaini pavīpsnāja, bet neatbildēja.
— Un kur ir komanda? — es vaicāju. — Kā jūs esat gadījies šeit viens pats?