Biju jau sagatavojies, ka arī šo jautājumu viņš izliksies nedzirdam, taču man par pārsteigumu atbildēja tūliņ:
— Nepagāja ne četrdesmit astoņas stundas, kad brālis mani noķēra — gan ne manas vainas dēļ. Pielavījās naktī, kad uz klāja bija tikai sardze. Mednieki mani pameta bez vārda runas. Viņš tiem sasolīja vairāk. Es pats dzirdēju. Viņš kaulējās turpat uz vietas, man klāt esot. Protams, aizlasījās arī apkalpe. Tas jau bija gaidāms. Aizgāja visi līdz pēdējam vīram, un es paliku viens pats uz sava kuģa kā uz vientuļas salas. Šoreiz uzvarēja Nāves Larsens, un tā ir mūsu ģimenes darīšana.
— Bet kā jūs pazaudējāt mastus? — es jautāju.
— Pieejiet tuvāk un apskatiet talrepes, — viņš teica,
norādīdams uz to pusi, kur vajadzēja atrasties bezan- masta takelāžai.
— Pārgriezts ar nazi! — es iesaucos.
— Ne gluži, — viņš iesmiedamies atbildēja. — Tas ir smalkāks darbs. Ieskatieties labāk!
Es aplūkoju visu vēlreiz. Talrepes bija aizgrieztas tā, ka spēja noturēt vantis tikai līdz pirmajai stiprākai vēj- pūtai.
— To izdarījis pavārēns, — viņš atkal iesmējās. —• Zinu, kaut arī pie paša nedarba viņu nepieķēru. Laikam būs gribējis mazliet nokārtot rēķinus ar mani.
— Velna pulveris Magridžs! — es iesaucos.
— Jā, tieši to pašu nodomāju arī es, kad visa būšana aizgāja pāri bortam. Tikai man tas nesagādāja tādu prieku kā jums.
— Bet ko jūs darījāt visu šo notikumu laikā? — es apvaicājos.
— Varat man ticēt — labāko, kas bija iespējams, bet sevišķi daudz tas aprādītajos apstākļos nebija.
Pagriezos, lai vēlreiz pamatīgāk aplūkotu Tomasa Magridža darbu.
— Domāju, ka vajadzēs apsēsties un pasildīties saulītē, — dzirdēju Vilku Larsenu sakām.
Viņa balsī varēja sadzirdēt vieglu, tikko jaušamu gurdenuma pieskaņu, un tas bija tik neierasti, ka es strauji pagriezos un uzmetu viņam skatienu. Viņš nervozi pārlaida plaukstu pār seju, it kā notraukdams zirnekļa tīmekli. Jutos ārkārtīgi pārsteigts. Tas viss pagalam nesaderējās ar manu priekšstatu par Vilku Larsenu.
— Kā ar jūsu galvas sāpēm? — ievaicājos.
— Tās mani moka joprojām, — viņš atbildēja. — Liekas, ka arī pašreiz nāk virsū.
Vispirms apsēdies, viņš pēc tam atlaidās guļus uz klāja. Tad pagriezās uz sāniem, nolika galvu uz saliektā delma, bet ar plaukstu aizsedza acis pret saules gaismu. Es stāvēju un neizpratnē vēroju viņu.
— Nu, izmantojiet gadījumu, Kumpi, — viņš teica.
— Nesaprotu, — samelojos, kaut gan sapratu gluži labi.
— Ek, nieki, — viņš klusi, it kā snaudā_ laizdamies, atteica, — bet nu jūs esat dabūjis mani savās rokās, kā vēlējāties.
— Nē, — es attraucu, — es vēlētos, kaut jūs atrastos tūkstoš jūdžu tālumā.
Viņš īsi noirgojās un tad neteica vairs nekā. Pat nepakustējās, kad pagāju viņam garām un nokāpu kajītē. Pacēlu lūku un brītiņu šaubīdamies paraudzījos lejup tumšajā noliktavā. Baidījos kāpt lejā. Ja nu gulšņāšana ir tikai izlikšanās? Būtu gan varen jauki, ja viņš mani noķertu kā žurku slazdā. Klusītēm uzkāpu pa trapu atpakaļ un zagšus palūkojos uz viņu. Viņš gulēja, kā gulējis. Devos atkal lejup, taču pirms nokāpšanas noliktava drošības labad vispirms nolaidu lūku lejā. Tad viņš vismaz nevarēs to aizcirst ciet. Bet tas nemaz nebija vajadzīgs. Atgriezos kajītē, apkrāvies ar ievārījuma burkām, galetēm, gaļas konservu kārbām un citām vērtīgām mantām, cik vien jaudāju pastiept.
Aši uzmetis acis Vilkam Larsenam, pārliecinājos, ka viņš nav pat pakustējies. Man iešāvās galvā lieliska ideja. Iezagos viņa kajītē un paņēmu pistoles. Citu ieroču neatradu, kaut ļoti rūpīgi pārmeklēju arī trīs pārējās telpas. Lai justos pilnīgi drošs, pārstaigāju vēlreiz mednieku kajīti un rufi un kambīzē pievācu visus asos gaļas un dārzeņu nažus. Tad atcerējos lielo aizvāžamo nazi, ko viņš allaž nēsāja kabatā, piegāju viņam klāt un ierunājos — vispirms klusi, tad skaļi. Viņš nekustējās. Pieliecos un izvilku nazi viņam no kabatas. Nu varēju drošāk uzelpot. Viņam vairs nebija ieroča, ar ko man uzbrukt no tālienes, turpretim es biju apbruņots un varēju pretoties, ja viņš mēģinātu sagrābt mani savās gorillas ķetnās.
Sabāzis daļu laupījuma kafijkannā un cepamajā pannā un paņēmis dažus galda traukus no kajītes skapja, atstāju Vilku Larsenu saulītē guļam un devos krastā.
Moda vēl gulēja. Uzpūtu oglēs liesmu (ziemas virtuvi vēl nebijām uzcēluši) un drudžaini sāku gatavot brokastis. Kad biju ar darbiem jau gandrīz galā, izdzirdu viņu rosāmies un pošamies pa būdu. Tikko kafija bija uzlieta, viņa iznāca ārā.
— Tas nav godīgi, — viņa labrīta vietā man pārmeta, — jūs jaucaties manos darbos. Tikām taču norunājuši, ka pavārs būšu es un …
— So vienu pašu reizīti, — es lūdzos.
— Bet apsoliet, ka nekad vairs tā nedarīsiet! — Viņa smaidīdama man piedeva. — Protams, ja nu jums nav pa prātam mani vārgie pūliņi. ..
Man par lielu prieku viņa ne reizi nepaskatījās uz līča pusi; es tērgāju un triecu vienā laidā, un viņa nemaz nepamanīja, ka dzer kafiju no porcelāna tases, ēd ceptus kaltētus kartupeļus un ziež uz galetes marmelādi. Bet tas ilga tikai īsu brīdi. Ieraudzīju viņas sejā piepeši pamostamies izbrīnu. Viņa bija atjēgusies, ka ēd kartupeļus no īsta šķīvja. Viņa palūkojās uz brokastīm, uz katru sīkumu. Tad uzmeta skatienu man un lēni pagrieza galvu uz līča pusi.
— Hamfrij! — viņa ieteicās.
Acīs viņai atplaiksnīja senas šausmas un bailes.
— Vai… viņš? … — viņa trīcošā balsī jautāja.
Es palocīju galvu.
XXXIII NODAĻA
Visu dienu gaidījām Vilku Larsenu nokāpjam krastā. Tās bija neciešama satraukuma pilnas stundas. Ik mirkli mēs viens vai otrs pametam nemierīgu skatienu uz «Gara» pusi. Bet viņš nenāca, pat neparādijas uz klāja.
— Varbūt viņam sāp galva, — es ieminējos. — Atstāju viņu guļam uz pūpes. Varbūt viņš tur nogulēs visu nakti.
Moda lūdzoši palūkojās uz mani.
— Tas nebūs bīstami, — es viņu drošināju. — Paņemšu līdzi pistoles. Es tak jums jau stāstīju, ka pievācu visus ieročus, kadi vien uz kuģa bija atrodami.
— Bet viņa rokas, neaizmirstiet viņa rokas, drausmīgās, drausmīgās rokas! — viņa pretojas un tad kliegtin iekliedzās: — O, Hamfrij, man bail no viņa! Neejiet, lūdzami, neejiet!
Viņa lūdzot uzlika savu plaukstu man uz rokas, un mans pulss kļuva nemierīgs. Esmu pārliecināts, ka vienu mirkli man sejā atspoguļojās viss, ko jutu. Burvīgā, mīļotā sieviete! Viņa bija tik neizsakāmi sievišķīga ar savu pieķērību un maigo iūgšanos, saules gaisma un rasas spirgtums manai vīrišķībai, dodama tai pamatus, kur iesakņoties un smelties jaunus spēkus. Man jau gribējās aplikt viņai roku ap pleciem kā toreiz roņu bara vidū, tomēr savaldījos un atturējos.
— Nedarīšu nekā riskanta, — es nosolījos, — tikai ar vienu aci palūkošos, kas notiek uz klāja.
Viņa sirsnīgi paspieda manu roku un atļāva iet. Taču vieta uz klāja, kur biju pametis viņu guļam, tagad bija tukša. Acīm redzot, viņš bija nokāpis atpakaļ lejā. Tonakt mēs ar Modu pārmaiņus stāvējām sardzē, gulēja tikai viens; nebija zināms, kas Vilkam Larsenam var ienākt prātā. Sis cilvēks bija spējīgs uz visu.
Nogaidījāmies visu nākamo dienu un vēl dienu, bet no viņa nebija ne miņas.