Arī es ar interesi centos izprast, kā viņš spēj sajust kaut ko tik netveramu kā ēna. Ja slimība būtu skārusi tikai acu ābolus un redzes nervs nebūtu pilnīgi sabojāts, tad izskaidrojums būtu vienkāršs. Ja tā nebija, tad atlika vienīgi domāt, ka viņa jutīgā āda uztver temperatūras atšķirību saulē un ēnā. Bet varbūt — kas lai zina, — varbūt tas ir teiksmainais sestais prāts, kas viņu informē par sveša priekšmeta atrašanos tiešā tuvumā?
Atteicies no nodoma izpētīt ēnas noslēpumu, viņš izkāpa uz klāja un devās uz priekšu tik ātri un drošu soli, ka jutos pārsteigts .Un tomēr viņa gaitā bija manāma neredzīga cilvēka nedrošība. Tagad es sapratu, kādēļ.
Man sanaca ir dusmas, ir smiekli, kad viņš kuģa priekšgalā uzgāja manus zābakus un aiznesa tos sev līdzi uz mesu. Noskatījos vēl, kā viņš iekur uguni un sāk vārīt azaidu; tad iezagos vēlreiz kajītē, pievācu marmelādi un veļu, bet pēc tam basām kājām devos atpakaļ krastā, lai visu pastāstītu Modai.
XXXIV NODAĻA
— Cik nelāgi, ka «Garam» vairs nav mastu! Citādi varētu uzvilkt buras un aizbraukt. Vai jums neliekas, Hamfrij, ka tā varētu izdarīt?
Es satraukts uzlēcu kājās.
— Jāpadomā, jāpadomā! — es iesaucos, sākdams soļot šurp un turp.
Platām, mirdzošām acīm Moda sekoja manām kustībām. Viņa man tik ļoti ticēja! Un doma par to piešķīra man spēku. Atcerējos Mišlē vārdus: «Vīrietim sieviete ir tas pats, kas Zeme bija savam leģendārajam dēlam; viņam tikai jānokrīt pie Zemes krūts, tā jānoskūpsta, un viņš atkal ir spēka pilns.» Pirmo reizi izjutu viņa vārdu brīnumaino patiesību. Izjutu to ar visu būtni. Moda bija man tieši tas — neizsīkstošs spēka un drosmes avots. Man vajadzēja uz viņu tikai paskatīties vai par viņu iedomāties, tūliņ jutu jaunu spēku pieplūdumu.
— To vajadzētu varēt, vajadzētu varēt, — es balsī domāju. — Ko citi paveikuši, spēju arī es; un, pat ja neviens to vēl nav izdarījis, es tomēr to izdarīšu.
— Ko? Dieva dēļ! — Moda lūdzās. — Apžēlojieties! Ko jūs varat izdarīt?
— Mēs to varam izdarīt, — es pārlaboju. — Neko vairāk kā ielikt «Garam» mastus vietā un aizbraukt no šejienes.
— Hamfrij! — viņa iesaucās.
Un es kļuvu tik lepns uz savu izdomu, it kā būtu to jau īstenojis.
— Bet kā tas būtu iespējams? — viņa jautāja.
— Nav ne jausmas, — es atteicu. — Zinu tikai, ka pašreizējā noskaņojumā esmu spējīgs izdarīt visu.
Lepni smaidīdams, palūkojos uz viņu, laikam pārāk lepni, jo viņa nodūra acis un brīdi neteica nekā.
— Bet tur ir kapteinis Larsens, — viņa pēc tam iebilda.
— Akls un nevarīgs, — es nevilcinādamies atteicu, nevērīgi aiztraukdams viņu kā pelavu.
— Bet viņa drausmīgās rokas! Jūs pats stāstījāt, kā viņš pārlēcis pār noliktavas trapa lūku.
— Es stāstīju arī, kā aizlavījos un izvairījos 110 viņa,— es jautri papildināju.
— Un pazaudējāt zābakus.
— Zābaki taču nevarēja aizbēgt no Vilka Larsena, ja manas kājas nebija tajos iekšā.
Mēs abi izsmējāmies, bet tad nopietni sākām apspriest plānu, kā uzstādīt «Garam» mastus un atgriezties pasaulē. Mēģināju atsaukt atmiņā miglainās zināšanas fizikā, kas bija aizķērušās atmiņā no skolas dienām; pēdējos pāris mēnešos biju ieguvis praktisku pieredzi darbā ar tehniskām ierīcēm. Tomēr jāatzīstas, ka tad, «kad aizgājām līdz šonerim, lai tuvāk apskatītos, kas darāms, un es ieraudzīju ūdenī guļošos lielos mastus, man dūša pavisam saplaka. Pie kā lai ķeramies vispirms? Ja vismaz viens masts būtu vietā, ja vismaz pie kaut kā varētu piestiprināt blokus un falles! Bet nebija nekā. Situācija bezmaz līdzinājās tādai, kurā cilvēks mēģina uzcelties kājās, turēdamies pie savu kurpju auklām. Sviru princips man bija skaidrs — bet kur ņemt atbalsta punktu?
Grotmasta diametrs lūzuma vietā bija apmēram piecpadsmit collas, un, kaut ari nolūzis, masts tomēr joprojām bija savas sešdesmit piecas pēdas garš; tā svaru es aptuveni aprēķināju vismaz uz trīstūkstoš mārciņām. Fok- mastam diametrs bija vel lielāks, un tas droši svēra visas trīsarpustūkstoš mārciņas. Ar ko sākt? Moda klusēdama stāvēja man blakus, kamēr es prātoju par ierīci, ko jūrnieki dēvē par bukiem. Kaut gan jūrnieki ierīci pazīst jau sen, man Pūliņu salā to vajadzēja izgudrot pašam. Izveidojot no diviem krustiski saliktiem un krusta vietā kopā sasietiem bomjiem kaut ko līdzīgu apgāztam «V» burtam un novietojot to uz klāja, es iegūtu trīsi. Sim trīsim vajadzības gadījumā varētu pievienot vēl otru. Bez tam manā rīcībā bija arī enkura spilve!
Moda redzēja, ka esmu atradis kaut kādu atrisinājumu, un viņas acis silti iemirdzējās.
— Ko jūs domājat darīt? — viņa ievaicājās.
— Atpiņķēt šito drazu, — es atbildēju, norādīdams uz mudžekli, kas karājās pāri kuģa malai.
Enerģija manā balsī un vārdi, ko biju pateicis, man pašam varen patika. «Atpiņķēt šito drazu!» Iedomājieties jel šādu jūrnieka teicienu Hamfrija van Veidena mutē kaut vai pirms pāris mēnešiem!
Laikam manā pozā un balsi bija zināms melodramatisms, jo Moda pasmaidīja. Viņa ļoti jūtīgi uztvēra visu smieklīgo, nemaldīgi tūliņ pamanīja katru neīstu vārdu, pārspīlējumu un lielīšanos. Tas vistiešāk atspoguļojās viņas darbos un piešķīra tiem nozīmi. Nopietns kritiķis ar humora izjūtu un spēcīgiem izteiksmes līdzekļiem vienmēr piespiedīs cilvēkus viņā klausīties. Un viņa prata to darīt. Viņai piemita ne tikai humora, bet arī mēra izjūta — kā daždien īstai māksliniecei.
— Man liekas, esmu kaut ko tādu jau agrāk dzirdējusi vai lasījusi kādā grāmatā, — viņa draiski noteica.
Arī es pats nebiju gluži bez mēra izjūtas, tādēļ sarāvos gluži maziņš, un situācijas kungs un pavēlnieks ieguva samulsušu un, maigi izsakoties, nožēlojamu izskatu.
Viņa strauji satvēra manu roku.
— Piedodiet! — viņa lūdza.
— Jums nav jāatvainojas, — es nomāktā balsī teicu. — Tā man vajadzēja. Manī vēl patvērušies skolas puikas niķi. Nopietni runājot, mums tiešām naski jāķeras pie darba un šis mudžeklis jāatrisina. Ja jūs atbrauktu laivā man līdzi, mēs tūdaļ varētu sākt strādāt un kaut ko jau padarīt.
— «Matroži ar nazi zobos masta varzu atpiņķē,» — Moda noskaitīja; visu pēcpusdienu mēs nostrādājām jautrā garā.