Cik bērnišķīgi, — es vēlāk smiedamies sacīju, — cik bērnišķīgi viņam tā rīkoties un man par to skaisties!
Un tomēr sirds man sažņaudzās, kad, uzkāpuši uz klāja, ieraudzījām, kādus posta darbus viņš pastrādājis. Buki bija pazuduši bez pēdām. Atsaites no visām pusēm pārcirstas. Klauvfalles sagrieztas gabalu gabalos. Viņš zināja, ka es neprotu špleisēt. Tad man kaut kas iešāvās prātā. Aizskrēju pie enkurspilves. Tā nedarbojās. Viņš to bija salauzis. Mēs satriekti saskatījāmies. Aizsteidzos pie reliņa. Mastu, bomju un gafeļu, ko biju sakārtojis, tur vairs nebija. Viņš bija atradis virves, kas tos saturēja, un tās pārgriezis.
Modai sakāpa asaras acīs, un es sapratu, ka tas ir žēlums manis dēļ. Es pats biju gatavs apraudāties. Kas vairs palicis pāri no mūsu sapņa uzsliet «Garam» mastus? Vilks Larsens savu darbu bija nostrādājis godam. Apsēdos uz kajītes jumta un izmisis atspiedu zodu plaukstās.
— Viņš pelnījis nāvi! — es iesaucos. — Dievs lai man piedod, ka esmu pārāk gļēvs, lai kļūtu par viņa soģil
Moda pienāca pie manis un mierinot noglāstīja man galvu kā bērnam un teica:
— Nomierinieties, gan viss beigsies labi. Mēs taču cīnāmies par taisnīgu lietu, visam jānokārtojas.
Atcerējos Mišlē un pieglaudu galvu viņai pie krūtīm; un patiesi — jutu spēkus atgriežamies. Šī brīnišķīgā sieviete man bija neizsīkstošs spēka avots. Kas tad īsti noticis? Tikai aizkavēšanās, ieilgums. Paisums nebūs varējis aiznest mastus pārāk tālu jūrā, un vēja naktī nebija. Vajadzēs tikai lieku dienu pastrādāt, atrast mastus un tauvā atvilkt tos atpakaļ. Turklāt man tā bija laba mācība. Tagad es zināju, uz ko jābūt gatavam. Viņš būtu varējis arī nogaidīt un iznīcināt mūsu darbu vēlāk, kad mēs jau būtu paveikuši vairāk.
— Viņš nāk, — Moda pačukstēja.
Es pacēlu acis. Vilks Larsens nesteigdamies gāja pa pūpes bakborta pusi.
— Neliecieties gar viņu zinis, — es čukstus pamācīju. — Viņš nāk pārbaudīt, kā mēs to pārdzīvojam. Neizrādīsim, ka mums viss zināms. Laupīsim viņam šo gandarījumu. Novelciet kurpes — lūk, tā — un nesiet tās rokā.
Un mēs sākām spēlēt aklās vistiņas ar neredzīgo. Kad viņš mums tuvojās gar kreiso bortu, mēs pārslīdējām uz labo pusi un no pūpes vērojām viņu pagriežamies un sekojam pa mūsu pēdām uz kuģa pakaļgalu.
Laikam taču viņš kaut kā sajuta, ka esam uz klāja, jo visai drošā pārliecībā padeva labrītu un apstājās, gaidīdams atbildi. Tad devās tālāk uz pakaļgalu, bet mēs aiz- lavījāmies uz priekšgalu.
— Es zinu, ka jūs esat te! — viņš uzsauca, un es redzēju, ka pēc šiem vārdiem viņš uzmanīgi ausās.
Man viņš atgādināja lielu ūpi, kas, draudīgi nokliedzies, gaida, kad laupījums sakustēsies. Bet mēs nekustējāmies, virzījāmies uz priekšu tikai tad, kad gāja viņš. Tā mēs, rokās saķērušies, bēguļojām pa klāju kā divi bērni, kurus vajā ļaunais milzis, līdz Vilks Larsens, acīm redzot, apnicis nokāpa no klāja un aizgāja uz savu kajīti. Mums nāca smiekli un acis zibēja pārgalvīgā draiskulībā, kamēr, kājas apāvuši, pārrāpāmies pār bortu un iesēdāmies laivā. Ieskatījies Modās dzidrajās, brūnajās acīs, es aizmirsu visas Vilka Larsena ļaundarības un apzinājos vienīgi to, ka mīlu Modu un ka tikai viņa man dod spēku izcīnīt ceļu atpakaļ uz pasauli.
XXXVI NODAĻA
Divas dienas rnēs ar Modu vagojārn jūru un izbraukājām visus līčus, meklēdami pazudušos mastus. Taču uzgājām tos tikai trešajā dienā, atradām visus, arī bukus, turklāt ļoti bīstamā vietā — tur, kur viļņi rēkdami šķīda pret kailo klintāju salas dienvidrietumos. Kā mēs nostrādājāmies! Jau tumsa vakars, kad pēc pirmās darba dienas līdz nāvei noguruši braucām atpakaļ uz savu mazo līcīti un vilkām tauvā līdzi grotmastu. Bija pilnīgs bezvējš, un visu garo ceļu mums vajadzēja airēt vienā airēšanā.
Pēc otras neizsakāmi grūtas darba dienas pārvedām arī abus topmastus. Nākamajā dienā mani jau māca izmisums — un es sasēju plostu no fokmasta, abiem bomjiem un gafelēm. Pūta labs ceļa vējš, un es cerēju, ka izdosies pārvest kravu ar uzvilktu buru, bet vējš sagriezās un drīz aprima pavisam; irdamies virzījāmies uz priekšu gliemeža gaitā. Nomocījos līdz izmisumam. Iegult airos ar visu spēku un ķermeņa svaru un just, ka smagā krava tur laivu gandrīz uz vietas, patiesi bija pāri cilvēka spēkiem.
Metās tumšs, un, lai stāvokli padarītu vēl ļaunāku, sāka pūst krasta vējš. Nu mēs ne tikai vairs nevirzījāmies uz priekšu, bet mūs dzina atpakaļ atklātā jūrā. Nabaga /vloda, kuru es nekad nespēju atrunāt, lai nestrādā pāri spēkiem, vārgi gulēja uz pakaļējā sēdekļa. Man pietrūka spēka airēt. Nobrāztās, pietūkušās rokas vairs nespēja novaldīt airus. Roku locītavas un delmi neciešami sapēja, un, kaut arī biju pulksten divpadsmitos krietni ieturējis pusdienas, tomēr pēc grūtajiem dienas pūliņiem aiz izsalkuma mācās virsū ģībonis.
Ievilku airus un paliecos uz priekšu pie virves, kas turēja plostu. Bet Moda strauji satvēra manu roku.
— Ko jūs gribat darīt? — viņa satrauktā balsī jautāja.
— Atraisīt trosi, — es atbildēju, sākdams siet tauvu vaļā.
Viņas pirksti cieši satvēra manējos.
— Lūdzu, nedariet to! — viņa lūdzās.
— Tam visam nav nekādas nozīmes, — es sacīju. — Ir jau nakts, un vējš nes mūs aizvien tālāk jūrā.
— Bet padomājiet, Hamfrij, ja mēs nevarēsim aizbraukt projām ar «Garu», mums būs jāpaliek salā gadiem ilgi,
varbūt pat visu mūžu. Neviens to nav uzgājis līdz šim, un varbūt tā mūžam paliks neatklāta.
— Atcerieties laivu, ko atradām krastā, — es viņai atgādināju.
— Tā bija roņu mednieku laiva, — viņa attrauca, — un jūs ļoti labi zināt, ja šie cilvēki būtu izglābušies, viņi būtu atgriezušies, lai kļūtu bagāti, medīdami roņus. Jūs pats pārlieku labi saprotat, ka viņi nav tikuši projām.
Es, nespēdams izšķirties, neteicu nekā.
— Turklāt, — viņa, mazliet sastomījusies, turpināja,
— tā taču ir jūsu ideja Man gribas redzēt to piepildāmies.
Nu es drīkstēju nocietināt sirdi.. Tiklīdz viņa sāka man
glaimot, augstsirdība lika to noliegt.
— Labāk gadiem nodzīvot uz salas nekā laivā zem klajām debesīm aiziet bojā šonakt, rīt vai parīt. Mums nav līdzi ne pārtikas, ne dzeramā ūdens, ne segu — nav nekā. Jūs taču nepārcietīsiet nakti bez segām. Es labi zinu jūsu spēkus. Jūs jau tagad trīcat.
— Tās ir tikai tādas nervu trīsas, — viņa atteica.
— Bīstos, ka nepaklausīsiet mani un atlaidīsiet mastus.
O, Hamfrij, lūdzu, lūdzu, nedariet to! — viņa kaismīgi
iesaucās mirkli vēlāk.
Viņa zināja, ka šis lūgums iespēj visu, un tas arī šoreiz izšķīra jautājumu. Naktī drausmīgi nosalām. Brīžam iekritu nemierīgā snaudā, tomēr aukstums mani drīz vien pamodināja. Nesapratu, kā Moda to spēj izturēt. Biju pārāk noguris, lai vicinātu rokas un sildītos, tomēr kaut kā saņēmu spēkus un ik pa brīdim paberzu viņas rokas un kājas, liekot asinīm riņķot. Bet viņa visu laiku neatlaidīgi mani pierunāja neraisīt mastus vaļā. Ap pulksten trijiem no rīta viņai uznāca aukstuma krampji, un, kad pēc intensīvas berzēšanas tie pārgāja, viņa kļuva gluži vārga. Es ļoti izbijos. Paņēmu irkļus un liku viņai airēt, kaut arī viņa bija gaužām nespēcīga, un pie katra airu vēziena baidījos, ka viņa zaudēs samaņu.
Atausa rīts, un mēs pirmajā gaismiņā sākām ar acīm meklē savu saliņu. Beidzot tā iznira pie apvāršņa, droši savu piecpadsmit jūdžu tālumā. Sāku tālskatī vērot jūru. Tālu dienvidvakaros pamanīju uz ūdens tumšu svītru, kas, man vēl skatoties, tuvojās.