— Ceļas vējš! — es iesaucos aizsmakušā balsī, kas man pašam šķita sveša.
Moda gribēja atbildēt, bet nespēja izteikt ne vārda. Lūpas viņai bija aukstumā nozilējušas, acis dziļi iekritušas, un tomēr brūnās acis drosmīgi raudzījās manī. Cik žēli, bet cik drosmīgi!
Sāku atkal berzēt viņas rokas un šūpot tās augšup un lejup, kamēr beidzot viņa pati spēja tās pavicināt. Liku viņai piecelties kājās un, kaut arī viņa būtu saļimusi, ja es viņu nebūtu pieturējis, pavēlēju staigāt šurp un turp nedaudzos soļus pa laivu un beidzot pat lēkāt.
— Ak jūs, drosmīgā, drosmīgā sieviete, — es sacīju, kad redzēju viņas seju atdzīvojamies. — Vai jūs maz pati zinājāt, ka esat tik drosmīga?
— Es nemaz nebiju drosmīga, — viņa atbildēja, — nemaz, kamēr nepazinu jūs. Drosmīgu mani padarījāt jūs.
— Arī es tāds nebiju, pirms iepazinu jūs, — es sacīju.
Viņa uzmeta man īsu mirkli, un es atkal ieraudzīju viņas acīs dzirkstošo, trizuļaino gaismu un vēl kaut ko. Bet tas bija tikai īss mirklis. Tad viņa pasmaidīja.
— Tie droši vien bija jaunie dzīves apstākļi, — viņa sacīja, bet es zināju, ka viņai nav taisnība, un labprāt būtu gribējis uzminēt, vai arī viņa to zina.
Uzpūta svaigs ceļa vējš, un drīz vien laiva pa spēcīgiem viļņiem līgoja uz mūsu salas pusi. Pustrijos pēcpusdienā pabraucām garām dienvidrietumu klintājam. Nu mēs bijām ne tikai izsalkuši, bet mocījāmies arī slāpēs. Lūpas mums bija sakaltušas un sasprēgājušas, un velti pūlējāmies tās saslapināt ar izžuvušo mēli. Tad vējš lēnām norima. Naktī atkal iestājās pilnīgs bezvējš — un es vēlreiz ķēros pie airiem, bet gausi man gāja, briesmīgi gausi. Otrajā rīta stundā laivas priekšgals atdūrās mūsu mazā iekšējā līča krastā, un es izrausos ārā, lai piesietu laivu. Moda nespēja nostāvēt kājās, un man nebija spēka viņu panest. Nokritu ar visu nastu zemē, un, kad mazliet biju atguvis spēkus, neatlika nekas cits kā saņemt viņu aiz padusēm un aizvilkt pa liedagu līdz būdai.
Nākamajā dienā nestrādājām. Nogulējām līdz trijiem pēcpusdienā, vismaz es, jo, kad pamodos, redzēju Modu rosāmies ap pusdienām. Viņas spēja ātri pārvarēt nogurumu bija apbrīnojama. Sim ķermenim, kas bija trausls kā lilijas kāts, piemita sīkstums, neuzveicamas dzīves alkas, kas nekādi neatbilda viņas vārajai būtnei.
— Vai zināt, ka es ceļoju uz Japānu, lai nostiprinātu veselību, — viņa sacīja, kad mēs pēc pusdienām vēl kavējāmies pie ugunskura, baudīdami nekā nedarīšanas jaukumu. — Es nekad neesmu bijusi sevišķi spēcīga. Ārsti man ieteica ceļojumu pa jūru, un es izvēlējos visgarāko.
— Toreiz jūs vis nenojautāt, ko izvēlaties, — es smiedamies atteicu.
— Pēc visa piedzīvotā es būšu pavisam citāda, būšu stiprāka, — viņa sacīja, — un ceru, arī labāka. Vismaz zināšu daudz vairāk par dzīvi.
Pievakarē, kad īsā diena jau dzisa, sākām runāt par Vilka Larsena aklumu. Mēs nespējām to izskaidrot. Pēc viņa vārdiem, ka viņš nolēmis palikt Pūliņu salā, lai nomirtu, es spriedu, ka stāvoklis ir smags. Ja jau viņš, stiprais vīrs, kas tā mīl dzīvi, nepretojas nāvei, tad skaidrs, ka viņu nomoka kaut kas vairāk nekā aklums vien. Viņam taču mēdza uznākt drausmīgās galvas sāpes, un mēs abi bijām vienis pratis, ka īstā vaina ir smadzenēs un ka lēkmju laikā viņš izcieš neiedomājamas sāpes.
Pamanīju, ka Modu mūsu sarunas laikā pārņem aizvien lielāka līdzjūtība pret viņu; un tas bija tik valdzinoši sievišķīgi, ka iemīlēju viņu vēl jo spēcīgāk. Turklāt viņas jūtās nebija nekādas aplamas sentimentalitātes. Viņa piekrita, ka nepieciešamības gadījumā mums jārīkojas ļoti bargi, ja gribam tikt no šejienes projām, kaut gan viņu šausmināja doma, ka varētu pienākt brīdis, kad man vajadzēs laupīt viņam dzīvību, lai glābtu savējo, lai glābtu mūsējo, kā viņa to formulēja.
No rīta paēdām agri brokastis un, tikko kļuva gaišs, ķērāmies pie darba. Kuģa priekšgala tilpnē, kur glabājās dažāds inventārs, atradu nelielu, vieglu enkuru; ar lielām pūlēm izstiepu to uz klāja un ievēlu laivā. Piestiprinājis šonera priekšgalā garu, saritinātu tauvu, ieīros labu gabalu mūsu līcītī un iegremdēju enkuru ūdenī. Laiks bija rāms, līmenis augsts, un šoneris brīvi šūpojās ūdenī. Atraisījis tauvas, es tāpat ar roku spēku (spilve bija salauzta) piegriezu to pie paša enkura, kurš bija pārāk niecīgs, lai noturētu kuģi pat niecīgā vējā. Tādēļ nolaidu lielo labā borta enkuru, atstādams to vaļīgā tauvā; pēcpusdienā ķēros pie enkura spilves labošanas.
Ap to noņēmos trīs dienas. Mehāniķa darbus, zināms, nepratu, un ikviens parasts amatnieks manu trīs dienu darbu būtu paveicis trīs stundās. Man vispirms vajadzēja iepazīt darba rīkus, un visvienkāršākās amata iemaņas, kas mehāniķim būtu tīrais nieks, man vajadzēja izprātot pašam. Tomēr trešās dienas vakarā mana spilve kaut kā darbojās. Tā nebija ne tuvu tik laba kā vecā, taču lietojama bija, un es varēju atsākt darbus.
Nostrādājis pusi dienas, uzcēlu uz klāja abus topmas- tus, sastiprināju un uzslēju bukus agrākajā stāvoklī. Tonakt paliku gulēt uz klāja pie sava lolojuma. Moda, kas atteicās viena pārnakšņot krastā, gulēja rufē. Vilks Larsens visu dienu bija sēdējis uz klāja, klausījies, kā es laboju spilvi, un tērgājis ar Modu un mani par šo un to. Neviens no mums visiem trim ne vārda neieminējās par sapostīto celtni; viņš arī vairs neatgādinaja, lai lieku viņa kuģi mierā. Es tomēr baidījos no viņa — aklā un nevarīgā, kas visu laiku tikai klausījās un klausījās; strādādams uzmanījos, lai nekad nenokļūtu viņa spēcīgo roku tuvumā.
Tajā naktī, guļot pie sava iemīļotā celtņa, pamodos no viņa soļu trokšņa uz klāja. Bija zvaigžņota nakts, un es varēju neskaidri saskatīt kustamies viņa apveidus. Izrau- sos no segām un neapautām kājām sāku viņam klusi sekot. Viņš bija apbruņojies ar slīmestu, ko droši vien atradis darba rīku kastē, un mēģināja ar to pārgriezt klauv- falles, kuras atkal biju piestiprinājis pie celtņa. Viņš aptaustīja tauvas un konstatēja, ka neesmu tās stingri novilcis. Tā kā ar slīmestu te nekas nebija izdarāms, viņš novilka tauvas spriegi un nostiprināja. Pēc tam grasījās tās ar slīmestu pārzāģēt.
— Es jūsu vietā to nedarītu, — rāmi ierunājos.
Izdzirdis manas pistoles klikšķi, viņš iesmējās.
— Hallo, Kumpi, — viņš atsaucās. — Visu laiku zināju, ka esat šepat. Manas ausis jūs nepievilsiet.
— Tie ir salti meli, Vilk Larsen, — es sacīju tikpat mierīgi kā pirmāk. — Bet es gaidīt gaidu izdevību jūs nošaut. Tāpēc grieziet vien.
— Tāda izdevība jums ir vienmēr, — viņš ņirdzīgi atteica.
— Grieziet vien, — es draudīgi atkārtoju.
— Labāk sagādāšu jums vilšanos, — viņš nosmējās, apgriezās un aizgāja uz kuģa pakaļgalu.
— Kaut kas jadara, Hamfrij, — sacīja Moda nākamajā rītā, kad biju viņai izstāstījis nakts piedzīvojumu. — Staigādams brīvībā, viņš spējīgs izdarīt nezin ko. Viņš var nogremdēt kuģi, var to aizdedzināt. Nav nemaz izdomājams, ko visu viņš var izdarīt. Mums viņš jāiesloga.
— Bet kā? — es jautāju, bezpalīdzīgi paraustīdams plecus. — Tuvumā viņam iet neuzdrošinos, un viņš gluži labi zina, ka nespēju viņu nošaut, kamēr viņš aktīvi nepretojas.