XXXVII NODAĻA
Mēs tūliņ pārvācāmies uz «Garu», iekārtojāmies savās vecajās kajītēs un ēdienu vārījām kambīzē. Vilku Larsenu bijām ieslodzījuši īstā reizē, jo labais atvasaras laiks šajos platuma grādos beidzās un sākās lietainas, vētrainas dienas. Uz šonera jutāmies mājīgi, un mūsu kroplīgais celtnis ar fokmastu, kas karājās gaisā, piešķīra kuģim darbīgu izskatu un modināja cerības uz drīzu aizbraukšanu.
Tagad, kad Vilks Larsens gulēja, ieslēgts dzelžos, mums tas piepeši vairs nemaz nebija vajadzīgs. Tāpat kā pirmajai lēkmei, arī šai sekoja nopietni dzīvības funkciju traucējumi. To atklāja Moda, kad pēcpusdienā gribēja viņam pasniegt ēdienu. Viņš bija pie samaņas, un Moda ar viņu runāja, bet nesagaidīja atbildi. Viņš gulēja uz kreisajiem sāniem un, acīm redzot, cieta sāpes. Ar nervozu kustību viņš pagrieza galvu, atbrīvodams kreiso ausi, ko bija iespiedis spilvenā. Nu viņš tūliņ dzirdēja, ko Moda saka, un arī atbildēja; Moda nekavēdamās atnāca pie manis.
Piespiedis spilvenu viņam pie kreisās auss, es jautāju, vai viņš mani dzird, bet viņš nereaģēja. Noņēmis spilvenu, atkārtoju jautājumu, un viņš tūdaļ atbildēja, ka dzirdot.
— Vai jūs zināt, ka esat kurls ar labo ausi? — es jautāju.
— Jā, — viņš atbildēja klusā, bet noteiktā balsī, — un ir vēl ļaunāk. Man skarta visa labā puse. Tā ir it kā notirpusi. Nevaru pakustināt ne roku, ne kāju.
— Vai atkal izliekaties? — es nikni noprasīju.
Viņš papurināja galvu, savilkdams nīgro muti svešādā, izšķobītā smīnā. Smīns patiesi bija izšķobīts, jo smaidija tikai sejas kreisā puse, labās puses muskuļi palika nekustīgi.
— Tas bija Vilka pēdējais stiķis, — viņš sacīja.
— Esmu paralizēts. Nekad vairs nevarēšu staigāt. O nē, paralizēta ir tikai otra puse, — viņš steidzās piebilst, it kā uzminēdams aizdomīgo skatienu, ko uzmetu viņa kreisajam ceļgalam, kuru viņš bija izslējis, paceldams segas.
— Jā, man nelaimējās, — viņš turpināja, — būtu tomēr gribējies pirms tam noslēgt rēķinus ar jums, Kumpi. Cerēju, ka tik daudz pulvera manī vēl palicis.
— Bet kādēļ? — es jautāju, gan šausmu, gan ziņkāres mudināts.
Lūpas atkal sašķiebās vīpsnā, kad viņš atbildēja:
— Ak, tāpat vien, lai justu, ka esmu dzīvs, lai dzīvotu un darbotos, lai līdz galam būtu un paliktu lielākais rauga pikucis un jūs aprītu. Bet nomirt šādā veidā!
Viņš paraustīja plecus, pareizāk sakot, mēģināja paraustīt plecus, bet sakustējās tikai kreisais kamiesis. Sī kustība iznāca saraustīta, tāpat kā smīns.
— Bet kā jūs izskaidrojat notikušo? — es jautāju.
— Kur meklējams slimības cēlonis?
— Smadzenēs, — viņš nevilcinādamies atbildēja. — Viss sākās ar nolādētajām galvas sāpēm.
— Tās bija tikai simptoms, — es iebildu.
Viņš palocīja galvu.
— Nezinu, kā to izskaidrot. Nekad mūžā neesmu bijis slims. Kaut kas sagājis šķērsām smadzenēs. Vēzis, kāds audzējs vai kaut kas tamlīdzīgs — kaut kas tāds, kas aprij un iznīcina visu. Tas uzbrūk maniem nervu centriem, noēd tos pamazām vien, šūnu pa šūnai, tāpēc arī tik neganti sāp.
— Kustību centrus arī, — es ieminējos.
— Liekas gan; un visnejēdzīgākais ir tas, ka man te jāguļ pie pilnas apziņas, garīgi veselam, zinot, ka gals tā kā tā, pakāpeniski zaudējot visus sakarus ar pasauli. Redzi jau esmu zaudējis, pamazām zūd dzirde un jušana; ja tā turpināsies, drīz nespēšu arī parunāt; un tomēr es visu laiku būšu šeit — dzīvs, darbības alku pilns un bezspēcīgs.
— Teikdams, ka jūs būsiet šeit, jūs droši vien ar to domājat dvēseli, — es ieteicos.
— Blēņas! — viņš atcirta. — Tas nozīmē vienīgi to, ka slimība nav skārusi augstākos nervu centrus. Es atceros, spēju domāt un spriest. Kad tas zudīs, izzudīšu arī es. Tad manis vairs nebūs. Dvēsele?
Viņš ņirdzīgi iesmējās, tad pagrieza galvu, iespiezdams kreiso ausi spilvenā par zīmi, ka nevēlas sarunu turpināt.
Mēs ar Modu atgriezāmies pie darba, dziļi nomākti par briesmīgo likteni, kas viņam uzbrucis, — cik tas briesmīgs, par to drīzumā dabūjām pārliecināties. Neviļus modās nojauta, ka tā ir baisma atmaksa par viņa darbiem. Mūsu domas bija smaga svinīguma apdvestas, un mēs sarunājāmies gandrīz čukstus.
— Tos roku dzelžus jūs man varētu noņemt, — viņš sacīja vakarā, kad stāvējām pie viņa gultas, apspriezda- mies, ko darīt. — Jums nekādas briesmas vairs nedraud. Es taču tagad esmu paralītiķis. Nu tikai jāgaida, ka drīz atgulēšu jēlu muguru.
Viņš atkal pasmaidīja savu greizo smaidu, un Moda, acis šausmās iepletusi, novērsās.
— Vai jūs zināt, ka smaids jums iznāk greizs? — es jautāju, saprazdams, ka Modai vajadzēs viņu kopt, un gribēju mīļoto saudzēt, cik iespējams.
— Tad es vairs nesmaidīšu, — viņš rāmi atteica. — Man jau likās, ka nav kaut kas kārtībā. Labais vaigs bija no- tirpis visu dienu. īstenībā jau veselas trīs dienas jutu to tuvojamies; brīžiem apgura visa labā puse, brīžiem delms vai roka, tad atkal liels vai pēda.
Ak tad mans smaids ir izkropļots? — viņš brītiņu vēlāk no jauna pārprasīja. — Nu labi, turpmāk iedomājieties, ka es smaidu iekšēji, ka smaida dvēsele, ja jums tā tīk, mana dvēsele. Iedomājieties, ka arī pašreiz smaidu.
Pāris minūšu viņš nogulēja klusu, izbaudīdams savu ērmoto iedomu.
Raksturs viņam nebija mainījies ne par matu. Viņš bija tas pats vecais, nevaldāmais, drausmīgais Vilks Larsens, tikai tagad iesprostots ķermenī, kas reiz bija tik neuzvarams un lielisks. Tagad tas kā smagas važas ieslēdza viņa dvēseli tumsā un klusumā, norobežoja viņu no pasaules, kas viņam bija aizvien bijusi nerimtīgas darbības arēna. Viņš nekad vairs nelocīs darbības vārdu «darīt» visos laikos un izteiksmēs. «Būt» — tas bija vienīgais, kas viņam vēl atlika, un to viņš pielīdzināja vārdam «nāve», jo tas nozīmēja nekustību; gribēt, bet nepiepildīt; domāt un spriest, un garīgi joprojām būt dzīvam, bet miesīgi būt mirušam, būt beigtam.
Un, kaut arī noņēmām viņam roku dzelžus, mēs tomēr nespējām pierast pie viņa tagadējā stāvokļa. Mūsu apziņa atteicās to pieņemt. Mums viņš vēl arvien šķita spēcīgs. Nezinājām, ar ko viņš mums vēl varētu draudēt, kādus šausmu darbus viņš, ar gribasspēku saceldamies pret miesas nevarību, spējīgs pastrādāt. Šādu noskaņojumu mūsos radīja viss pieredzētais un piedzīvotais, un tādēļ strādājot bailes mūs nepameta ne mirkli.
Atrisināju pārāk īso buku problēmu. Uztaisīju jaunu maiņtrīsi, ar tā palīdzību pārvilku masta resgali šķērsu pāri reliņam un pēc tam noguldīju to uz klāja. Tad ar bukiem uzcēlu grotmasla bomi. Četrdesmit pēdu garā bomja pietika, lai paceltu un uzstatītu mastu. Ar palīg- taļļu, ko biju pierīkojis pie celtņa, uzslēju bomi gandrīz vertikālā stāvoklī, tad nolaidu resgali uz klāja, kur pienagloju tam apkārt klučus, lai bomis neizslīdētu. Savas pirmās ceļamās ierīces atsevišķo bloku piestiprināju bomja galā. Tādā veidā, pievelkot šī bloka faili ar spilvi, es pēc patikas varēju pacelt vai nolaist bomja augšējo galu, pie kam resgalis palika uz vietas, un ar atsaišu palīdzību kustināt bomi uz vienu vai otru pusi. Arī bomja galā piestiprināju taļļu; kad visa ierīce tika gatava, es nevarēju nobrīnīties vien, cik daudz iespēju tā man deva.