Divas dienas pagāja, līdz es šo darbu pilnīgi pabeidzu, un tikai trešās dienas rītā pacēlu fokmastu no klāja un sāku apdarināt tā resgali, lai tas atbilstu ligzdai uz kuģa dibena, šis darbs man nepavisam negāja no rokas. Zāģēju, skaldīju un tēsircieto koku, kamēr tas izskatījās kā milzu žurkas apgrauzts. Bet dobumā tas tomēr līda.
— Derēs, esmu pārliecināts, ka derēs! — es iesaucos.
— Vai jūs zināt, ko doktors Džordans uzskata par patiesības raudzi? — jautāja Moda.
Papurināju galvu, uz mirkli pārtraucu darbu un izvilku skaidas, kas bija sabirušas aiz apkakles.
— Patiesības pēdējā raudze ir jautājums: vai varam likt šai patiesībai kalpot mūsu labā? Vai varam tai uzticēt savu dzīvību?
— Tas ir jūsu iemīļotais prātnieks?
— Kad es nojaucu savu veco Panteonu un padzinu no tā Napoleonu, Cēzaru un viņiem līdzīgus, uzcēlu sev jaunu Panteonu un pirmo vietu tur ierādīju doktoram Džorda- nam.
— Mūsdienu varonim.
— Un tādēļ jo ievērojamākam, — viņa sacīja. — Vai tad Vecās Pasaules varoņi spēj sacensties ar mūsējiem?
Es papurināju galvu. Mēs daudzējādā ziņā bijām tik līdzīgi, ka nemaz neiznāca strīdēties. Vismaz mūsu viedoklis un dzīves uztvere gandrīz vienmēr saskanēja.
— Kā divi kritiķi mēs varen labi saderam kopā, — es pasmējos.
— Kā kuģu būvētājs un viņa apdāvinātais palīgs ne sliktāk, — viņa smiedamās atteica.
Taču šajās dienās mums reti izdevās pasmieties — mūs pārmērīgi nomāca smagais darbs un Vilka Larsena drausmais dzīvam mironim līdzīgais stāvoklis.
Viņam uznāca jauna lēkme. Pēc tās viņš zaudēja valodu vai, pareizāk sakot, sāka to zaudēt. Parunāt viņš varēja vairs tikai lāgiem. Viņš pats teica, ka ar viņa balss saitēm esot gluži tāpat kā ar akcijām biržā — te augšā, te lejā. Kad akcijas sakāpa augstu, viņš runāja itin normāli, tikai gausi un smagi. Bet tad valoda pēkšņi pārtrūka, reizumis pat teikuma vidū, un mums vajadzēja stundām gaidīt, līdz atkal varējām sazināties. Viņš sūdzējās par stiprām galvas sāpēm un šajās dienās pats izgudroja sazināšanās veidu tam laikam, kad balss pavisam vairs neklausīs, — vienu rokas spiedienu, kad gribēs teikt «jā», divus, kad — «nē». Labi, ka viņš to izdomāja, jo tās pašas dienas vakarā viņš vairs nespēja parunāt. Pēc tam viņš ar rokas spiedieniem atbildēja uz mūsu jautājumiem, bet, ja vēlējās pats kaut ko pateikt, tad ar kreiso roku diezgan salasāmi uzšņāpa savas domas uz papīra.
Pa to laiku uznāca barga ziema. Vētra sekoja vētrai ar lietu, slapjdraņķi un sniegu. Roņi aizpeldēja tālajā ceļojumā uz dienvidiem, un sala palika tukša un pamesta. Es drudžaini strādāju. Par spīti nelaikam, īpaši vējam, kas mani traucēja visvairāk, es rosījos pa klāju no rītausmas līdz tumsai, un darbs man patiesi veicās.
Biju licis vērā mācību no tās reizes, kad biju pacēlis bukus bez atsaitēm un dabūju rāpties augšā. Fokmastā, kuru nupat biju veiksmīgi uzslējis, es tūliņ piestiprināju vantis, štagas un klauvfalles. Kā vienmēr, biju pārāk vieglu prātu aprēķinājis šim darbam nepieciešamo laiku un atkal dabūju ap to noņemties divas garas dienas. Un darāmā vēl bija tik daudz — buras, piemēram, praktiski vajadzēja atjaunot.
Kamēr es darbojos ap fokmasta takelāžu, Moda šuva kopā buras, gatava tūliņ pamest visu un nākt man palīgā, kad bija veicams kaut kas tāds, kur ar divām rokām vien nepietika. Buraudekls bija smags un ciets, un viņa šuva kā īsts matrozis ar trijstūraino buru lāpāmo adatu. Plaukstas viņai drīz bija vienās tulznās, bet viņa drosmīgi turpināja, piedevām vēl vārīdama ēst un apkopdama slimnieku.
— Nebūsim māņticīgi, — es sacīju piektdienas rītā,
— un liksim šodien mastu ligzdā!
šim darbam viss bija priekšlaikus sagatavots. Pievilcis bomja bloku uz enkura spilves, pacēlu mastu no klāja. Nostiprinājis šo bloku, pievienoju spilvei celtņa trīsi, kas bija savienota ar bomja galu, un ar pāris apgriezieniem izslēju mastu taisni gaisā.
Tikko atbrīvoju Modu no brīvā gala turēšanas, viņa sasita plaukstas un iesaucās:
— Der! Der! Mēs varēsim tam uzticēt savu dzīvību!
Tad viņas sejā iegūla bažas.
— Masta gals nav tieši virs cauruma, — viņa sacīja.
— Vai patiesi jums būs jāsāk viss no jauna?
Es pārākuma apziņā pasmaidīju un, palaizdams vienu bomja gaiju vaļīgāk, pievilku otru, un masts iešūpojās pašā klāja centrā. Taču vēl joprojām resgalis neatradās virs ailes. Viņai sejā atkal pavīdēja bažas, un es vēlreiz viszinīgi pasmaidīju. Palaizdams vaļīgāk bomja bloku un tikpat stipri piegriezdams celtņa trīsi, ievirzīju masta resgali tieši virs cauruma klājā. Sīki izskaidrojis Modai, kā masts nolaižams ailē, pats devos tilpnē pie ligzdas uz šonera dibena.
Uzsaucu viņai, lai laiž mastu lejā, un tas sāka slīdēt viegli un precīzi. Masta četrstūrainais resgalis slīdēja tieši uz ligzdas četrstūraino dobumu; bet visu laiku tas viegli griezās ap asi, un beigās stūris nesaderēja ar stūri. Taču es tūliņ sapratu, kas darāms. Uzsaucis Modai, lai tālāk vairs nelaiž, uzkāpu uz klāja un ar slīdošo stēku piestiprināju maiņtrīsi pie masta. Atstāju Modu to pievilkt, bet pats atkal nokāpu lejā. Lāktura gaismā redzēju masta resno galu viegli griežamies, līdz pēdas malas atradās tieši pret ligzdas malām. Masta gals lēnām noslīdēja tās dažas collas, kas to šķīra no ligzdas, un mazliet sagriezās. Moda ar maiņtrīša palīdzību vēlreiz izlaboja stāvokli un turpināja griezt vinču. Tad stūris sagriezās pret stūri. Masts bija vietā.
Es iekliedzos, un Moda noskrēja lejā skatīties. Lāktura dzeltenajā gaismā nespējām nolaist acu no sava veikuma. Palūkojāmies viens otrā un neviļus satvērām viens otra rokas. Man liekas, ka mums abiem aiz prieka par izdošanos acis kļuva miklas.
— Pats darbs galu galā nemaz nebija grūts, — es ieteicos, — visas grūtības bija tikai sagatavošanā.
— Un viss brīnums — piepildījumā, — Moda turpināja. — Nemaz nespēju ticēt, ka lielais masts tiešām ir uzsliets un iestiprināts un ka jūs to esat izcēlis no ūdens, izšūpojis gaisā un novietojis, kur tam jāstāv. Tas ir titāna darbs.
— «Un viņi izgudroja vēl daudz ko citu,» — es jautri sāku citēt, bet tad neviļus paostīju gaisu.
— Te kaut kas svilst! — Moda pārliecinātā iesaucās.
Mēs abi reizē metāmies pie redeļkāpnēm, bet es aizsteidzos viņai garām uz klāja. Pa mednieku kajītes trapu vēlās ārā biezu dūmu mutulis.
— Vilks vēl nav pagalam, — es nomurmināju un ielēcu tieši dūmos.
Šaurajā telpā dūmu bija tik biezs, ka man vajadzēja taustīties uz priekšu; un priekšstats par Vilku Larsenu manā iztēlē bija tik dzīvs, ka likās, tūdaļ nevarīgais milzis sagrābs mani aiz rīkles un sāks žņaugt. Mirkli vilcinājos, bezmaz padodamies kārdinājumam skriet atpakaļ, lai tikai drīzāk nokļūtu uz klāja. Tad atcerējos Modu. Acu priekšā man uzplaiksnīja nule redzētā aina: lāktura nespodrajā gaismā viņas prieka asarās valgās brūnās acis; un sapratu, ka atpakaļ griezties nedrīkstu.
Vilka Larsena koju sasniedzu gluži aizslāpis. Roku izstiepis, sataustīju viņējo. Viņš gulēja kā bluķis, tomēr no manas rokas pieskāriena mazliet sakustējās. Iztaustīju koju virs un zem segas. Nejutu ne karstuma, ne kādu citu pazīmju, kas norādītu uz uguns izcelšanos. Bet dūmi, kas man koda acīs, spieda klepot un ņēma ciet elpu, taču nebija varējuši rasties no nekā. Vienu mirkli pilnīgi zaudēju galvu un kā bez jēgas šaudījos pa starpklāju šurp un turp. Ar visu sparu uztriecies virsū galdam, atguvos. Sapratu, ka paralizēts cilvēks var pielaist uguni tikai savā tiešajā tuvumā.