Atgriezos pie Vilka Larsena kojas. Tur saskrējos ar Modu. Nezināju, cik ilgi viņa jau uzturējusies sīvajos dūmos.
— Kāpiet tūliņ augšā! — es bargi pavēlēju.
— Bet Hamfrij, -— viņa svešādā, aizsmakušā balsī gribēja pretoties.
— Lūdzu, lūdzu! — es skarbi uzsaucu.
Viņa paklausīgi aizgāja, bet man iešāvās prātā — ja nu viņa nemāk atrast izeju? Metos viņai pakaļ, bet pie trapa apstājos. Varbūt viņa uzkāpusi augšā? Kamēr es vēl vilcinādamies stāvēju, izdzirdu viņas kluso saucienu:
— O, Hamfrij, esmu apmaldījusies!
Atradu viņu taustāmies gar starpsienu un pusnešus, pusvilkšus uzvedu uz klāja. Tīrais gaiss šķita kā nektārs, Moda bija tikai pusģībusi un apreibusi, tādēļ atstāju viņu uz klāja guļam un vēlreiz noskrēju lejā.
Biju cieši pārliecināts, ka uguns perēklis atrodas Vilka Larsena vistiešākajā tuvumā, tādēļ devos atkal pie viņa. Kamēr no jauna čamdīju segas, man uz rokas uzkrita kaut kas karsts. Ātri atrāvu apdedzināto roku. Nu es sapratu. Pa augšējās kojas dibena dēļu spraugu viņš bija pielaidis uguni salmu maisam. Kreisā roka viņam vēl klausīja pietiekami, lai to izdarītu. No apakšas aizdedzinātie miklie salmi, kuriem āra gaiss nepiekļuva, visu laiku bija lēni gruzdējuši.
Kad rāvu salmu maisu ārā no kojas, tas man rokās izira un tajā pašā mirklī uzliesmoja. Izdauzīju kojā aizķērušās salmu paliekas un tad skriešus drāzos uz klāju svaigā gaisā.
Ar dažiem spaiņiem ūdens izdevās apdzēst degošo salmu maisu uz mednieku kajītes grīdas; minūtes desmit vēlāk, kad dūmi puslīdz bija izklīduši, atļāvu Modai nokāpt lejā. Vilks Larsens bija zaudējis samaņu, bet, ieelpojis svaigo gaisu, jau pēc maza brītiņa to atguva. Mēs vēl noņēmāmies ap viņu, kad viņš ar zīmēm pieprasīja papīru un zīmuli.
«Lūdzu, netraucējiet mani,» viņš rakstīja, «es smaidu.»
«Es, kā redzat, vēl joprojām esmu pikucītis rauga,» viņš uzrakstīja brītiņu vēlāk.
— Priecājos, ka esat tik mazs pikucītis, — es noteicu.
«Pateicos,» viņš rakstīja, «bet iedomājieties, cik mazs vēl sarukšu, pirms nomiršu.»
«Un tomēr, Kumpi, es esmu šeit,» viņš pierakstīja beigās. «Spēju domāt skaidrāk nekā jebkad agrāk. Nav vairs nekā, kas spētu mani traucēt. Varu lieliski koncentrēties. Es viss esmu šeit un vēl vairāk nekā šeit.»
Tas šķita kā vēstījums no kapa tumsas, jo šā cilvēka ķermenis bija kļuvis par viņa mauzoleju. Un baismajā kapā vēl trīsēja un dzīvoja viņa gars. Tas trīsēs un dzīvos, līdz pārtrūks pēdējā sazināšanās stīga ar pasauli, un pēc tam — kas lai zina, cik ilgi tas vēl tad trīsēs un dzīvos?
XXXVIII NODAĻA
«Laikam man sāk pamirt arī kreisā puse,» Vilks Larsens rakstīja otrā rītā pēc mēģinājuma aizdedzināt kuģi. «Ncjutiba mani pārņem aizvien vairāk. Tikko spēju kustināt roku. Jums vajadzēs runāt skaļāk. Taisos atdot pēdējos galus.»
— Vai jūtat sāpes? — es jautāju.
Man vajadzēja atkārtot jautājumu skaļāk, pirms viņš atbildēja:
«Lāgiem.»
Kreisā roka lēnām, ar grūtībām kustējās pa papīru, un arī mums bija grūti ķeburainos kricelējumus atšifrēt. Tās bija gandrīz kā «vēstis no viņpasaules» spiritistu seansā, kur ieeja maksā vienu dolāru.
«Bet es vēl esmu te, viss esmu te,» roka vilka vēl gausāk, ar vēl lielāku piepūli.
Zīmulis nokrita zemē, un mums vajadzēja to ielikt viņam atpakaļ pirkstos.
«Kad nemoka sāpes, baudu brīnišķīgu mieru un klusumu. Nekad neesmu spējis tik skaidri domāt. Spēju apcerēt dzīvību un nāvi kā hindu prātnieks.»
— Ari nemirstību? — Moda skaļi sauca viņam ausī.
Trīs lāgi viņa roka mēģināja kaut ko uzšņāpt, bet tikai
nevarīgi noraustījās. Zīmulis krita no pirkstiem ārā. Veltīgi mēģinājām to ielikt atpakaļ rokā. Tad Moda saspieda viņa pirkstus kopā un vadīja roku, kas lieliem burtiem gauži lēnām, ar minūšu atstarpi starp katru burtu, uzvilka: «B-L-E-Ņ-A-S!»
Tas bija pēdējais vārds, ko pateica Vilks Larsens, palikdams nelabojams skeptiķis līdz beidzamajai stundai. Roka kļuva ļengana. Ķermenis mazliet sadrebēja, tad sastinga nekustībā. Moda palaida vaļā viņa roku. Pirksti viegli papletās, un zīmulis noripoja zemē.
— Vai jūs vēl dzirdat? — es kliedzu, turēdams viņa roku un gaidīdams spiedienu, kas nozīmētu atbildi «ja». Atbildes nebija. Roka bija mirusi.
— Man likās, ka viņš mazliet kustina lūpas, — Moda sacīja.
Es atkārtoju jautājumu. Lūpas pakustējās. Moda pielika pie tām pirkstgalus. Es vēlreiz atkārtoju jautājumu.
— Jā, — Moda sacīja. Mēs jautājoši saskatījāmies.
— Kāds no tā labums? — es vaicāju. — Ko mēs viņam varam pateikt?
— Pajautājiet…
Viņa vilcinājās.
— Pajautājiet viņam kaut ko tādu, kur jāatbild ar «nē», — es ieteicu, — tad tiksim pie skaidrības.
— Vai gribat ēst? — viņa kliedza.
Lūpas zem viņas pirkstiem sakustējās, un viņa atbildēja:
— Jā.
Vai vēlaties gaļu? — vina turpinaja un tūliņ paziņoja: — Nē.
Buljonu?
Jā, viņš grib buljonu, — viņa klusi sacīja, paskatīdamās manī. — Kamēr viņš vēl dzirdēs, kaut kā varēsim sazināties. Bet pēc tam …
Viņa uzmeta man dīvainu skatienu. Redzēju viņas lūpas iedrebamies un acīs sakāpjam asaras. Viņa sagrīļojās, un es viņu uztvēru.
— O, Hamfrij, — viņa šņukstēja. — Kad tas beigsies? Esmu tik nogurusi, tik bezgala nogurusi.
Viņa paslēpa galvu man pie pleca, un viss trauslais augums raustījās elsās. Viegla kā spalviņa viņa bija manās rokās, tik slaida, tik ēteriska. Nu viņa beidzot sabrukusi — nodomāju. Ko es iesākšu bez viņas palīdzības?
Taču es viņu mierināju un centos uzmundrināt, līdz viņa vīrišķīgi saņēmās un atguva garīgos spēkus tikpat ātri, kā parasti mēdza atgūt fiziskos.
— Man vajadzētu kaunēties pašai par sevi, — viņa sacīja un tad, pasmaidījusi savu viltīgi draisko smaidu, kuru es tā dievināju, piebilda: — Bet es jau esmu tikai maza sieviete.
Šis vārds, šī «mazā sieviete» man iedzēla kā elektrība. Tas taču bija mans teiciens, mans sirdī glabātais nosaukums, mans mīļojamais vārdiņš viņai.
— Kur jūs to ņēmāt? — es noprasīju tik strupi, ka viņa satrūkās.
— Ko tad? — viņa jautāja.
— To teicienu — maza sieviete.
— Vai tas pieder jums?
— Jā, — es atteicu. — Man. Es pats to izgudroju.
— Tad droši vien būsiet pa miegam runājis, — viņa smaidīdama sacīja.
Viņas acīs atkal trizuļoja nemierīgā gaisma. Zināju, ka manas acis runā skaidrāk par jebkuriem vārdiem. Noliecos pie viņas. Noliecos pie viņas, kā koks noliecas vējā. Ai, cik tuvu mēs bijām tai mirklī! Bet tad viņa papurināja galvu, kā cilvēks mēdz nopurināt miegu vai sapni, un teica:
— Es zinu šos vārdus tik ilgi, cik dzīvoju. Mans tēvs tā sauca māti.
— Bet tie pieder arī man, — es stūrgalvīgi turējos pretī.
— Vai jūs tā saucāt savu māti?
— Nē, — es atbildēju, un viņa tālāk nejautāja, kaut gan es būtu varējis apzvērēt, ka viņas acīs uz mirkli iezibējās zobgalīga, ķircinoša izteiksme.