Kad fokmasts bija iestiprināts, darbs sāka ātri iet no rokas. Gandrīz nepaguvu atjēgties, kad bez lielas piepūles biju iestiprinājis grotmastu. To paveicu ar fokmastam pie- rīkotu trīsi; vēl pēc dažām dienām visas štagas un vantis bija savās vietās un kārtībā. Topburas būtu bijušas tikai par apgrūtinājumu, pat bīstamas komandai divu cilvēku sastāvā, tādēļ noguldīju topmastus uz klāja un tur cieši piesēju.
Pāris dienu pagāja, sakārtojot un uzvelkot buras. Mums to bija tikai trīs — klīveris, fokbura un grotbura; salāpītās, saīsinātās, izkropļotās buras bija gaužām ērmota rota tik smuidram kuģim kā «Gars».
— Bet tās kalpos! — Moda gavilēja. — Mēs piespiedīsim tās kalpot un uzticēsim tām savu dzīvību!
Jāsaka gan, ka no visiem jaunajiem amatiem, kurus biju iemācījies, vismazāko slavu man sagādāja buru taisītāja māka. Valdīt buras man likās vieglāk nekā tās sameistarot, un es nepavisam nešaubījos, ka spēšu aizku- ģot līdz kādai ostai Japānas ziemeļos. Uz kuģa atradu dažas grāmatas, no kurām ieguvu vienu otru gudrību navigācijā; turklāt manā rīcībā bija Vilka Larsena zvaigžņu skala, tik vienkārša ierīce, ka pēc tās varēja orientēties pat bērns.
Paša skalas izgudrotāja stāvoklī jau veselu nedēļu nebija nekādu pārmaiņu, vienīgi kurlums pieņēmās, bet lūpu kustības kļuva aizvien vārgākas. Tajā dienā, kad pabeidzām buru piestiprināšanu, viņš uztvēra pēdējās skaņas un lūpās izdzisa pēdējā kustība — gan tikai pēc tam, kad uz manu jautājumu: — Vai esat vēl šeit? — lūpas bija atbildējušas: —Jā.
Pēdējie pavedieni satrūkuši. Kaut kur miesas kapā vēl dzīvoja cilvēka dvēsele. Iesprostots dzīva māla cietumā; vēl kvēloja kaislais saprāts, kuru pazinām; bet tas kvēloja klusumā un tumsā. Tam vairs nebija saiknes ar ķermeni. Saprātam vairs nebija sava ķermeņa. Tas vairs neapzinājās ķermeni. Neapzinājās pasauli. Tas apzinājās vienīgi pats sevi un klusuma un tumsas bezgalību.
XXXIX NODAĻA
Pienāca aizbraukšanas diena. Nekas mūs vairs neaizturēja Pūliņu salā. «Gara» strupie masti bija savā vietā, ērmīgās buras uzvilktas. Manu roku darbs bija izturīgs, kaut arī pagalam neglīts; bet es zināju, ka tas kalpos krietni, un, visu aplūkodams, jutos varens vīrs.
To es esmu paveicis. Es to esmu paveicis! Pats savām rokām paveicis! — man gribējās saukt pilnā balsī.
Bet mums ar Modu piemita spēja izteikt balsī vienam otra domas, un, kad mēs gatavojāmies uzvilkt grotburu, viņa sacīja:
— Iedomājieties tikai, Hamfrij, ka to visu jūs esat paveicis tikai pats ar savām rokām!
— Bija jau vēl divas rokas, — es atbildēju, — divas mazas rokas, un nesakiet nu atkal, ka tas ir jūsu teva iemīļotais teiciens.
Viņa smiedamās papurināja galvu, un es, saņēmis viņas rokas, apskatīju tās tuvāk.
— Nekad es tās vairs nenoberzīšu tīras, — viņa žēlojās, — tās ir vējā appūstas tik raupjas, ka nekad vairs nekļūs citādas.
— Nu, tad melnumi un raupjums bus jūsu goda zīmes, — es sacīju, turēdams viņas rokas savās plaukstās; un, par spīti stingrajai apņēmībai, būtu sācis skūpstīt šīs mīļās rokas, ja viņa nebūtu žigli tās atrāvusi.
Mūsu biedriskās attiecības vairs nebija īsti stabilas. Biju apvaldījis savu mīlu ilgi un bargi, bet nu tā sāka valdīt pār mani. Tā vairs nepakļāvās manai gribai, ļāva acīm runāt un tagad grasījās iegūt varu arī par mēli, ak, un lūpas šajā mirklī kaisli kāroja apklāt ar skūpstiem abas mazās rokas, kas tik uzticīgi un grūti bija strādājušas. Un es pats biju gluži kā bez prāta. Visa mana būtne kā fanfara sauktin sauca pēc viņas. Manī brāzmoja vētra, kam es nespēju pretoties, tā mani lieca viņai aizvien tuvāk, man pašam to nemaz neapzinoties. Un viņa to saprata. Viņa to noteikti saprata, jo ātri atvilka rokas, bet nespēja tomēr apslēpt ašu, vaicājošu skatienu, pirms novērsās.
Ar klāja trīša palīdzību aizvilkti falles pie spilves; nu varēju vienlaicīgi uzvilkt grotburas pīķi un klauvu. Bura cēlās augšup diezgan smagnēji, toties darbs neprasīja daudz laika, un drīz vien vējā plīvoja arī fokbura.
— Šai šaurajā līci mēs nemūžam nevaram uzvilkt enkuru; ja tas vairs neturēsies jūras dibenā, — es sacīju, — šoneris sašķīdīs pret klintīm.
— Bet ko jūs domājat darīt? — viņa jautāja.
— Atstāt to šeit, — es atbildēju, — un, kamēr atlaidīšu ķēdi, jums būs pirmais darbs pie spilves. Man tūliņ vajadzēs skriet pie stūres, un jums pa to laiku jāuzvelk klīveris.
Desmitiem reižu biju izdomājis un pārdomājis šo manevru, kā izkļūt atklātā jūrā; zināju, ka Modai būs pa spēkam ar vinčas palīdzību uzvilkt klīveri — šai brīdī visnepieciešamāko buru. Līcī pūta spirgts vējš, un, kaut ari ūdens bija rams, mums tomēr bija jārīkojas atri, lai bez briesmām izkļūtu no šaurās vietas.
Kad izsitu bultu, enkurķēde caur klīzi dārdēdama ieslīdēja jūrā. Skriešus metos uz pakaļgalu un iegriezu stūri vējā. «Gars» šķita atdzīvojamies, kad, burām pirmo reizi piepūšoties, tas sasvērās uz viena sāna. Klīveris cēlās augšup. Kad arī tas piepūtās, «Gara» priekšgals apsviedās un man vajadzēja pagriezt stūri par dažiem spieķiem atpakaļ, lai noturētu kuģi kursā.
Biju izgudrojis automātisku klīveršoti, kas pati pārsvieda klīveri, lai Modai nebūtu pastāvīgi tas jāuzmana; bet viņa vēl joprojām vilka augšā klīveri, kad es spēcīgi griezu stūri atpakaļ. Tas bija bīstams mirklis, jo «Gars» traucās tieši uz krastu un bija no tā vairs tikai akmens sviediena attālumā. Bet tad šoneris paklausīgi sagriezās pret vēju. Burām plandoties, rēvkniteles atsitās pret audeklu ar pamatīgu plīkšķi, kas manām ausīm šķita neizsakāmi tīkams, un, šonerim ejot jau ar otru halzi, vējš sāka pildīt buras no jauna.
Moda bija savu uzdevumu paveikusi, atnāca uz ahteri un nostājās man blakus — mazu cepurīti uz vēja sajauktajiem matiem, darbā sasārtušiem vaigiem, satraukumā plaši ieplestām, mirdzošām acīm, drebošām nāsīm ieelpojot spirgto, dzēlīgi sāļo gaisu. Brūnās acis līdzinājās biklas stirnas acīm. To skatiens bija trauksmains un modrs, kādu nekad vēl nebiju tajās redzējis, lūpas pavērās, un viņa aizturēja elpu, kad «Gars» drāzās tieši uz klints nokāri, kas norobežoja iekšējo līci, bet tad apsviedās pret vēju un pilnām burām aizpeldēja garām klintājam.
Tagad man lieti noderēja zināšanas, ko biju ieguvis roņu medību laikā, kad biju kapteiņa palīga amatā; izvadīju kuģi no iekšējā līča un labu gabalu pabraucu gar ārējā līča krastu. Vēl reizi gājām pār štagu, un «Gars» nokļuva atklātā jūrā. Tur, uztvēris okeāna vareno elpu, tas saplūda viena ritmā ar jūras viļņošanos un sāka līgani celties un laisties lejup pa viļņu platajām mugurām. Rīta pusē debesis bija pelēkas un apmākušās, bet tagad saule izlauzās cauri mākoņiem, it kā rādīdama labu zīmi laimīgam jūras braucienam, un apmirdzēja līci, kur mēs bijām grasījušies uzbrukt harēma valdniekam un kāvuši vientuļos roņus. Visa Pūliņu sala laistījās saulē. Pat tumšais dienvidrietumu krasta klintājs vairs neizlikās tik drūms,
un šur tur, kur viļņu šļakatas atsitās pret klinti, slapjais akmens iezaigojās saules spozmē.
— Vienmēr ar lepnumu atcerēšos šo vietu, — es sacīju Modai.
Majestātiski atmetusi galvu, viņa teica:
— Mīļā, mīļā Pūliņu sala! Es to mīlēšu mūžam.
— Es arī, — steidzos piebilst.
Šķita, ka mūsu acīm būtu vajadzējis sastapties dziļā saskaņā, tomēr paši pret savu gribu novērsāmies viens no otra — un tās nesastapās.