Uz viena no krēsliem istabas vidū sēdēja cilvēks, kas neizskatījās pēc mustangu mednieka. Viņu nekādā ziņā nevarēja saukt par saimnieku. Gluži otrādi — visas pazīmes vedināja domāt, ka šis vīrs ir kalps.
Ne jau tādēļ, ka viņš būtu noplucis vai izdēdējis. Tas bija resnulis ar rudu matu kodaļu un sārtu seju; mugurā viņam bija golfa bikses, kājās getras. Kādreiz tumši zaļā samta jaka ar lielām kabatām uz krūtīm un sānos bija izbalējusi un kļuvusi gandrīz brūna. Apģērbu papildināja uz vienas auss nošķiebta mīksta filca platmale. Vēl var piebilst, ka šim cilvēkam mugurā bija rupjš katūna krekls, ap kaklu nevīžīgi apsiets sarkans kaklauts, bet kājās vienkāršas nemītas ādas kurpes.
Taču, lai noteiktu šā cilvēka tautību, nebija vajadzīgas ne kurpes, ne golfa bikses. Viņa lūpas, deguns, acis, izturēšanās un manieres nepārprotami norādīja, ka šis cilvēks ir īrs.
Jebkuras šaubas izklīda, līdzko resnulis pavēra muti, lai sāktu runāt. Tādu žargonu lieto tikai Galvejas grāfistē. Likās, ka, viņš atrodas būdā viens un sarunājas pats ar sevi. Tā tomēr nebija. Pavarda priekšā uz zirgādas, noguldījis purnu pelnos, zvilnēja milzīgs īru briežu suns. Šķita, ka viņš saprot sarunu biedra valodu.
Vai nu suns saprata vai ne, bet runa bija domāta viņam, it kā dzīvnieks saprastu katru vārdu.
— Nu, Tara, manu dārgum, — iesaucās cilvēks golfa biksēs, — vai tu negribi atgriezties Balibalahā? Vai tev nepatiktu atkal bizot pa vecās pils pagalmu un maķenīt uzbaroties? Citādi tev jau visas ribas var izskaitīt. Draudziņ, kā man pašam gribas tur pabūt! Bet ej nu sazini, kad jaunais saimnieks atgriezīsies un ņems mūs līdzi. Nekas, Tara. Viņam drīz jābrauc uz koloniju, manu veco suni. Viņš apsolīja paķert mūs līdzi, un tas mani kaut cik nomierina. Piķis un zēvele, jau trīs mēnešus neesmu bijis fortāl Varbūt nesen atbraukušo .kareivju vidū es sastapšu kādu no saviem vecajiem paziņām. Tad nu gan bez iemešanas neiztiks, vai tā nav, Tara?
Izdzirdējis savu vārdu, suns pacēla galvu un par atbildi uz ērmoto jautājumu nošņaukājās.
— Šobrīd nebūtu par ļaunu ieraut, — īrs turpināja, kāri uzskatīdams appīto balonu, — bet pudele gandrīz jau iztukšota un jaunais saimnieks var atķerties. Bez tam nebūtu jau arī īsti go- digi dzert bez atvēlēs, vai ne, Tara?
Suns atkal pacēla galvu no pelniem un nošķaudījās.
— Vai tas nozimē «jā»? To pašu ko iepriekšējo reizi? Saki man, Tara!
Suns vēlreiz nošķaudījās, it kā būtu saķēris iesnas vai ierāvis nāsīs pelnus.
— Atkal «jā»? Nekārdini mani, vecais blēdi! Nē, nē, es ne- ķeršos klāt viskijam. Es tikai izraušu korķi un .pasmaržošu. Nekas, saimnieks nedabūs zināt. No pasmaržošanas nekāds ļaunums arīdzan necelsies.
Irs atstāja savu vietu un gāja uz kaktu, kur stāvēja pudele.
Kaut gan nodoms bija šķietami nevainīgs, viņa kustības bija zaglīgas.
īsu brīdi īrs stāvēja, pagriezies pret atvērtajām durvīm un ieklausīdamies, tad paņēma kārdinošo "trauku; izrāva korķi un piecēla kakliņu pie deguna.
Viņš palika tādā stāvoklī, izdvesdams skaņas, kas izklausījās pēo suņa pirmītējās šņaukāšanās un kuras viņš gribīgi izskaidrotu . kā piekrītošu atbildi uz savu jautājumu. Tas pauda labpatiku, ko sagadaja dzēriena smarža.
Taču smarža vien apmierināja īru pavisam īsu brīdi. Pamazām trauka dibens cēlās augstāk, bet kakliņš tuvojās izstieptajām lūpām.
— Piķis un zēvele! — īrs izsaucās, pavērdamies uz durvīm. ■— Cilvēks ar miesu un asinīm taču nevar noturēties, nenobaudījis šo burvīgi smaržojošo viskiju. Es tikai ieņemšu mazu malciņu, lai apslapinātu mēles galiņu. Var gadīties, ka tas norauj mēlei ādu, bet lai iet!
Bez liekas prātošanas viņš pielika appīto pudeli pie mutes. «Mazais malciņš», kuram vajadzēja apslapināt mēles galiņu, jau
bija nobaudīts, bet viskijs joprojām guldzēja, un tas bija neapstrīdams pierādījums, ka šķidrums plūst tālāk par mēli.
Iebaudījis vairākus malkus un bezgala tīksmi nošmakstinājis lūpas, galvejietis knaši iebaza atpakaļ korķi, nolika pudeli vietā un atkal apsēdās uz krēsla.
— Tara, tu vecais blēdi! ;— viņš uzrunāja četrkājaino draugu. — Tu biji tas, kas ieveda mani kārdināšanā! Bet nekas, saimnieks nedabūs zināt. Bez tam viņš drīz brauks uz fortu un man būs jauni krājumi.
Brīdi zaglītis klusēja, vai nu domādams par pastrādāto palaidnību vai izbaudīdams alkohola iedarbību. Tomēr drīz klusums pārvērtās sarunā ar sevi.
— Nekādi nespēju apjēgt, — viņš murmināja, — kas mūsu saimnieku Morisu velk atpakaļ uz koloniju. Viņš teicās doties turp, kolīdz būšot dabūjis rokā to raibo mustangu, kuru viņš nesen redzējis. Kam viņam tas zvērs? Man rādās, ka tur ir kāds āķis. Saimnieks teica, ka nelikšoties mierā, pirms nebūšot panācis savu. Cerams, ka tas viņam izdosies, citādi mēs tupēsim te līdz pastardienai. Ei, kas tur nāk?
Tara pietrūkās kājās no savas guļamvietas un ņurdēdama metās pie durvīm.
— Felim! — atskanēja balss ārpusē. — Felim!
— Tas ir saimnieks, — nobubināja pie sevis Felims, sekodams sunim.
VI N O D A Ļ A
LĀSUMAINAIS MUSTANGS
Felims nebija kļūdījies: tā bija viņa saimnieka Morisa Džeralda balss.
Izgājis pa durvīm, galvejietis ieraudzīja mustangu mednieku netālu no būdas.
Kā jau kalps bija paredzējis, saimnieks sēdēja bērā zirgā, Kas, caur un cauri nosvīdis, izskatījās gandrīz melns; sāni un kakls tam bija putās.
Bēris nebija viens. Pie seglu loka piestiprinātā laso galā tas vilka savu biedru, pareizāk sakot — gūstekni, ar siksnu ap apakšr- žokli un laužņiem zobos.
Tas bija neparastas krāsas mustangs. Pat vislielākajos baros, kas ganās prērijās un kuros sastop visdažādākās krāsas, tāda spalva bija retums.