Diezin vai burvis spētu mainīt notikumu gaitu ātrāk. Soda izpilde un sodāmais tika aizmirsti.
Šī kņada nebūt neizklausījās komiska. Regulatoru sejās atspoguļojās satraukums, atskanēja izbaiļu kliedzieni. Daži skrēja pie saviem ieročiem, citi — pie zirgiem.
— Indiāņi! — visi kliedza, bet vispārējā troksnī atsevišķi kliedzieni nebija sadzirdami. Tādu apjukumu varēja izraisīt tikai komanču uzbrukums.
Vīri .skraidelēja pa nelielo pļaviņu vai arī stāvēja nobijušies. Daudzi, nokļuvuši pie saviem zirgiem, paslēpās aiz tiem kā aiz dzīviem vairogiem, lai viņus netrāpītu indiāņu bultas. Tikai nedaudzi bija pieraduši pie šādām prērijas izrādēm un neļāvās panikai.
Satraukums nemitējās, kamēr saimnieki nebija nomierinājuši savus zirgus. Tikai Zeba ķēve nerimās.
Un tad atklājās satraukuma īstais cēlonis un arī tas, ka gal- vejietis ir kā akā iekritis.
Felims tālredzīgi bija izglābis savu ādu, jo tagad viņa dzīvība bija ne mazāk vērta kā saimnieka dzīvība.
Kādi pārdesmit vīri paķēra šautenes un notēmēja uz veco ķēvi. Bet, pirms viņi bija paguvuši izšaut, kāds no tuvumā stāvošajiem apmeta ķēvei ap kaklu laso un apklusināja zviedzēju.
* *
*
Miers ir atjaunots, un visu uzmanība atkal pievērsta notiesātajam. Regulatoru dusmas nav mazinājušās. Smieklīgais starpgadījums viņus nevis uzjautrinājis, bet, gluži otrādi — apkaitinājis. Daži ir nokaunējušies par savu izbīli, turpretī citus saniknojis pārtraukums svinīgajā ceremonijā. Lādēdamies un klaigādami vēl negantāk, viņi atgriežas soda vietā. Degdami atriebības kārē, viņi 1 vēlreiz ielenc sodīto, un viss atkal ir tāpat kā pirmīt.
Bandīti atkal satver virvi, un katram klātesošajam pavīd doma: «Drīz Morisa Džeralda dvēsele atgriezīsies pie sava dieva.»
Un atkal asiņainajam nodomam nav lemts piepildīties.
No koku paēnas saules gaismā izskrien kāds stāvs.
«Sieviete! Skaista sieviete!» tā katrs nodomā pie sevis, jo nav īstais laiks runāt.
Kā meteorīts viņa izdrāžas cauri pūlim un, ne uz vienu neskatīdamās, ne vārda nebilzdama, noliecas pār notiesāto, kas joprojām guļ zālē.
Viņa strauji satver laso, kuru abi pārsteigtie kārēji palaiduši vaļīgāk. Ieķērusies virvē ar abām rokām, viņa mēģina to izraut.
— Teksasieši! Nelieši! — viņa kliedz, nievīgi uzlūkodama pūli. — Kauns! Kauns!
Bendes izlaiž virvi no rokām.
— Tā esot tiesa! Jauka tiesa! Apsūdzētais bez aizstāvja… viņam nav pat ļauts runāt! Un to jūs saucat par taisnību? Tek- sasiešu taisnība! Es jūs nicinu. Zvēri, ne cilvēki!
— Ko tas nozīmē? — jautā Poindeksters, pieskriedams klāt un satverdams meitu aiz rokas. — Tu esi zaudējusi prātu, Lū, tu esi galīgi bez prāta! Kā tu te gadījies? Vai es tev neteicu, lai tu dodies uz mājām? Prom, uz karstām pēdām prom un nebāz savu degunu tur, kur nevajag!
— Tēt, tas attiecas uz mani!
— Kādā ziņā? A, tu taču esi māsa! Šis cilvēks ir tava brāļa slepkava.
— Es tam neticu, es nevaru ticēt. Nekad, nekad neticēšu 1 Slepkavībai nebija pamata. Cilvēki, ja jūs patiesi esat cilvēki, nerīkojieties kā mežoņi. Ir vajadzīga taisnīga tiesa, un tad… tad …
— Tā bija taisnīga tiesa, — sauc kāds no pūļa, un šķiet, ka šis vīrs tiek kūdīts. — Neviens nešaubās, ka viņš ir vainīgs. Viņš nonāvējis jūsu brāli un neviens cits. Un tas ir ļoti neglīti — piedodiet, ka es tā saku, — ļoti nelāga, ka jūs cenšaties izpestīt viņu no pelnītā soda.
— Pareizi, — daži piebalso.
— Taisnībai ir jābūt, — kāds izmet nodeldētu frāzi.
— Ir jābūt, ir jābūt! — kā atbalss atsaucas vesels koris.
— Mums ļoti žēl, ka nevaram izpildīt jūsu prasību, taču mums jālūdz jūs iet prom no šejienes… Mister Poindekster, būtu labi, ja jūs aizvestu savu meitu.
— Nāc, Lū! Te tev nav ko darīt. Tev jāiet prom. Tu atsakies? Ko tas nozīmē? Tu atsakies man paklausīt? Kaš, ņem viņu pie rokas un ved prom. Ja tu neiesi ar labu, mēs piespiedīsim tevi ar varu, Lū. Esi nu prātīga. Dari tā, kā es saku. Ej, ejl
— Nē, tēt, es neiešu. Es neiešu, kamēr tu nebūsi apsolījis… kamēr šie cilvēki nebūs apsolīj uši…
— Mēs neko nevaram jums apsolīt, mis, lai kā mēs arī gribētu. Tā vispār nav sieviešu darīšana. Ir izdarīts noziegums, slepkavība, kā jūs pati zināt. Spriedums nav grozāms. Slepkavam nevar būt žēlastības!
— Nekādas žēlastības! — atkārto desmitiem dusmīgu balsu. — Pakārt viņu! Pakārt! Pakārt!
Regulatorus vairs nemulsina daiļavas klātbūtne. Tā varbūt pat paātrina liktenīgā brīža tuvošanos. Kasijs Kolhauns šajā pūlī nav vienīgais skaudības urdītais. Daudzi griež zobus uz zirga mednieku par viņa veiksmi.
Pieklājība šajā tracī ir aizmirsta. Paklausot Poindekstera pavēlei, Kolhauns ved — drīzāk velk, nevis ved — Luīžu prom. Raudādama kā -izpērta un skaļi protestēdama pret necilvēcīgo apiešanos, viņa cīstas izrauties no ienīstajām rokām.
— Izdzimteņi! Slepkavas! — viņa kliedz.
Taču meitenes spēki ir par vājiem un viņas vārdi neatrod dzirdīgas ausis. Viņa jau ir izvilkta no pūļa un vairs nespēj palīdzēt tam, kura labā būtu gatava ziedot savu dzīvību.
Kolhauns ir spiests uzklausīt skarbus vārdus, kas birst kā krusa pār viņa galvu. Labāk viņš nebūtu ķēries Luīzai klāt.
Pārliecība, ka viņa atriebības alkas būs piepildītas, nesniedz sevišķu mierinājumu. Viņa sāncenša drīz vairs nebūs, bet kāds no tā labums? Skaistā roka, kuru Kolhauns sagrābis, nemūžam nepiederēs viņam. Viņš var nogalināt meitenes mīļoto, bet meiteni pašu viņam neiegūt!