LXV NODAĻA
VEL VIENA INTERMEDIJA
Trešo reizi pie būdas iestājas baismīgs klusums — asiņainās drāmas skatītāji un aktieri atkal ieņēmuši savas vietas.
Laso vēlreiz tiek uzmests uz zara. Tie paši divi bendes paņem virves brīvo galu un šoreiz stingri pievelk.
«Drīz Morisa Džeralda dvēsele atgriezīsies pie sava dieva.»
Šoreiz nelaimīgais ir tik tuvu nāvei kā vēl nekad. Pat mīlestība izrādījusies par nevarīgu, lai glābtu viņu! Kāds spēks vēl var novērst nenovēršamo?
Šķiet, ka nav vairs iespējams palīdzēt viņam, nav arī vaiis laika. Regulatoru skatienos velti meklēt žēlsirdību — ir tikai nepacietība. Kārēji arī steidzas, baidās jaunas aizķeršanās. Viņi trušinās ar virvi kā rūdīti bendes. Uzreiz redzams, ka pieraduši pie sava amata. Nepaies ne sešdesmit sekundes, un «darbiņš» būs padarīts.
— Nu, Bil, tu esi gatavs? — viens no bendēm jautā otram, nolēmis vairs negaidīt rīkojumu.
— Viss kārtībā! — atsaucas Bils. — Rauj augšā to suni! Velc!
Virve tiek parauta, bet ne tik stipri, lai paceltu ķermeni no
zemes. Tā savelkas Morisam ap kaklu, mazliet paceļ galvu, bet ne vairāk. Tikai viens no kārējiem ir vilcis no visa spēka.
— Velc, nolādētais! — kliedz Bils, pārsteigts par sava biedra bezdarbību. — Kāpēc tu nevelc?
Bils stāv ar muguru pret mežu un neredz, ka starp kokiem parādās cilvēks. Otrs bende stāv kā akmens tēls.
— Nu, — kliedz galvenais bende. — Raujam abi reizē! Aiziet! Raujam augšā!
— Nē, jūs to nedarīsiet! — nodārd pērkonīga balss. No meža izskrien milzīga auguma vīrs ar šauteni plecā. Pēc īsa brīža viņš ir jau pašā pūļa vidū.
— Nē, jūs to nedarīsiet! — viņš atkārto, noliekdamies pār zemē gulošo un pavērsdams savas garās šautenes stobru pret abiem cilpas varoņiem. — Laidiet vaļā, citādi šaušu. Ei, Bil Gri- fin, pamēģini tik pievilkt cilpu kaut drusciņ, un tu dabūsi vēderā tādu lādiņu, ka nez vai jaudāsi pagremot. Laidiet vaļā virvi, nolādētie! Laidiet vaļā!
Pat ķēves mežonīgie brēcieni nebija atstājuši tādu iespaidu kā Zeba Stampa negaidītā parādīšanās.
Viņu pazina gandrīz visi, cienīja vairums, un no viņa baidījās daudzi. Pie pēdējiem piederēja arī Bils Grifins un viņa biedrs. Kad atskanēja pavēle: «Laidiet vaļā!» — virve izslīdēja abiem no rokām un nokrita zemē.
— Kas tā par ērmošanos, puiši? — milzis turpina, uzrunādams no pārsteiguma vēl aizvien mēmo pūli. — Vai tiešām jūs gatavojaties kārt, ko?
— Gatavojamies, — atbild barga balss.
— Un kāpēc gan ne? — jautā otrs.
— Kāpēc ne? Jūs pakārtu Teksasas pilsoni bez tiesas, jā?
— Padomā, cik svarīgs pilsonis! Bez tam te bija tiesa, taisnīga tiesa.
— Ak tā gan? Bezsamaņā gulošam cilvēkam piespriest nāves sodu! Aizraidīt uz viņpasauli, kad cilvēks pats to neapzinās! To jūs saucat par taisnīgu tiesu?
— Un kas par to, ja mēs zinām, ka viņš ir vainīgs? Mums ar to pietiek.
— Padomā — pietiek! Labi. Tādam kā tu, Džim Stoders, es pat negribu vārdus tērēt. Bet tu, Sem Menlij, un jūs, mister Peint- dekster, — vai tiešām arī jūs piekrītat tam, kas šeitan notiek un kas, manuprāt, ir īsta slepkavība?
— Tu nezini visu, Zeb Stamp, — iejaucas regulatoru vadonis, vēlēdamies attaisnot savu piedalīšanos šajā pasākumā. — Ir fakti…
— Pie velna visus faktus! Es nemaz negribu tos dzirdēt. Laika būs gana izspriest, kad notiks īsta tiesa, pret kuru neviens, protams, neiebildīs.
— Jūs pārāk daudz uzņematies uz sevis, Zeb Stamp. Vai mēs drīkstētu zināt, kāda jums daļa? Nogalinātais puisis nebija ne jūsu dēls, ne brālis, ne arī brālēns. Ja tā būtu, jūs droši vien domātu citādi.
Runātājs ir Kolhauns.
— Nesaprotu, kāds jums ar to sakars, — viņš turpina.
— Man ir ar to sakars. Tas attiecas uz mani. Vispirms tāpēc, ka šis jauneklis ir mans draugs, kaut gan viņš ir īrs un ieceļotājs. Otrkārt, tāpēc, ka Zebs Stamps nedomā stāvēt malā un noraudzīties negodīgā spēlē, kaut arī tā risinās Teksasas prērijās.
— Negodīga spēle! Nekā tamlīdzīga. Un kas attiecas uz malā stāvēšanu, tad mēs vēl redzēsim. Puiši! Vai tiešām jums bail no šā lielībnieka? Izdarīsim līdz galam to, ko esam iesākuši! Nogalinātā asinis sauc pēc atriebības. Ņemiet virvi!
— Pamēģiniet tikai! Pirmais, kas mēģinās to pacelt, novelsies, nepaguvis tai pieskarties. Pamēģiniet vien piedurties. Jūs pakārsiet nelaimīgo tikai tad, kad Zebulona Stampa nedzīvais ķermenis būs nogāzies zemē un vēl daži no jums līdz ar viņu. Nu? Es gribu redzēt, kurš smerdelis aiztiks virvi.
Iestājas pilnīgs klusums. Neviens nekustas — pa daļai aiz bailēm no Zeba izaicinājuma, pa daļai aiz cieņas pret viņa drosmi un cēlsirdību. Bez tam daži regulatori šaubās, vai ir lietderīgi un godīgi rīkoties tā, kā mudina Kolhauns.
Vecais mednieks izmanto situāciju.
— Sarīkojiet jauneklim taisnīgu tiesu, — viņš uzstāj. — Aizvedīsim viņu uz koloniju, un lai viņu tiesā tur. Jums nav neapgāžamu pierādījumu, ka viņa rokas ir aptraipītas ar asinīm, un lai es nolādēts, ja ticēšu tam, iekams nebūšu pats redzējis. Es zinu, kā viņš izturējās pret jauno Peintdeksteru. Viņš ne tikai nebija tā ienaidnieks: zemes virsū nav otra tāda, kas būtu bijis viņam tik labs draugs.
— Jūs, mister Stamp, varbūt nezināt to, ko mēs nupat 'dzirdējām, — rāmi iebilst regulatoru vadonis.
— Ko tad jūs dzirdējāt?
— Liecību, kas ir pretrunā ar jūsu apgalvojumiem. Mums ir pierādījumi, ka starp Džeraldu un jauno Poindeksteru izcēlies strīds, vēl vairāk — tas izcēlies pagājušajā naktī.
— Kas to teica, Sem Menlij?
— Es to teicu, — atbild Kolhauns, panākdams uz priekšu, lai Stamps viņu redzētu.