Bez tam palika cerība, ka šis starpgadījums atsvešinās lepno kreolieti no karsti mīļotā cilvēka. Isidora tam gan sevišķi neticēja. Viņa no savas pieredzes zināja, kāds spēks slēpjas mīlošā sirdī. Un tomēr Isidora juta gandarījumu, ka viņas klātbūtne būdā ir sāpinājusi Luīžu un var aptumšot nīstās sāncenses laimi. Isidora domāja par to ar klusu prieku, kamēr satika teksasiešus.
Tālāk viņa jāja citāda noskaņojuma. Pa šo pašu ceļu vajadzēja jāt arī Luīzai, taču neredzēja nevienas sievietes.
Kreoliete droši vien bija pārdomājusi un palikusi būdas tuvumā. Tagad Isidoru stiprināja cerība, ka viņa liks sarkt sievietei, kas bija izpostījusi viņas laimi.
Poindekstera un viņa ceļabiedru jautājumi pietiekami noskaidroja situāciju. Vēl skaidrāka tā kļuva pēc Kolhauna pēdējā jautājuma. Kad nodaļa bija prom, Isidora prātoja, vai doties uz Leonu, vai jāt atpakaļ un kļūt par pašas samezglotā, satraucošā notikuma aculiecinieci.
* *
Viņa ir apstājusies mežmalā zem kokiem un skatās uz cipresi, kuras tumšā virsotne slejas pār Alamo stāvo krauju. Meklētāji izgaist tālumā un līdz ar viņiem cilvēks, kas bija viņu sīki iztaujājis.
Isidoras domas ir neapskaužami smagas. Atriebība nav sevišķi salda. Ja viņa arī sagādājusi pazemojumu sievietei, kuru neieredz, līdz ar to var pazudināt mīļoto cilvēku. Par spīti visam notikušajam, viņa mīl Morisu.
«Ko es esmu izdarījusi?! Ja šie vīri, šie izdaudzinātie briesmīgie tiesneši, atzīs viņu par vainīgu, ar ko tas beigsies? Viņu sodīs ar nāvi! Dievmāte! To es negribu. Tikai ne no viņu rokām, nē, nē! Cik atbaidoši viņi izskatās, cik bargi! Kad es parādīju viņiem ceļu, cik mudīgi viņi drāzās uz priekšu! Par mani vairs nelikās zinis. Ak, viņi jau ir izlēmuši. Donam Morisio jāmirst. Esmu dzirdējusi, ka viņš ir svešzemnieks. Viņš te ir viens, bez draugiem, bet ar daudziem ienaidniekiem. Santissima! Vai tas, kas nupat atstāja mani, nav tas brālēns, par kuru esmu dzirdējusi runājam? Tagad saprotu, kāpēc viņš mani iztaujāja. Viņa sirds ir tāda pati kā manējā!»
Meitene sēž, ļaudama skatienam klaidot pa prēriju. Zirgs nebeidz vien dīžāties, kaut gan kavalkāde sen vairs nav saredzama. Tas it kā šaubās līdzīgi savai pavēlniecei, kas ir galīgā neziņā.
Zirgs pirmais pamana briesmas vad kaut ko tādu, kas ož pēc briesmām. Tas paklusām iezviedzas, dodams zīmi, un pagriež galvu uz krūmu pusi, rādīdams, ka ienaidnieks gaidāms no turienes.
Kas tas ir?
Zirga brīdinātā Isidora arī pagriežas un skatās uz taku, pa kuru pirms īsa brīža jājusi. Tas ir ceļš uz Leonu. Tas pārredzams tikai kādus divsimt jardus, jo tālāk aizlīkumo krūmos.
Nekas nav redzams, izņemot divus trīs izkāmējušus koijotus, kas ložņā zem kokiem, ošņādami pakavotās pēdas cerībā atrast kaut ko, kas varētu būt izkritis jātniekiem.
Taču ne jau koijoti satraukuši pelēko. Zirgs tos redzējis pietiekami bieži. Ir jābūt vēl kaut kam — kaut kam saožamam vai sadzirdamam.
Isidora ausās. Koijotu kaukšana nekad nav viesusi viņā bailes, kur nu vēl līksmajā dienas gaismā. Bet neko citu viņa nedzird.
Viņa domās atkal atgriežas pie «teksasiešiem», īpaši pie tā, kas aizjāja pats pēdējais. Viņa lauza galvu par šā cilvēka nopietnajiem jautājumiem, kad atkal ievēro, cik nemierīgs ir zirgs.
Tas mīņājas, ošņā gaisu, sprauslā un beidzot nozviedzas, daudz skaļāk nekā iepriekš. Šoreiz tam atsaucas vairāki zirgi, kas šķiet tuvojamies pa ceļu, bet nav vēl saredzami aiz kokiem. Dzirdama tikai pakavu klaboņa.
Bet ne ilgi. Zirgi ir vai nu apstājušies, vai sākuši iet klusākā solī.
Isidora nospriež, ka tie apstājušies. Zirgi droši vien nav bez jātniekiem, un -tie apstādinājuši zirgus, tikko izdzirdējuši viņas pelēkā zviedzienus.
Isidora nomierina savu zirgu .un klausās. Krūmos dzirdams kaut kāds troksnis. Tās ir cilvēku balsis. Sarunājas čukstus.
Tad viss atkal apklust. Lai jātnieki būtu kas būdami, viņi stāv uz vietas, varbūt baidās tuvoties.
Isidorai par to maza bēda un baiļu ne tik. Droši vien ceļinieki jāj uz Riograndi vai arī kāds noklīdis no iteksasiešu nodaļas un, saklausījis zirga zviedzienus, piesardzīgi apstājies patālāk. Laikā, kad indiāņi ir uz kara takas, tas ir dabiski.
Un tomēr arī viņai jābūt piesardzīgai, vienalga, kas būtu jātnieki. Ar šo domu Isidora pajāj sānis, apstājas zem akācijas un atkal sasprindzina dzirdi.
Drīz vien atklājas, ka svešie tuvojas viņai — nevis pa ceļu, bet caur krūmiem. Un ne visi kopā, bet izklaidus, it kā mēģinādami viņu ielenkt. Par to Isidora spriež pēc pakavu klaboņas, kas dzirdama no dažādām pusēm. Zirgi sper soļus tikko sadzirdami, turpretī jātnieki klusē kā ūdeni mutē ieņēmuši. Varbūt viņiem kaut kas nelabs aiz ādas?
Varbūt svešie zina, kur viņa atrodas? Varbūt zirga zviedzieni ir viņu nodevuši? Acīmredzot viņi nolēmuši ielenkt Isidoru no visam pusēm, lai viņai nebūtu kur sprukt. Kā lai uzzina, kas viņiem padomā? Isidorai ir ienaidnieki, viens sevišķi labi pazīstams — dons Migels Diass. Bez tam vēl ir komanči, kuriem nekad nevar uzticēties.
Meiteni pārņem satraukums. Līdz šim viņa bijusi mierīga, bet neredzamo jātnieku izturēšanās šķiet aizdomīga. Vienkārši ceļinieki jātu tālāk, bet šie zogas caur brikšņiem.
Isidora paskatās apkārt, meklēdama vietu, kur varētu paslēpties. Taču nekā iepriecinoša nav. Caurspīdīgā akāciju lapotne nav nekāds drošais aizsegs. Cik var spriest pēc pakavu klaboņas, jātnieku ir vairāki. Drīz tie ieraudzīs viņu.
Isidora piecērt piešus, izjāj no krūmiem un pa līdzenumu steidz uz Alamo.
Viiņa pajās divsimt vai trīssimt jardus tālāk, lai bulta vai lode nevarētu sasniegt, apstāsies un mēģinās uzzināt, kas tuvojas — draugi vai ienaidnieki. Ja izrādīsies, ka ienaidnieki, viņa liks savam pelēkajam skaistulim vēja spārniem traukties pie «teksasiešiem».