Taču Isidoras nodomam nav lemts piepildīties. Gandrīz tajā pašā mirklī no krūmiem izdrāžas noslēpumainie jātnieki un liekas viņai pakaļ.
Pametusi skatienu pār plecu, meitene ierauga puskailus bronzas krāsas cilvēkus ar sarkani izkrāsotām sejām un ugunīgām spalvām matos.
— Los indios!1 — meksikāniete izdveš, iecērt zirgam sānos piešu ritentiņus un auļo uz cipresi.
Nav nemaz jāskatās atpakaļ, lai zinātu, ka vajātāji ir viņai uz pēdām. Indiāņi ir tik tuvu, ka, pretēji savam paradumam, nekliedz. Šī klusēšana liecina, ka viņi stingri apņēmušies noķert meiteni un ir droši par iznākumu.
Līdz šim Isidora maz baidījusies sastapt sarkanādainos prērijas klejotājus. Jau ilgus gadus viņi mierīgi sadzīvo kā ar teksasie- šiem, tā ar meksikāņiem. Viiņi kļūst bīstami vienīgi tad, kad ir piedzērušies. Isidora ir piedzīvojusi tādas briesmas, un tās viņai iespiedušās atmiņā.
Tagad apstākļi ir mainījušies. Miera laiki ar pagājuši. Kuru katru brīdi var izcelties karš. Viņas vajātājus nav apdullinājusi ugunsdzira. Viņi alkst asiņu, un Isidora bēg, ne vien lai izvairītos no pazemojuma, bet varbūt arī no nāves.
Viņa trenc savu zirgu ar pātagu, piešiem un izsaucieniem.
Dzirdama tikai viņas balss. Vajātāji ir klusi — klusi kā spoki.
Vienu reizi Isidora pamet aci atpakaļ. Vajātāju ir četri, četri- pret vienu, pie tam šis viens ir sieviete.
Vienīgā cerība — atrast .glābiņu pie teksasiešiem. Isidora auļo uz cipreses pusi.
LXVII NODAĻA
«LOS INDIOS!»
Vajātā jātniece ir trīssimt jardus no kraujas, pār kuru slij ciprese. Viņa vēlreiz pamet aci atpakaļ.
Nē, viņa nepagūs.
Priekšējais vajātājs jau noņēmis laso no seglu loka un griež ap galvu.
Iekams Isidora būs sasniegusi gravu, cilpa aizžņaugs viņai kaklu, un tad . . .
Piepeši meitenei iekrīt prātā laimīga doma. Tā sola glābiņu no briesmīgajiem žņaugiem.
Klints, kas paceļas pār Alamo, ir viņai tuvāk nekā grava, kas ved uz upi. Viņa atceras, ka kLints redzama no būdas.
Jātniece spēji maina virzienu un dodas nevis uz cipresi, bet taisni uz krauju.
Vajātāji tā kā apjūk, bet tad nopriecājas. Viņi labi pazīst šo vietu un saprot, ka bēgle ir sprukās. Nav šaubu, ka viņi dabūs to rokā.
Barvedis no jauna ņem laso. Būdams drošs par veiksmi, viņš nesteidzas ar mešanu.
— Cingaro! — viņš iesaucas. — Vēl maķenīt — un viņa iegāzīsies bezdibenī!
Taču viņš ir alojies. Isidora jāj tālāk, bet ne bezdibenī. VēJ viens spējš pagrieziens, un Viņa jau jāj gar pašu gravas malu, tādējādi pievērsdama teksasiešu uzmanību un likdama pārsteigtajam Zebam Stampam iesaukties: «Lai velns par stenderi!»
Kā atbilde vecā mednieka izsaucienam atskan jātnieces kliedziens:
— Los indios! Los indios!
Katrs, kas pabijis Dienvidteksasā kaut trīs dienas, nekļūdīgi sapratīs šo vārdu nozīmi, lad kādā valodā tie tiktu izrunāti. Tas ir brīdinājuma kliedziens, kas jau trīssimt gadu skan trīstūkstoš jūdžu garajā pierobežas joslā trīs dažādās valodās: «Les indiens! Los indios! The IndiansV
Tiem, kas dzird šo kliedzienu pie būdas, nav vajadzīgs tulkojums. Viņi saprot, ka kliedzēju vajā indiāņi, saprot tik laba, it kā tas būtu pateikts viņu, sakšu, mātes valodā.
Viņiem nepietiktu laika to pārtulkot, pat domās ne, kad tā pati balss atkal kliedz:
— Teksasieši! Glābiet mani! Glābiet! Los indios! Man pakaļ dzenas vesels bars! Viņi jau ir pavisam tuvu … tuvu…
Viņa saka vēl kaut ko, bet tālākais vairs nav sadzirdams. Bet nav arī vairs vajadzības skaidrot, kas notiek tur augšā.
Līdz koku .pudurim atlikuši vēl nepilni divdesmit jardi, kad turpat parādās arī pirmais indiānis. Pret dzidrajām debesīm viņš labi saredzams.
Viņš griež laso kā lingu ap galvu. Viņš ir tā aizrāvies, ka liekas nedzirdam, ko kliedz bēgle. Ja viņš to dzirdētu, droši vien nodomātu, ka tas ir lūgums saudzēt.
Piepeši gravā sausi nosprakšķ šāviens. Viņam iedzeļ skaudra sāpe, laso izslīd no ievainotās rokas, bet vajātājs izbrīnā veras apkārt.
No apakšas kāpj dūmu mākulītis. Indiānis ierauga gravā simts vīru ar šautenēm.
Vienlaikus to ierauga arī viņa sekotāji. Kā sarunājuši visi četri pagriež zirgus un drāžas prom tikpat ātri, kā jājuši šurp.
— 2ēl gan, — novelk Zebs Stamps, no jauna pielādēdams šauteni. — Ja nebūtu vajadzējis glābt viņu, es būtu piespiedis šos nonākt lejā. Ja mēs būtu viņus sagūstījuši, mēs varētu šo to izdibināt par šo mīklaino lietu. Izdevība palaista garām. Tagad nav ko domāt viņus panākt, un, kamēr mēs tiksim augšā, viņi jau būs lielā gabalā.
* * *
Pēc indiāņu parādīšanās noskaņojums pūlim mustangu mednieka būdas priekšā ir mainījies.
Vairākums, kas uzskatīja Morisu Džeraldu par slepkavu, ir kļuvis par mazākumu, bet tos, kas ticēja, ka viņš nav vainīgs,, tagad visi uzklausa.
Kolhauns un viņa rīkļurāvēji vairs nav stāvokļa noteicēji, un regulatoru vadonis pasludina, ka tiesa tiek atlikta.
Jaunais rīcības plāns top divreiz ātrāk. Lai to Izklāstītu, nevajag daudz vārdu. Apsūdzētais jānogādā kolonijā, un tur viņu tiesās saskaņā ar zemē pastāvošo likumu.
Bet ko darīt ar indiāņiem, kuru negaidītā parādīšanās bijusi par iemeslu šīm krasajām izmaiņām kā jūtās, tā nodomos? Dzīties viņiem pakaļ? Katrā ziņā. Bet kad? Tūlīt? Piesardzība iesaka nesteigties.
Redzēti tika četri. Bet tie noteikti nebija vienīgie. Varbūt tie- bija vairāku simtu avangards?
— Pagaidīsim, lai sieviete nojāj lejā, — kāds bikli iesaka. — Neviens viņai neseko. Es dzirdu viņu jājam pa gravu.