Ierosinājums tiek pieņemts. Regulatori gaida, kad parādīsies- Isidora.
Visi jau ir zirgos, daži pabēguši starp kokiem. Tie ir tie, kas bažījas, vai kopā ar meksikānieti vai cieši aiz viņas nejāj komanči.
Zebs Stamps pa to laiku izņem nelaimīgajam no mutes sprunguli un atraisa stingri savilkto virvi. Viņu uzmanīgi vēro Luīza. Viņa savu jau izdarījusi, tāpēc turas malā, jo baidās modināt aizdomas.
Bet kur palikusi dona Silvio Martinesa brāļameita?
Viņas joprojām nav. Viņas zirga pakavu klaboņa vairs nav dzirdama. Laika atjāt līdz būdai bija atliku likām. Viņas kavēšanās vieš izbrīnu, satraukumu, bailes. Klātesošo vidū ir daudz mek- sikānietes pielūdzēju, un tas nav nekāds brīnums.
Vai tas varētu būt, ka viņa notverta un saņemta gūstā?
Teksasieši jūtas neērti. Viņiem taču bija raidīts palīgā sauciens: «Teksasieši! Glābiet mani!»
Vai sieviete būtu kritusi vajātāju nagos? Vai šī skaistule jau būtu izkrāsoto mežoņu apkampienos?
Sirdīm neprātīgi dauzoties, visi klausās.
Viņi klausās veltīgi. Nedzird ne pakavu klaboņu, ne sievietes balsi — neko, izņemot laužņu žvadzēšanu.
Vai tiešām viņa būtu sagūstīta?
Pret vienu no viņu pašu rases pārstāvjiem vērstās atriebības alkas pēkšņi ieplūst citā gultnē. Tās iekvēlojas vēl karstāk: ir jāatriebj sarkanādainajiem.
Jaunākie un degsmīgākie, kuru vidū ir meksikāņu meitenes pielūdzēji, vairs nevar izturēt neziņu. Viņi lec seglos un skaļi paziņo par savu apņēmību sameklēt un izglābt meiteni, kaut arī tas prasītu dzīvību.
Kas viņiem to liegs? Varbūt vajātāji, iespējamie meitenes sa- gūstītāji, ir tie paši, kurus viņi meklē, — Henrija Poindekstera slepkavas?
Neviens neattur jaunekļus. Viņi dodas meklēt Isidoru un vajāt prērijas pirātus.
Paliek nedaudzi, viņu vidū arī Zebs Stamps.
Vecais mednieks klusē. Viņš rūpējas tikai par slimnieku, kas vēl nav nācis pie samaņas un kuru joprojām apsargā regulatori.
Taču Zebs nav vienīgais draugs, kas nepamet mustangu mednieku nestundā. Ir vēl divi ne mazāk uzticīgi draugi. Viens no tiem ir skaistā dzimuma pārstāve, kas iztālēm nenolaiž no viņa acis, par visu vari cenzdamās apslēpt savas kvēlās jūtas. Otrs ir parupjš, gandrīz smieklīgs vīrelis, kas zemē gulošo godā par saimnieku. Tas ir Felims, kas nupat nolēcis no savas laktas kupla ozola zaros, no kurienes vērojis notikumus pie būdas. Situācijas maiņa novilinājusi viņu zemē un likusi viņam atgriezties pie pienākumiem, kuru dēļ viņš šķērsojis Atlantijas okeānu.
Tiesa pie Alamo beigusies. Drīz pie būdas nav vairs neviena cilvēka. Varbūt mustangu mednieks Moriss savu mūžu vairs nespers kāju pār tās slieksni.
LXVIII NODAĻA
NEVEIKSMĪGS KARAGĀJIENS
Karagājiens pret komančiem bija viens no īsākajiem — tas ilga trīs vai četras dienas. Atklājās, ka rietumu indiāņi netaisās karot, vismaz plašā mērogā ne. Viņu uzbrukumi kolonijām bijuši vienīgi dažu jaunekļu aušošanās, kas izskaidrojama ar cenšanos izpelnīties drošuļu slavu, iegūstot pāris skalpus un nolaupot kādu zirgu vai ragulopu.
Starp Teksasas indiāņiem šādi uzbrukumi nav izplatīta parādība. Tie tiek sagatavoti uz savu roku, bieži bez virsaiša vai cilts vecākā ziņas. Laupītāji parasti ir jaunie indiāņi, kas vēlas pārvest mājā kaut ko vairāk par medību trofejām, un lielākajai daļai cilts locekļu nav ne noģiedas par to. Pretējā gadījumā viņiem to varētu aizliegt vecākie, kuriem nepatīk tādi laupīšanas izjājieni
un kuri uzskata, ka tie ir ne vien neprātīgi, bet arī kaitē cilts interesēm. Tikai kad pārgalvjiem ir veicies, viņi tos uzlieli.
Ka Valērijas strēlnieku nodaļa panāca sarkanādainos Sansabas pakalnos. Indiāņi bija spiesti pamest savu četrkājaino laupījumu un paši glābties, iebēgot Ljanoestakado aizās.
Lai vajātu viņus šajā neauglīgajā plakankalnē, nodaļai vaja- . dzētu būt labāk apgādātai, un, kaut gan noskalpēto kolonijas iedzīvotāju piederīgie, ceļos krizdami, lūdza atriebt indiāņiem, to varēja apsolīt tikai pēc ilgāka laika un sagatavošanās.
Tā kā komanči bija atkāpušies aiz neitrālās joslas robežām, tēvoča Sema kareivjiem neatlika nekas cits kā atgriezties savos fortos un gaidīt tālākos rīkojumus no galvenā štāba.
Indžas forta nodaļa bija pārsteigta, atklājusi, ka viņi jājuši nepareizā virzienā un sadursme ar indiāņiem gājusi secen. Daži — tajā skaitā arī jaunais Henkoks — vai zaudēja prātu aiz dusmām, ka nav piepildījies viņu sensenais sapnis mēroties spēkiem ar sarkanādainajiem. Uzzinājuši, ka viņu prombūtnes laikā indiāņi redzēti arī austrumos, viņi atkal bija kā spārnos. Vēl varēja rasties izdevība pacilāt šķēpus, kas pēc Vestpointas kara skolas beigšanas nebija iepazinuši asinis un bija notruluši.
Taču viņus gaidīja jauna vilšanās: civilisti, kas bija dzinušies pakaļ pie Alamo redzētajiem laupītājiem, pastāstīja, ka no indiāņiem tur nav ne vēsts. Jaunekļiem pašiem radās iespēja pārliecināties par šo vārdu patiesīgumu.
Par pierādījumu noderēja dažādi priekšmeti — jocīgas mantas, kā teiktu ūtrupnieks, — astru parūkas, zilas, zaļas un spilgti sarkanas gaiļa spalvas, briežādas bikses, tāda paša materiāla mokasīni un vairākas krāsu kārbas, kuras civilisti bija uzgājuši papeles dobumā.
Nebija ko sapņot par jaunu karagājienu pret indiāņiem, un Indžas forta censoņiem vajadzēja uz kādu laiku apslāpēt savas alkas un samierināties ar ikdienas dzīvi.
Kaut gan forts atradās tālu no 'civilizācijas centriem, dzīve tajā neritēja rāmi un neinteresanti. Te bija šis tas, par ko padomāt un pakulstīt mēles. Vispirms — te bija apmetusies Alamo līdz šim neredzēti skaista sieviete. Tad — viņas brāļa noslēpumainā pazušana un iespējamā slepkavība, vēl noslēpumainākais jātnieks bez galvas, nodeldētais stāsts par vairākiem baltajiem, kas «spēlējuši indiāņus», un, visbeidzot, ne mazāk intriģējošā ziņa, ka aizdomās turētais notverts un, ieslodzīts viņu pašu virssardzes mūros, patlaban plosās kā traks.