— Traks? Kādā ziņā? — jautāja Henkoks un citi, kas vēl nezināja visu par mustangu mednieka sagūstīšanu.
— Viņam ir smadzeņu iekaisums.
— Tad tāpēc būtu pastiprināta apsardze? Dīvaini pēc velna, ja tā ir. Droši vien majors pats ir drusku sajucis.
— Bet varbūt tas ir majorienes ierosinājums, pareizāk sakot pavēle? Ha-ha-ha!
— Bet ko tas nozīmē? Vai vecais majors tiešām baidās, ka apcietinātais neizbēg?
— Man šķiet, ka ne. Visticamākais, ka baidās no pretējā.
— Jūs domājat, ka …
— Es domāju, ka mustagu medniekam drošāk ir sēdēt cietumā, nekā atrasties ārpus tā. Ir parādījušies kaut kādi dīvaini tipi, un klīst runas par jaunu Linča tiesu. Vai nu regulatori nožēlo, ka tiesa atlikta, vai arī kāds sparīgi cenšas pārliecināt sabiedrisko domu. Mustangu mednieks var būt laimīgs, ka vecais Zebs ir viņam uzticīgs draugs. Labi arī tas, ka mēs atgriezāmies laikus. Vēl diena, un mēs virssardzes telpu atrastu tukšu. Tagad, paldies dievam, nabaga puisim gaidāma taisna tiesa.
— Kad tā būs?
— Tikko viņš būs nācis pie samaņas.
— Tas var vilkties nedēļām ilgi.
— Bet viss var beigties arī pēc dažām dienām vai pat stundām. Fiziski ar viņu acīmredzot nav nemaz tik ļauni. Viņam kaut kas sajucis galvā, droši vien no kāda smaga pārdzīvojuma. Pārmaiņas var notikt vienā dienā. Runā, ka regulatori uzstājot, lai viņu tiesā, līdzko viņš nāks pie samaņas. Viņi negribot gaidīt, kad sadzīs brūces.
— Varbūt viņš spēs attaisnoties? Es ceru, — teica Henkoks.
— šaubos, — atbildēja Krosmens un neticīgi nogrozīja galvu. •— Paskatīsimies.
— Es par to esmu pārliecināts, — teica Slomens. — Dzīvosim — redzēsim, — viņš vēl piebilda, bet viņa tonī jautās ne tikdaudz pārliecība, cik vēlēšanās, lai tā būtu.
LXIX NODAĻA NOSLĒPUMS UN SĒRAS
Kasadelkorvo hasiendā sēras, starp Vudlija iPoindekstera ģimenes locekļiem mīklainas attiecības. Kaut gan viņu atlicis vairs tikai trīs, viņi tiekas daudz retāk nekā agrāk un viņu attiecībās jūtams saspīlējums, kas nevar būt bez dziļāka iemesla.
Viņi tiekas tikai ēdienreizēs un runā tikai par pašu nepieciešamāko.
Bēdas un zināmā mērā arī klusēšanu nav grūti izskaidrot.
Vienīgā dēla un vienīgā brāļa negaidītā un noslēpumainā nāve, par kuru neviens vairs nešaubās, bijusi smags trieciens kā tēvam, tā māsai. Ar to var izskaidrot arī brālēna drūmo noskaņojumu.
Šķiet, ikvienam no viņiem grūti otra klātbūtnē izdabūt vārdu pār lūpām — pat tajās retajās reizēs, kad nepieciešams runāt par ģimenes nelaimi. Bet šķiet, ka bez kopīgā krusta katram ir savi sirdēsti, kurus viņi neatklāj un nevar atklāt.
Kādreiz lepnais plantators tagad nerādās cilvēkos. Viņš soļo no istabas uz istabu vai pa gaiteni, likdams zem bēdu smaguma, kas salauzis viņa lepnumu un draud saplosīt sirdi. Aplaupītā tēva mīlestība nevar atturēties no vaimanām, kurām nereti seko apspiestā balsī izteikti lāsti.
Kolhauns jādēlē apkārt un parādās tikai, kad jāietur maltīte vai jāiet gulēt, un arī tad ne vienmēr. Visu dienu viņš ir prom. Neviens nezina, kur, un neviens nedrīkst prašņāt.
Luīza sēž savā istabā, tiesa, ne visu laiku. Reizēm viņa redzama azotejā — vientuļa un domās nogrimusi. Te, tuvāk debesīm, Luīza meklē mierinājumu bēdās, kas viņai uzbrukušas uz zemes: atceras zaudēto mīļoto brāli, baiļojas par sirdij vēl tuvāko cilvēku un varbūt mazliet domā arī par skandālu, kas jau saistīts ar viņas vārdu.
Bailes ir visstiprākās. Skandāls meiteni maz uztrauc, un bēdas pamazām pierimst. Toties bailes ik brīdi kļūst stiprākas.
Luīza zina, ka Moriss Džeralds ieslodzīts cietumā — virssardzes telpas stiprajās sienās.
Taču viņa nebaidās no stiprajām sienām. Gluži otrādi — viņa baidās, vai tās nav pārāk nedrošas!
Tam ir savi iemesli. Līdz Luīzas ausīm atklīdušas ļaunu vēstošas baumas. Visās malās runā par Linča tiesu, kurā vecākais tiesnesis vairs nebūs Sems Menlij,s, bet par piesēdētājiem — regulatori. Šī itiesa vēl mazāk iedziļināsies lietas būtībā un sastāvēs no bandītiem, kas katrā laikā savācami jebkura pierobežas forta tuvumā.
Šīs ziņas rada vispārēju izbrīnu. Grūti saprast, kāpēc apsūdzētais būtu jānodod šīs nelikumīgās tiesas rokās. Fakti, kas nākuši gaismā nesen, neko negroza, vismaz nav nekādu jaunu pierādījumu, ka Moriss Džeralds būtu vainīgs.
Ja redzētie četri jātnieki nav bijuši indiāņi — un to neapgāžami pierādījuši atrastie apģērbi un maskas —, maz ticams, ka viņiem būtu kāds sakars ,ar jaunā Poindekstera nāvi. Bez tam nav nekādas saiknes starp viņiem un mustangu mednieku, vēl jo vairāk tādā gadījumā, ja tie bijuši īsti komanči.
Kāpēc tad no 'jauna uzliesmojis naids pret apcietināto? Par to lauza galvu daudzi.
Tikai trīs cilvēki zina vai nojauš naida iemeslu: Zebs Stamps, Luīza Poindekstere un kapteinis Kolhauns.
Vecais mednieks, kas vērīgi seko notikumu gaitai, nomana, ka tiek gatavots kaut kas nelabs un ka šajā netīrajā pasākumā iejaukts Migels Diass ar saviem biedriem un vietējiem rīkļurāvējiem. Zebs arī izsekojis, ka viņu kūda Kolhauns.
Viņš uzticējis savas aizdomas jaunajai kreolietei, un viņa atzīst, ka tās ir pamatotas. Tieši tas ir viņas skaudrā satraukuma iemesls.
Meitene alkani tver katru jaunu ziņu, nenolaiž acu no ceļa, kas savieno Kasadelkorvo ar fortu, it kā pa šo ceļu varētu atjāt vēstnesis, kas pasludinātu viņai vai nu nāves spriedumu, vai apžēlošanu.
Cietuma tuvumā viņa neuzdrīkstas rādīties. Pie durvīm stāv sargkareivji un apkārt drūzmējas ļaudis — vesels bars ziņkāru dīkdieņu, kas sastopami visās zemēs un izjūt kaut ko līdzīgu zemiskai baudai, uzturoties lielu noziedznieku tuvumā. Šis gadījums ir sevišķi pievilcīgs: noziedznieks ir traks, un ej nu sazini, kad vēl atlabs.