Sargiem par lielu nepatiku, virssardzes telpas durvis mūždien apsēduši ļautiņi, kas kāri ieklausās neprātīgā Džeralda murgošanā. Sieviete lai nedomā iziet baram cauri — tai uzreiz pievēr
šas desmitiem acu pāru. Luīza Poindekstere nevar izturēt šos jautājošos skatienus.
Ja Luīzai pašai būtu teikšana, viņa varbūt mēģinātu to darīt. Bet par viņu nomodā bija tēvs, kuru jau urdīja aizdomas; bez tam viņu ne mazāk uzcītīgi pasaules priekšā sargāja kāds tuvs radagabals, tā ka meitenei nebija iespējams paspert ne soli.
Viņai neatlika nekas cits kā nīkt mājā. Dažreiz viņa sēdēja viena savā istabā, dažreiz azotejā, smeldamās mierinājumu atmiņās par tām jaukajām stundām, kad viņa bija ļāvusies savai tīrajai kaislībai. Taču atmiņu gaišumu apēnoja domas par mīļoto, kas tagad pazemots un apkaunots bija ieslodzīts cietumā un varbūt dzīvs neiznāks no tā.
Luīza bija bezgala laimīga, kad ceturtās dienas rītā Kasadelkorvo ieradās Zebs Stamps ar ziņu, ka pret indiāņiem izsūtītie strēlnieki atgriezušies fortā. Tagad vairs nebija jābaiļojas, ka mustangu mednieku varētu izzagt no cietuma, nevis lai atbrīvotu, bet lai nonāvētu.
— Par to vairs nav ko raizēties, — šoreiz ļoti pārliecināti teica Zebs Stamps. — Tagad šīs briesmas ir pāri, mis Luīza. Esmu darījis visu, lai to novērstu.
— Lai novērstu? Kādā veidā, Zeb?
— Vispirms es tikos ar majoru tūlītās pēc viņa atgriešanās. Es izstāstīju viņam visu, kas noticis, cik nu es pats zināju. Par laimi, viņš joprojām ir labvēlīgi noskaņots pret puisi. Tad es izstāstīju par to bandu — par amerikāņiem, meksikāņiem un pārējiem. Es nepiemiršu arī to nelietīgo spānieti Diasu, kas laikam ir bīstamākais no viņiem visiem. Gala iznākumā majors lika divkāršot sardzi, un tā viņš darīšot arī turpmāk.
— Cik es esmu priecīga! Jūs domājat, ka no šīs puses briesmas vairs nedraud?
— Ja jūs domājat par misteru Migelu Diasu, tad esmu ar mieru likt galvu uz bluķa. Ja viņš grib kādu izpestīt no cietuma, pirmāk lai tiek laukā pats.
— Ko? Diass cietumā? Kā? Kad? Kur?
— Jūs man uzdevāt veselu kaudzi jautājumu, mis Luīza. Ērtības labad, es domāju, sāksim ar pēdējo. Tātad vispirms jautājums — kur. Šajā apvidū ir tikai viens cietums, kur viņu varētu turēt. Tā ir forta virssardzes telpa. Viņš ir tur.
— Kopā ar …
— Es zinu, jūs gribat saukt vārdā jauno cilvēku. Jā, tieši tā. Viņi atrodas vienā ēkā, kaut gan katrs savā kamerā. Starp viņiem ir šķērssiena, un, ja grib, viņi var sarunāties. Turpat blakus mek
sikānim sēž viņa drauģeļi. Tiem trim, manuprāt, ir ko pārrunāt savā starpā.
— Tās ir labas vēstis, Zeb. Vakar jūs man teicāt, ka Diass darot visu, lai…
— … iekristu, un tas viņam arī izdevās. Labi, ka viņš pats ielīda krātiņā, citādi kāds būtu viņu ietupinājis.
— Bet kā un kad? Jūs man neesat stāstījis.
— Mis Luīza! Ļaujiet man atvilkt elpu. Jūsu otrais jautājums bija — kad. Uz to viegli atbildēt. Šis preteklis tika noķerts un ieslodzīts cietumā apmēram pirms stundas. Es biju klāt, kad aiz viņa aizcirtās durvis, un uz karstām pēdām skrēju šurp.
— Bet jūs vēl neesat pateicis, kāpēc viņš apcietināts.
— Man vēl nav bijusi izdevība. Tas ir garš stāsts un prasīs daudz laika. Vai gribat noklausīties to tagad vai pēc …
— Pēc kā, mister Stamp?
— Kā lai saka, mis Luīza … Pēc tam… pēc tam, kad es būšu aizvedis savu veco ķēvi uz stalli. Rādās, ka viņai gribētos pa- grauzt kukurūzu un izskalot ar kaut ko rīkli. Nepilnā stundā mēs esam veikuši pamatīgu ceļu.
— Piedodiet, dārgais mister Stamp, ka man tas neienāca prātā. Pluto, aizved mistera Stampa zirgu uz stalli un pieraugi, ka to labi pabaro. Florinda! Florinda! Ko jūs ēstu, mister Stamp?
— Par mani neraizējieties, mis Luīza. Lielais paldies, bet es vēl neesmu izsalcis. Es domāju tikai par ķēvi. Es vēl pāris stundiņas varu iztikt bez ēšanas, bet, ja šinī mājā smaržo kaut kas līdzīgs monongahelietim, tas lieti noderētu sirds uztaisīšanai.
— Monongahelieti? Cik jūs vēlaties. Bet atļaujiet pasniegt jums kaut ko labāku.
— Labāku par monongahelieti?
— Jā. Kam jūs dodat priekšroku — heresam, konjakam vai šampanietim?
— Nē, nevajag tos spranču dzērienus. Tos lai dzer, kam garšo. Var jau būt, ka sprančiem ir arī garšīgi vīni — un, ja ir, tad esmu drošs, ka tos atradīs Peintdekstera mājā, — bet es esmu dzēris tikai tos, kurus pārdod fortā. Ja tās būtu drapes, tad cita lieta. Šitā var izraut krokodilam zarnas. Nē, pie joda to spranču suslu un īpaši konjaku. Dodiet man tīru kukurūzas sulu, ko ved no Pitsburgas pie Monongahilas!
— Florinda! Florinda!
Kalponei varēja arī neteikt, kāpēc viņa atsaukta. Zeba Stampa klātbūtne nepārprotami liecināja, ko no viņas grib. Negaidīdama rīkojumu, viņa izgāja un pēc brīža atgriezās, nesdama karafē to, ko Zebs bija nosaucis par «tīru kukurūzas sulu», bet kas īstenībā bija rudzu ekstrakts, jo pazīstamo monongahelieti gatavo no rudziem.
Vecais mednieks nelika divreiz lūgties. Drīz šķidrums karafē bija noplacis par vienu trešo daļu. Pārējās divas trešdaļas bija atstātas, lai būtu ar ko apslapināt mēli garā stāsta laikā.
LXX NODAĻA
«STEIDZIETIES, ZEB, CIK ATRI VARAT!»
Vecais mednieks nekad neko nedarīja steigā, pat nedzēra. Viņš malkoja monongahelieti vienā mierā.
Nepacietībā degošā kreoliete negaidīja, kad viņš pats sāks runāt.
— Sakiet man, dārgais Zeb, — viņa ierunājās, aizsūtījusi prom kalponi, — kāpēc viņi arestējuši to meksikāni? Migelu Diasu, es gribēju teikt. Man šķiet, ka es šo to zinu par viņu.
— Jūs neesat vienīgā, kas viņu pazīst, mis Luīza. Jūsu brālis… bet par to pagaidām nerunāsim. Ko Zebs Stamps zina vai par ko viņam ir aizdomas, tas ir tas, ka šim Migelam Diasam ir kaut kāds sakars ar… Jūs saprotat, par ko es runāju?