Выбрать главу

—    Es tomēr baidos, — pēkšņi teica Zebs, it kā būtu pārdo­mājis, — ka man būs par maz laika. Lai ķēve paliek bez paka­viem, kamēr es atgriezīšos. Tur, kur man jājāj, ceļš pa prēriju lielākoties ir mīksts, un ķēvei nekas ļauns nenotiks. Nē, man nav laika, — viņš piebilda, izgājis ārā un paskatījies debesīs. — Man ar steigu jādodas prom. Nu, vecenīt, pietiks gremot. Tagad ņem zobos šito dzelzs gabalu. Tā, tu esi labiņa!

Tā sarunādamies gan ar Pluto, gan ar ķēvi, Zebs uzlika dzīv­niekam iemauktus, izveda to no staļļa un, ierāpies seglos, aizjāja.

LXXII NODAĻA

ZEBS STAMPS NOKĻŪST UZ PEDAM

Izjājis pa Kasadelkorvo vārtiem, med­nieks devās gar upi uz augšu, uz forta pusi. Jau pēc stundas ceturkšņa viņš bija galā.

Parasti šis attālums prasīja Zebam trīs ceturtdaļas stundas, taču šoreiz viņu dzina uz priekšu satraukums. Kad vajadzēja, vecā ķēve rikšoja diezgan naigi, un Zebs vienīgais zināja, ar kādu pa­ņēmienu lopiņš paskubināms, un lietoja to tikai galējas nepie­ciešamības gadījumos. Paņēmiens bija vienkāršs: jātnieks paņēma aiz jostas aizbāzto mednieka dunci un iebakstīja ar to ķēvei gurnā.

Efekts bija apbrīnojams. Tā paskubināta, Zeba «grabaža» va­rēja noauļot jūdzi trijās minūtēs. Kad Zebam dzinās pakaļ ko­manči, ķēvei ne vienu reizi vien bija jāparāda, ko tā spēj. Šoreiz tāda vajadzība nebija, un mednieks sasniedza fortu pēc piec­padsmit minūšu ilga jājiena slaidā riksī.

Izlēcis no segliem un atstājis smagi elsojošo ķēvi laukumā, Zebs iegāja komandanta dzīvoklī. Vecajam medniekam nebija grūti satikt Indžas forta priekšnieku. Virsnieki izturējās pret viņu sevišķi labvēlīgi, tā ka Zebam durvis bija vaļā katrā laikā un at­krita arī formalitātes, kuras parasti vajadzēja kārtot civilperso­nām. Sargkareivji palaida viņu garām kā savieti, dežurējošais virsnieks laipni apsveica, bet adjutants bez vilcināšanās pieteica majoram.

Komandanta pirmie vārdi liecināja, ka viņš gaidījis Zebu.

— A, misters Stamps! Priecājos, ka jūs tik ātri klāt. Vai esat atklājis kaut ko jaunu šajā neparastajā lietā? Spriežot pēc tā, cik ātri esat atgriezies, jādomā, ka ir jaunumi. Cerams, ka kaut kas tāds, kas nāk par labu nelaimīgajam puisim. Kaut gan visas lie­cības runā viņam par sliktu, es tomēr palieku pie sava — ka viņš nav vainīgs. Ko jūs uzzinājāt?

—    Man jāsaka, major, — Zebs atbildēja, pieklājīgi noņemdams cepuri, — ka neko sevišķu uzzinājis neesmu un tomēr es uzska­tīju par vajadzīgu atgriezties fortā. Pirms došanās prērijā gribu aprunāties ar jums.

—    Es klausos. Ko jūs gribat teikt?

—    Gribu lūgt jūs novilcināt tiešas sākumu, cik ilgi vien ir iespējams. Es zinu, ka tiek izdarīts spiediens no ārpuses, bet es zinu arī to, ka jūsu rokās ir pietiekami liela vara, lai tam preto­tos. Vēl vairāk, major, — jūs to mīļuprāt darīsiet.

—    Jā, darīšu. Jums ir pilnīgi taisnība, mister Stamp. Kas attie­cas uz varu, tad tā man tiešām ir. Bet, kā jūs labi zināt, mūsu lielajā republikā, arī šeit, Teksasā, militārā vara kalpo civilajai, izņemot gadījumus, kad valstī izsludināts kara stāvoklis, kas ar dieva palīgu, cerams, nekad nenotiks. Es varu darīt visu, kas ma­nos spēkos, lai novērstu atklātus likuma pārkāpumus, bet es ne­varu nostāties pret pašu likumu.

—    Es jūs nespiežu nostāties pret likumu. Nekā tamlīdzīga, major. Jums jānostājas pret tiem, kuri grib sagrābt likumu savās rokās un izkropļot to savā labā. Kolonijā ir tādi ļaudis, un viņi to darīs, ja viņus nesavaldīs. Vienam tas būtu sevišķi pa zobam, un šo vienu es pazīstu …

—    Kurš tas ir?

—    Jūs neizpaudīsiet noslēpumu, major? Es paļaujos uz jums.

—    Mister Stamp, viss, kas šeit notiek, tiks turēts pilnīgā slepe­nībā. Sakiet mierīgi visu, kas jums uz sirds.

—    Rau, kas man uz sirds. Cilvēks, kas izdarījis slepkavību, nav mustangu mednieks Moriss.

—    Tās ir arī manas domas. Jūs to jau zināt. Vai jums vēl kas sakāms?

—    Jā, major, ja jūs gribētu, es varētu vēl šo to piebilst. Bet vēl nav īstā reize klāt vaļā visu, ko esmu izdibinājis. Tas viss galu galā ir tikai aizdomas. Es varu nošaut buku, tāpēc labāk būs, ja es to paturēšu pie sevis, iekams nebūšu atgriezies no Nuesesas. Pēc tam — lūdzu, es pastāstīšu visu, ko zinu un ko varbūt būšu atklājis prērijā.

—    Esmu ar mieru pagaidīt, jo vairāk tāpēc, ka jūs stāvat tais­nības pusē. Bet kas man būtu jādara?

—    Jānovilcina tiesa, major, nekas vairāk. Tad viss būs kār­tībā.

—    Cik ilgi? Jūs zināt, ka tam jānotiek saskaņā ar tiesu liku­miem. Es šā apgabala tiesnesim neesmu nekāds noteicējs, kaut gan viņš varētu uzklausīt manu padomu. Toties te ir ļaudis, kas prasa atriebt, un viņš var pakļauties to gribai.

—    Es zinu, par kuriem ļaudīm jūs runājat. Es pazīstu viņu vadoni, un var gadīties, ka uz apsūdzēto sola nonāk viņš.

—    Tātad jūs neticat, ka šie meksikāņi ir tie . ..

—    Grūti pateikt, major, ir vai nav. Es ticu, ka viņi ir iemaisīti šajā lietā, bet neticu, ka viņi būtu to ievārījuši. Es gribu atmas­kot viņu. Vai varat apsolīt man trīs dienas?

—    Trīs dienas?

—    Jā, līdz tiesas sākumam.

—    Ceru, ka to nebūs grūti izdarīt. Pašlaik apcietinātais ir pa­dots armijas likumiem. Pat ja augstākās tiesas priekšsēdētājs pie­prasītu viņu izdot, es varu atrast ieganstus, lai neizlaistu viņu no forta. Pacentīšos to izdarīt.

—    Major, kad tā parunājas ar jums, taisni vai gribas, lai būtu ievests kara stāvoklis! Gadās, ka tas ir vislabākais, kaut arī mums, brīvajiem pilsoņiem, tas nav pa zobam. Gribu sacīt vēl vienīgi to, ka, ja jūs novilcināsiet tiesu vismaz par trim dienām, uz apsūdzēto sola varbūt nosēdīsies kāds cits, kurš pat nenojauš, ka tiek turēts aizdomās, un nevis tas, kurš patlaban nīkst aiz res­tēm. Vai jūs man dodat trīs dienas?