— To es jums apsolu, mister Stamp. Kaut gan, būdams amerikāņu armijas virsnieks, es riskēju ar savu stāvokli, dodu jums goda vārdu, ka triju dienu laikā mustangu mednieks Moriss neizies no manas virssardzes telpas. Vainīgs vai nevainīgs, šajā laikā viņš būs drošībā.
— Jūs esat uzticams draugs, major, un lai velns par stenderi, ja es kādreiz nepierādu, cik augstu to vērtēju. Man vairāk nav ko teikt, tikai lūdzu, lai viss, ko runājām, paliek starp mums. Ir ļautiņi, kuri, līdzko dabūs zināt, ko es gribu panākt, darīs visu, lai iegrūstu sprunguļus man spieķos.
— Lai kas viņi būtu, es viņus neatbalstīšu. Mister Stamp, jūs varat ticēt manam vārdam.
— Es zinu, major. Lai dievs jums to atlīdzina. Kaut Teksasā būtu vairāk tādu kā jūs!
Ar šiem vārdiem atvadījies no majora, mednieks izgāja ārā un devās pie savas vecās ķēves. Apseglojis to, viņš nekavējoties jāja prom.
Izjājis no forta un pēc tam atstājis aizmugurē ciemata nomali, Zebs atgriezās uz tā paša ceļa, kas bija atvedis viņu no Kasadelkorvo. Sasniedzis Poindekstera plantācijas robežas, viņš sāka jāt augšup pa stāvo nogāzi uz līdzenumu. Sasniedzis to tajā vietā, kur krūmi iesniedzas prērijā, viņš apstājās zem akācijas. Viņš palika sēžam seglos un, noliecies uz priekšu, domīgi raudzījās zemē.
— Lai velns par stenderi! — viņš norūca. — Tas gan ir traki zīmīgi — Kolhūna zirgs to pašu nakti nav bijis stallī un atgriezies viss vienās putās. Ko tas varētu nozīmēt? Lai es uz vietas nosprāgstu, ja viņš nav iemaisīts šitajā netīrajā lietā! Tā jau es visu laiku domāju, kaut gan smieklīgi pieņemt, ka viņš būtu nomu- šījis pats savu brālēnu. Ja vajag, viņš gan ir spējīgs uz kuru katru nekrietnību. Bet es nevaru izdomāt, kam tas viņam būtu bijis vajadzīgs. Ja viņam būtu cerības kļūt par mantinieku Henrija vietā, tad vēl varētu saprast. Taču tā nav. Vecajam Peintdek- steram vairs nepieder ne akrs šitās zemes, neviens nēģeris. To es droši zinu. Tas viss jau ir tā nelieša nagos, un kāpēc viņam vajadzēja atkratīties no brālēna? Tur nu es netieku gudrs. Attiecības starp viņiem nav bijušas sliktas, cik man gadījies dzirdēt. Viņš gan ir uz nažiem ar meiteni, kura viņam patīk, to es zinu. Bet vai viņš būtu mēģinājis tuvoties meitenei, nogalinot viņas brāli? Tad iejaucās mustangu mednieks un klāt nāca strīdiņš, par kuru viņa pati man stāstīja, viltus indiāņi, meksikāņu skuķis ar mazajām ūsiņām, jātnieks bez galvas un velns viņu zina kas vēl. Te jau pat labākais tieslietu zinātājs var kļūt dulns! … Taču nav laika prātot. Ar šito dzelzs gabalu, kas man ir, varbūt izdodas tikt vismaz pie kaut kādas skaidrības tajā asiņainajā padarīšanā, bet var arī gadīties, ka es izdibinu visu. Bet uz kurieni lai jāj?
Zebs paskatījās apkārt, it kā gaidītu no kāda atbildi.
— Forta vai pilsēteles tuvumā nav jēgas sākt. Zemi tur no vienas vietas nomīdījuši zirgi. Labāk jāšu pāri prērijai uz Rio- grandi. Tā es drīzāk varu uzdurties meklētajām pēdām. Jā, jā-ā, tas būs visprātīgākais.
Pilnīgi apmierināts ar šo lēmumu, Zebs satvēra pavadu, uzsauca ķēvei un jāja gar krūmmalu prom.
Nojājis aptuveni jūdzi uz Nuesesas pusi, viņš piepeši mainīja virzienu, cik bija noprotams, ar iepriekšēju nodomu.
Tagad vecā mednieka ceļš veda uz rietumiem. Jātnieks pats bija pārvērties līdz nepazīšanai. Viņš vairs vienaldzīgi neraudzījās apkārt, bet sēdēja, sagāzies uz priekšu, uzmanīgi vērodams zemi abās pusēs ceļam.
Nojājis kādu jūdzi, Zebs kaut ko ieraudzīja un pievilka pavadu. Ķēve paklausīgi apstājās, un viņš veikli izlēca no segliem. Atstājis ķēvi graužam zāli, viņš pagāja pāris soļus un notupās uz ceļiem. Tad, izvilcis no kabatas līko dzelzs gabalu, Zebs pielāgoja to zemē skaidri saredzamajam pakava nospiedumam. Tie sakrita.
— Sakrīt! — viņš iesaucās un uzvaroši novēzēja roku. — Sakrīt, sasodīts! Tās ir vainīgā, bet varbūt ari slepkavas pēdas!
LXXIII NODAĻA SALA PRĒRIJA
Simts zirgu liels, bet dažkārt pat trīsreiz lielāks bars prērijā, lai cik grandiozs tas izskatītos, vietējo iedzīvotāju nedz pārsteigs, nedz izbrīnīs. Viņš vairāk brīnītos, ieraudzīdams prērijā vienu zirgu.
Pirmajā gadījumā viņš nodomātu: «Mustangu bars.» Otrajā var domāt visādi. Viens no diviem — vai nu tas ir no bara izdzīts ērzelis, vai arī no kādas ceļotāju grupas atpalicis zirgs. Prērijas iedzīvotāja ievingrinātā acs ātri noteiks, kas tas par zirgu.
Ja zirgs ganās ar laužņiem mutē un segliem mugurā, nav nekādu šaubu, atliek tikai minēt, kā zirgs aizbēdzis no sava saimnieka. Ja jātnieks sēž zirgā un tas tomēr grauž zāli, atliek domāt, ka šis cilvēks ir tukšgalvis un slinkuma lāpītājs, ja nav vīžojis nokāpt zemē un ļaut lopam ganīties tā, kā ir ērtāk. Turpretī, ja par tukšgalvi noturētajam jātniekam vispār nav galvas, rodas tūkstošiem minējumu, no kuriem neviens netiek patiesībai tuvāk par tūkstoš jūdzēm.
Tieši tāds zirgs un tāds jātnieks tika manīti Dienvidrietum- teksasas prērijās 185… gadā. Minēt precīzu gadu es nevaru, bet desmitgade ir pareiza.
Precīzāk varu norādīt vietu, kaut gan platuma grādus arī nepateikšu. Ļaudis bija redzējuši parādību gan prērijā, gan mežā divdesmit jūdžu platā joslā dažādos punktos Riodenuesesas sistēmas ziemeļos un pie dažām Leonas dienvidu pietekām.
Jātnieku bez galvas bija redzējuši ne tikai daudzi, bet daudzas reizes un dažādos laikos. Pirmkārt, Henrija Poindekstera un viņa iespējamā slepkavas meklētāji; otrkārt, mustangu mednieka Morisa kalps; treškārt, Kasijs Kolhauns, pusnaktī pētot krūmus; ceturtkārt, neīstie indiāņi šajā pašā naktī; piektkārt, Zebs Stamps nākamajā naktī.