Bet bija arī citi cilvēki, kas bija redzējuši jātnieku bez galvas citur un citos apstākļos — mednieki, gani, ceļotāji —, un visi bija vienlīdz nobijušies un apmulsuši.
Par to runāja ne tikai kolonijā pie Leonas, bet arī vēl tālākās vietās. Valodas par dīvaino jātnieku ātri sasniedza Riograndi un Sabīnes ezeru. Neviens vairs neapšaubīja šīs valodas. Apšaubīt nozīmētu neticēt vismaz divsimt acu pāriem, cilvēkiem, kas būtu ar mieru apzvērēt, ka tas nav izdomājums. Vienīgais jautājums bija, kā izskaidrot šo neparasto parādību, kas runāja pretī visiem zināmajiem dabas likumiem.
Tika izteikti savi desmit vairāk vai mazāk ticami minējumi. Daži sauca to par indiāņu triku, daži domāja, ka tas ir biedēklis. Citi bija pārliecināti, ka tas ir īsts jātnieks, kuram galva paslēpta, zem serapē, bet serapē izgriezti caurumi, lai varētu redzēt ceļu. Netrūka arī tādu, kas ietiepīgi palika pie sākotnējā uzskata, ka tas ir pats elles valdnieks.
Bez tiešiem mēģinājumiem iztulkot šo nenormālo parādību bija milzums netiešu minējumu, kas attiecās uz to. Daži teicās redzējuši galvu vai kaut ko galvai līdzīgu jātniekam uz krūtīm zem serapē, daži — ka galva bijusi jātniekam rokā; citi gāja vēl tālāk un liecināja, ka galvā bijusi platmale, meksikāņu sombrero ar zeltītu lenti.
Pastāvēja vēl citi minējumi, kas attiecās ne tikdaudz uz spokaino parādību, cik uz sakarību starp jātnieku un jaunā Poin- dekstera noslepkavošanu.
Vairums ticēja, ka šie divi noslēpumi ir saistīti, taču neviens nevarēja pateikt, kā. To, kas būtu varējis kaut cik izskaidrot šo noslēpumu, mocīja murgu lietuvēns.
Spriedelēšana turpinājās veselu nedēļu, un šajā laikā cilvēki atkal bija redzējuši jātnieku bez galvas gan auļojam, gan rāmā solī ejam pa kailo prēriju. Zirgs vienu reizi bija stāvējis un truli skatījies apkārt, citu reizi — cītīgi grauzis Dienvidrietumteksasas ganību zāli, par kuru leknākas, pēc manām domām, nav visā pasaulē.
Atmetot neskaitāmos nostāstus par jātnieku bez galvas — lieiākā daļa no tiem ir pārāk neticami, lai tērētu ar tiem laiku —, nedrīkst paiet garām kādai patiesai epizodei, jo tai ir svarīga
vieta šajā dīvainajā notikumā.
* *
Atklātās prērijas vidū paceļas koku puduris, kura platība ir trīs četri akri. Prērijas iedzīvotāji sauc to par salu, un, kad jūs uzmetat acis zaļajai jūrai ap to, jums gribot negribot ir jāpiekrīt. Amerikāņi to nesaprot. Šo salīdzinājumu izdomājuši ieceļotāju pēcteči, kaut gan viņi nekad nav redzējuši okeānu.
Kādus divsimt jardus no salas mierīgi ganās zirgs. Tas ir tas pats zirgs, kas nes jātnieku bez galvas. Spokainais cilvēks joprojām sēž tam mugurā, un kopš tās dienas, kad meklētāji viņu ieraudzīja pirmo reizi, nedz viņa apģērbā, nedz izskatā nekas nav mainījies. Plecus joprojām klāj svītrainais serapē, kas ietin ķermeņa augšdaļu, kājās jaguārādas zābaki.
Cilvēks sēž, nedaudz saliecies uz priekšu, it kā lai zirgam būtu vieglāk plūkt zāli; visā garumā izlaistā pavada arī netraucē, kaut gan jātnieks vēl aizvien tur to rokās.
Tie, kas teikuši, ka redzējuši galvu, nav melojuši. Galva ir, un, kā jau minēts, tajā ir arī cepure — melns sombrero ar apzeltītu lenti.
Galva atrodas jātniekam uz kreisā gurna ar zodu pie paša ceļgala. Tā redzama tikai tad, ja skatās no kreisās puses, un arī ne vienmēr, jo lāgiem to aizsedz serapē stūris.
Lāgiem kļūst redzama arī seja. Tās vaibsti ir skaisti, bet izteiksme atbaidoša. Zilganās lūpas, atsedzot divas baltu zobu rindas, pavērušās asinis stindzinošā smaidā.
Kaut gan ar pašu jātnieku bez galvas nav notikušas redzamas pārmaiņas, tomēr jāatzīmē kaut kas jauns. Līdz šim jātnieks klīda viens, tagad viņam uzradušies ceļabiedri. Jātniekam pa pēdām seko kādi desmit vilki.
Zirgam tie nekādā ziņā nav pa prātam: tas sprauslā un spārdās, ja kāds no nelūgtajiem pavadoņiem pienācis par tuvu. Jātniekam tie ir ne mazāk vienaldzīgi kā lielo melno putnu bars, kas met lokus viņam ap pleciem. Pat tad, kad kāds drosminieks tīko uzlaisties jātniekam uz pleca, viņš nepaceļ roku, lai atgaiņātos. Viens jau ir pasēdējis uz labā pleca, tad uz kreisā pleca un, visbeidzot, tajā vietā, kur vajadzētu būt galvai.
Taču ilgi palikt uz šīs īpatnējās laktas putns neuzdrošinās. Ja jātniekam no tā ne silts, ne auksts, tad zirgam gan, un tas, dusmīgi zviegdams, met pakaļkājas gaisā. Tad putns satrūcies paceļas spārnos, lai pēc īsa brīža laistos atpakaļ.
Uz zirga, kas reizēm mierīgi plūc zāli, reizēm atgaiņājas no uzbāzīgajiem vilkiem un pārdrošajiem putniem, jātnieks bez galvas klaido ap prērijas salu.
LXXIV NODAĻA
VIENTUĻAIS ĶĒRĀJS
A prakstītā aina, kuru var nosaukt par ^neparastu, bija pārāk drūma, lai būtu smieklīga. Kaut kas tajā šķita pārdabisks. Cilvēks nevarēja uzlūkot to bez saltām tirpām.
Vai kāds bija redzējis jātnieku bez galvas šajā jaunajā sabiedrībā — ar vilkiem pie kājām un plēsīgajiem putniem virs galvas?
Jā, bija.
Bija redzējis viens vienīgs cilvēks, kas pirmais visā Teksasā sāka izprast šo neatšķetināto noslēpumu.
Taču arī viņam viss vēl nebija skaidrs. Par šo to viņš mocījās minējumos, kaut gan zināja, ka jātnieks bez galvas nav nedz biedēklis, nedz elles valdnieks. Un tomēr viņš nebija brīvs no vispārējām bailēm. Viņš saprata, kas ir šī rēgainā parādība, un tomēr viņam pār muguru pārskrēja šermuļi, redzot šo briesmīgo skatu. Viņš lūkojās uz to no prērijas salas «krasta», pats stāvēdams zem kokiem, un acīmredzot ir nedomāja atstāt šo paslēptuvi.