Gaisā lēni kāpa zilgs balonveida mākulītis. Tas bija pacēlies no kādas koku saliņas. Meža plankumiņš, dūmi un skaņa bija tik tālu, ka vienīgi pieredzējuša prērijas iedzīvotāja acis varēja saskatīt skupsnu un saklausīt skaņu no tās vietas, kur stāvēja Zebs Stamps. Taču Zebs gan redzēja, gan dzirdēja.
— Velns parāvis, cik savādi! — viņš norūca, joprojām stāvēdams kā dārznieks, kas stāda kāpostus. — Sasodīti savādi, lai neteiktu vairāk. Kam varētu nākt prātā šeitan medīt? Tā tak ir veltīga pulvera šķiešana! Esmu šajās vietās bijis un zinu, ka tuvumā nav ne tik, cik melns aiz naga, ja neskaita koijotus. Ej tu sazini, no kā šie iztiek… A! — viņš pēc īsa brīža turpināja. — Kāds veikalnieks, izbraucis no pilsētas ekskursijā, kā viņi to dēvē, uzbrūk tiem pretekļiem, lai vēlāk varētu dižoties, ka ir medījis vilkus. Lai, man par to nav daļas. Lai šauj, cik uziet. Pag, kāds nāk šurp. Zirgs ar visu jātnieku, un tas trenc šo, it kā pakaļ dzītos vesels bars velnu ar nokaitētām dakšām. Tas taču bezgal- vainais! Lai velns par stenderi, tas tak ir viņš!
Vecajam medniekam bija taisnība. Acis viņu nevīla — tas bija jātnieks bez galvas.
Nevarēja būt šaubu arī par to, kurp viņš jāj: taisni virsū Zebam, it kā cita ceļa nebūtu.
Drosmīgāku cilvēku par veco mednieku Teksasas robežās diezin vai varētu atrast. Viņš nebaidījās ne no kaguāra, ne no jaguāra, ne no lāča, ne no bizoņa, arī no sarkanādainajiem ne. Pat saticis komanču verdzi, viņš neapmulstu tā, kā apmulsa, ieraudzīdams vientuļo jātnieku.
Kaut gan Zebs Stamps bija iedziļinājies dabas noslēpumos un pieredze bija apveltījusi viņu ar stoicismu, viņš nebija gluži brīvs no māņticīgiem aizspriedumiem. Un kurš gan ir brīvs?
Zebam Stampam netrūka drosmes nicināt jebkuru ienaidnieku, kas parādās dabiskā izskatā, vienalga, vai tam būtu divas vai četras kājas, bet viņš nespēja stāties pretī nedabiskajam. Kuram katram būtu sašļukusi dūša, redzot spoku drāžamies uz priekšu un it kā nesot nāvi.
Viņš ne vien bija nobijies, bet drebēja pie visām miesām un meklēja paslēptuvi.
Jātnieks bez galvas jau bija pavisam tuvu un, kā Zebs iedomājās, varēja viņu redzēt.
Daži netālu augoši krūmi solīja patvērumu. Bet vai apseglotā ķēve viņu nenodos? Nē, tupdamies Zebs jau bija to apsvēris.
— Gulsties! — viņš uzkliedza savam mēmajam draugam, kas viņu lieliski saprata. — Zemē, vecā grabaža, vai arī tu iegāzīsies ellē!
It kā sabijusies no tādiem briesmīgiem draudiem, kaulainā ķēve noslīga uz priekšējiem ceļiem un tad, pievilkusi klāt pakaļkājas, nogūlās zālē, it kā būtu pārliecināta, ka dienas gaitas beigušās un ar mierīgu sirdi var atpūsties.
Līdzko Zebs un viņa zirgs bija paguvuši paslēpties, garām aizauļo ja jātnieks bez galvas.
Viņš drāzās pilnā sparā, un Zebs nopriecājās, ka jātniekam acīmredzot ne prātā nenāk apstāties.
Viņš bija auļojis šurp gluži nejauši nevis tāpēc, ka būtu redzējis mednieku vai viņa nožēlojamo zirģeli.
Zebs vēroja spokaino jātnieku, un lai nu kam, bet viņam tas vairs nebija noslēpums.
Zirgam šaujoties garām krūmiem, vējš pacēla serapē malu, un Zeba acīm atklājās labi pazīstams stāvs apģērbā, kuru viņš bija jau redzējis. Tā bija zila kokvilnas blūze ar krokām uz krūtīm, un, kaut gan spilgtais zilums bija izraibināts ar sarkaniem traipiem, mednieks to pazina.
Par galvu, kas balstījās uz jātnieka gurna, viņš nebija drošs. Un nebija ari nekāds brīnums. Tagad to nepazītu pat miesīgā māte, kas bieži lūkojusies maigajā sejā.
Zirgu, seglus, revolveru makstis, svītraino serapē, debeszilo blūzi un bikses, pat cepuri galvā — to visu Zebs pazina. Tāpat kāpšļos izslējušos stāvu. Galvai un sejai arī vajadzēja būt tām pašām, kaut gan galva neatradās savā vietā.
Zirgs aizdrāzās garām desmit soļu attālumā. Zebs nemēģināja to apstādināt, tikai lēni nomurmināja:
— Lai velns par stenderi! Tātad tomēr taisnība! Nabaga jauneklis ir beigts … beigts …
LXXVI NODAĻA
PAZUDIS KRĪTA PRĒRIJĀ
Zebs Stamps ilgi noskatījās, kā jātnieks bez galvas aizauļo, un tikai tad, kad tas bija nozudis aiz akāciju birzs, mednieks piecēlās kājās. Viņš bridi stāvēja, it kā pārdomātu, kurp doties.
Šī dīvainā un negaidītā epizode bija sajaukusi viņam galvu un, šķiet, mudināja mainīt plānus. Vai jāt tālāk pa salauztā pakava pēdām vai sekot nupat garām aizauļojušajam zirgam? Pirmajā gadījumā viņš atklātu daudz ko. Bet vai otrajā gadījumā viņš neatklātu vēl vairāk? Vai nevarētu sagūstīt jātnieku bez galvas un uzzināt no viņa, kāpēc viņš tā klejo?
Tā prātodams, Zebs bija aizmirsis dūmu mākulīti un tālā šāviena troksni.
Pagriezies pret to vietu, kur bija parādījušies dūmi, viņš ieraudzīja kaut ko tādu, kas spieda viņu atkal paslēpties zem akācijām. Vecā ķēve gulēja, kā gulējusi, tāpēc nebija vajadzības to pierunāt.
Šoreiz Zebs ieraudzīja cilvēku zirgā — īstu jātnieku ar galvu uz pleciem.
Viņš vēl bija tālu, un šķita, ka nav redzējis Zeba garo augumu. Nekas neliecināja par to.
Gluži otrādi, — jātnieks sēdēja salīcis, ar krūtīm atspiedies pret seglu loku, un ar acīm urbās zemē.
Nebija grūti pateikt, ko svešinieks dara: viņš meklēja spokainā jātnieka pēdas.
— Rau, kā! — Zebs nočukstēja. — Es neesmu vienīgais, kam gribas atminēt šito noslēpumu. Pie joda, kas tas tāds ir? To es gribētu zināt.
Gaidīt atminējumu Zebam nenācās ilgi. Tā kā pēdas bija svaigas, nepazīstamais jāja pa tām rikšiem un drīz bija pavisam tuvu.
— Lai velns par stenderi! — mednieks noducināja. — Man vajadzēja saprast, ka tas ir viņš, un, ja es nealojos, tad šeitan sākas tās pašas grāmatas jauna nodaļa, jauns posms, kas palīdzēs man izvilkt visu meklēto pierādījumu ķēdi. Guli mierīgi, tu, grabaža! Ja tu pakustināsi kaut vai savas garās ausis, es pārgriezīšu tev rīkli!