Pēc šīs sarunas Zebs apklusa un pabāza galvu starp zariem, lai acīgi sekotu jātniekam, kas tuvojās.
Šis cilvēks piederēja pie tiem, kas, reiz redzēti, tik lēti neiziet no prāta. Viņš izskatījās norūpējies, nevis mežonīgu kaislību pārņemts. Viņa vaibsti bija maigi. Džentlmenim par tādu seju nebūtu jākaunās, taču ļaunā izteiksme' tajā liecināja, ka šis cilvēks ir nekrietnelis.
Apģērbs . . . Bet kāda vajadzība aprakstīt apģērbu? Jātnieks bija zilā kareivja kreklā un apaļā cepurē, ar mednieka nazi pie jostas un revolveru jostu pār plecu. Šis cilvēks bija kapteinis Kasijs Kolhauns.
Jā, tas bija viņš.
Neba mazo šaujamo rīku baterija atturēja Zebu Stampu no sekošanas. Vecajam medniekam nebija bail no brīvprātīgo kapteiņa. Kaut gan viņā uzvirmoja naids pret šo cilvēku, pagaidām nebija iemesla to izrādīt. Zebs palika ēnā, lai labāk redzētu, kas notiek klajā laukā.
Kolhauns aizrikšoja garām, uzmanīgi ielūkodamies drausmā jātnieka pēdās.
Zebs Stamps pavadīja Kolhaunu ar skatienu tik ilgi, kamēr tas
nozuda aiz tās pašas birzs, aiz kuras bija nozudis pirmais jātnieks.
* *
*
Vecā mednieka smadzenēs sarosījās jaunas domas. Viņam vajadzēja no jauna apsvērt visus apstākļus.
Ja viņš jau agrāk bija gribējis doties pa pēdām jātniekam bez galvas, tad tagad bija divtik vērts to darīt.
Pēc nelielām pārdomām viņš nolēma sekot Kasijam Kolhau- nam.
Viņš paņēma pavadu un iespēra vecajai ķēvei pa sāniem. Tā acumirklī bija kājās. Zebs stāvēja ķēvei blakām un gaidīja, kad Kolhauns nozudīs, lai tad kāptu seglos.
Mednieks ir nedomāja paturēt to acīs. Pavadonis viņam nebija vajadzīgs. Pietika ar svaigajām pēdām, un viņš jutās drošs, ka nenomaldīsies, it kā jātu kopā ar jātnieku bez galvas vai jātnieku bez sirds.
Zebs izgāja no paslēptuves un devās pa Kolhauna atstātajām pēdām.
* * *
Pirmo reizi mūžā Zebs Stamps bija kļūdījies. To viņš atskārta, apjājis apkārt akāciju birzij, aiz kuras bija nozudis Kolhauns.
Priekšā pletās krīta prērija. Pa to bija aizjājis tikai viens — jātnieks bez galvas. Otrs grozījās tepat netālu kā putnu suns, kas meklē rugājos irbi. Kapteinis bija pazaudējis pēdas un pūlējās atrast tās.
Paslēpies zem akācijām, mednieks zagšus vēroja Kolhaunu.
Pūliņi bija veltīgi. Krīta slānis neko neatklāja, vismaz Kasijam Kolhaunam ne. Vēl kādu laiciņu pajādelējis šurp turp, viņš acīmredzot nolēma mest mieru un, nīgri iecirtis zirgam sānos piešus, aizauļo ja uz Leonas pusi.
Līdzko Kolhauns bija nozudis, Zebs nolēma izmēģināt savu laimi. Tomēr, par spīti lielajai pieredzei pēdu meklēšanā, arī viņš bija spiests atteikties no šā nodoma.
Saules apspīdētais krīts žilbināja acis, un varbūt vienīgi salamandra spētu kaut ko saskatīt tās gaismā.
Kļuvis gandrīz vai akls, vecais mednieks griezās atpakaļ, lai vēlreiz pievērstos pēdām, kuras nule bija sācis pētīt.
Tagad viņš nešaubījās, ka šīs pēdas viņu dāsni atalgos par visām pūlēm.
Drīz jo drīz Zebs atkal bija vecajā vietā.
Nezaudējot laiku, viņš sāka virzīties pa pēdām. Viņš pārāk labi apzinājās to vērtību, lai nesteigtos. Ķēve joprojām sekoja viņam.
Zebs apstājās vienu pašu reizi — tur, kur divu citu zirgu pēdas pievienojās tām, pa kurām viņš jāja. No šīs vietas trīs pēdas saplūda kopā, reižu reizēm izšķīrās, jardus divdesmit gāja paralēli, tad atkal pienāca viena otrai tuvāk un krustojās.
Visi zirgi bija apkalti, un mednieks piestāja, lai papētītu pēdas. Viens no tiem bija «Štatu zirgs», otrs — varens mustangs, kuram pakavi bija gandrīz tikpat lieli kā amerikāņu zirgam.
Zebam aina bija skaidra. Viņam nevajadzēja ilgi gudrot: pa priekšu bija gājis mustangs, amerikāņu zirgs bija tam sekojis. Pēdējais bija gājis zirgs ar salauzto pakavu.
Visi trīs bija auļojuši pa vienu un to pašu ceļu dažādā laikā un katrs par sevi. Zebs Stamps noteica to-tik ātri un droši kā cilvēks, kas pasaka, cik ir pulkstenis vai cik rāda termometrs.
Lai ko Zebs domāja, viņš noteica: «Labi,» — un apmierināts devās tālāk. Šķita, ka vecā ķēve atdarina viņa svarīgos soļus.
— Te viņi ir izšķīrušies, — vecais mednieks teica, vēlreiz apstādamies un lūkodamies zemē sev pie kājām. — Mustangs un amerikāņu zirgs ir gājuši kopā, es gribēju teikt — pa vienu un to pašu ceļu. Salauztais pakavs aizlicies uz citu pusi. Interesanti zināt, kāpēc. Savu mūžu neesmu redzējis tik sajauktas pēdas. Pat vecais Daniels Būns[49] apstulbtu. Kuru no viņiem lai izsekoju pirmo? Ja sekošu tiem diviem, tad jau tagad varu pateikt, kur nonākšu. Viņi novedīs pie asiņu peļķes. Paskatīsimies, ko rāda trešais. Griez pa labi, vecenīt, un turies aiz manis, citādi pazudīsi krūmos un koijoti vakariņās ēdīs tavus taukus. Nu, nu!
Pasmējies par izdevušos joku, mednieks uzņēma trešā zirga pēdas.
Tās gāja gar krūmmalu, kur viņu bija atvedušas visas trīs sajaukušās pēdas. Pēc divsimt jardiem jaunās pēdas iegriezās krūmos. Piecdesmit jardus tālāk Zebs sasniedza vietu, kur zirgs bija stāvējis, piesiets pie koka. Viņš secināja, ka tālāk tas nav gājis, jo no šejienes pēdas veda atpakaļ uz prēriju, kaut gan pa citu ceļu.
Jātnieks bija aizgājis viens. Apžuvušajos dubļos pie strauta, kura malā bija stāvējis zirgs, varēja redzēt cilvēka pēdu nospiedumus. Atstājis veco ķēvi tajā pašā «stallī», kur kādu laiku bija dīžājies zirgs ar salauzto pakavu, Zebs devās pa nokāpušā jātnieka pēdām.