— Tur nav ko brīnīties, kavaljero. Kāds no jūsējiem izšāva, un tādējādi es tiku vaļā no vajātājiem. Es redzēju, ka viņi pagriežas atpakaļ, un mierīgi turpināju savu ceļu.
Kolhauns neizrādīja, ka ir izsists no sliedēm. Sarunu vajadzēja risināt tālāk, un varbūt tad viņam veiksies labāk. Viņa skatiens joprojām kavējās pie Isidoras zirga.
— Es nesaku, senjorita, ka biju viens no tiem, kas brīnījās par jūsu pēkšņo pazušanu. Es nospriedu, ka jums ir savi iemesli, kādēļ jūs nejājat lejā pie mums, un, redzot jūs jājam, neizjutu nekādas bažas par jūsu drošību. Mani, tāpat kā visus manus biedrus, pārsteidza jūsu jāšanas prasme. Kāds jums zirgs! Likās, ka viņš slīd, nevis auļo. Ja nemaldos, tas ir tas pats, ar kuru jūs jājat patlaban. Vai tā nav, senjora? Piedodiet, ka jautāju tādus sīkumus.
— Tas pats? Pagaidiet… Es jāju ar daudziem. Jā, todien es laikam jāju ar šo pašu. Jā, jā, tā bija. Es atcerot, kā zirgs mani nodeva.
— Nodeva? Kā?
— Pie tam divas reizes. Pirmo reizi, kad tuvojās jūsu nodaļa. Otru reizi, kad caur krūmiem zagās indiāņi… ay Dios! Ne jau indiāņi, kā man vēlāk pastāstīja.
— Kā tad zirgs jūs nodeva?
— Zirgs iezviedzās. Tam nevajadzēja to darīt. Zirgs ir pietiekami labi trenēts, lai to zinātu. Nu, bet nekas. Aizvedīšu uz Riograndi, un lai paliek tur. Lai iet atpakaļ ganīties.
— Piedodiet, senjorita, man varbūt neklājās tā teikt, bet man šķiet, ka tas ir netaisni!
— Kas ir netaisni?
— Nieka dēļ atteikties no tik brīnišķīga zirga. Es dotu daudz ko, lai tas piederētu man.
— Jūs jokojat, kavaljero. Nekā sevišķa no šī zirga nav. Varbūt tas ir mazlietiņ skaistāks un ātrāks par parasto. Manam tēvam tādu ir pieci tūkstoši, daudzi vēl skaistāki un daži, bez šaubām, ātrāki par šo. Šis zirgs ir izturīgs, tāpēc es ar to pašlaik jāju. Ja es nebūtu ceļā uz Riograndi, es labprāt atdotu zirgu katram, kas vēlētos to iegūt tikpat ļoti kā jūs. Mierā,, musteno mio! Redzi, kādam tu patīc labāk nekā man.
Pēdējie vārdi bija domāti mustangam, kas, tāpat kā jātniece, ar nepacietību gaidīja sarunas beigas. Turpretī Kolhauns šķita noskaņots turpināt sarunu.
— Piedodiet, senjorita, — viņš teica, sataisījis nopietnu seju, taču ar zināmu nedrošību balsī, — bet, ja jūs tik zemu vērtējat savu pelēko mustangu, es būtu priecīgs mainīties ar jums. Mans zirgs gan nav tik glīts, bet mūsu Teksasas tirgotāji vērtē to diezgan augstu. Tas ir pagauss, taču varu apsolīt, ka tas laimīgi nogādās jūs mājā un labi kalpos jums arī turpmāk.
— Ko jūs, senjor! — iesaucās sieviete, neslēpdama izbrīnu. — Mainīt jūsu lielisko amerikāņu zirgu pret meksikāņu mus-. tangu? Šis piedāvājums ir pārāk augstsirdīgs, lai neizklausītos pēc joka. Vai jūs zināt, ka pie Riograndes par vienu jūsu zirgu dod vismaz trīs, ja ne sešus mustangus?
Kolhauns zināja to ļoti labi, bet viņš zināja arī to, ka Isidoras mustangs viņam atsvērtu pārdesmit tādu vezumnieku kā viņa zirgs. Viņš pats ar savām acīm bija redzējis, kā tas skrien, un dzirdējis par to arī no citiem. Šis zirgs kapteinim bija vajadzīgs kā ēst. Viņš atdotu par to ne vien savu «lielisko zirgu», bet piedevām vēl samaksātu pilnu summu par šo prēriju auklējumu.
Par laimi, Isidora nedomāja nodarboties ar izspiešanu. Tas nebija viņas dabā. Tēva staļļos stāvēja vai pa ganībām klīda pieci tūkstoši zirgu, tāpēc arī nebūtu vērts blēdīties. Un kāpēc laiviņa liegtu tādu nieka palīdzību svešam cilvēkam, varbūt pat ienaidniekam?
Nē, viņa to nedarīs.
— Ja jūs runājat nopietni, senjor, — Isidora teica, — man nav iebildumu.
— Es runāju ņppietni, senjorita.
— Tad ņemiet zirgu, — viņa teica, nolēkdama zemē un sākdama raisīt vaļā seglu jostu. — Seglus gan mēs nevaram mainīt: jūsējie būs man par lieliem.
Kolhauns bija tik laimīgs, ka neattapa, ko atbildēt. Viņš steidza palīdzēt meitenei noņemt seglus un tad noņēma savējos.
Pēc piecām minūtēm zirgi bija apmainīti; segliem un pavadām saimnieki palika tie paši.
Isidoru šī maiņa uzjautrināja. Viņa ar pūlēm valdīja smieklus.
Kolhauns izturējās citādi. Viņam bija nopietns nolūks.
Viņi šķīrās bez liekas runāšanas, apmainījušies parastajiem atvadu vārdiem. Isidora jāja prom ar amerikāņu zirgu, bet kapteinis turpināja ceļu uz Kasadelkorvo ar pelēko mustangu.
LXXIX NENOGURSTOŠAIS PĒDDZINIS
Pēc neilga laika Zebs bija atkal tajā vietā, kur gaidīja piesietā ķēve. Krūmu topogrāfiju viņš zināja, un viņš izvēlējās visīsāko ceļu.
Viņš vēlreiz devās pa salauztā pakava pēdām, būdams pilnīgi pārliecināts, ka pa tām iznāks netālu no Kasadelkorvo.
Pēdas veda gar ceļu taisni no kāda Riograndes brasla uz Indžas fortu. Ceļš bija pus jūdzi plats — neparasta parādība Tek- sasā, kur katrs izvēlas pats savu ceļu.
Šur un tur pēdas novirzījās no ceļa, it kā jātnieks būtu devies uz Poindekstera plantāciju. Žebs bija tik drošs par to, ka maz skatījās zemē, bet jāja vien uz priekšu, it kā viņam pastāvīgi blakām būtu ceļa rādītājs.
Zebs sen vairs negāja kājām. Mednieks gan izlikās nicinām «tupēšanu zirgā», kā viņš dēvēja jāšanu, taču viņam nekas nebija pretī beigt ceļojumu seglos, jo viņu bija nokausējusi ilgā jāšana pa prēriju un cauri krūmiem. Retumis vecais vīrs pameta aci uz zemi — ne tikdaudz, lai pārliecinātos, ka nav pazaudējis salauztā pakava pēdas, cik lai nepalaistu garām kādu jaunu zīmi.
Vietvietām prērijā zeme bija tik cieta, ka tajā nebija palikuši nekādi pēdu nospiedumi. Parasts ceļotājs nodomātu, ka viņš pa šo ceļu jāj pirmais. Zebs Stamps nebija no tiem cilvēkiem, un, "kaut gan viņš ne vienmēr varēja izšķirt pēdu nospiedumus, viņš nekļūdīgi noteica, kur tās atkal kļūs redzamas mitrākā un mīkstākā zemē.