Līdz Poindekstera plantācijai bija atlikusi kāda jūdze. Pār akāciju galotnēm jau vīdēja azotejas robainās margas, kad Zebs piepeši apstājās^ ieraudzījis kaut ko zemē. Viņš izlēca no segliem, uzmeta pavadu ķēvei uz kakla un gāja tālāk kājām. Ķēve nevis apstājās, bet sekoja — vienaldzīgi, it kā būtu pieradusi pie tādām dīvainībām.
Nezinātājam grūti būtu pateikt, kāpēc Zebs tik pēkšņi nokāpis no zirga. Tas notika vietā, kur it kā nemanīja nedz cilvēka, nedz kāda dzīvnieka pēdu nospiedumus.
— Viņa pēdas atceļā uz mājām, — Zebs klusi noteica un sāka iet pa šīm pēdām.
Pēc īsa brīža tās noveda veco mednieku krūmos, kur viņš ar savu «grabažu» apstājās, it kā netiktu cauri ērkšķu aizsprostam.
Taču tā nebija. Uz takas nebija nekādu šķēršļu. Tieši tas viņu bija pārsteidzis. ✓
Taka aizlocījās lejup uz ieleju — uz ieplaku, pa kuru reizēm tečēja neliela urdziņa. Tagad tā bija izsīkusi, tikai retā vietā rēgojās pa saglumējušai peļķei. Pa dubļaino gultni, vezdams pavadā zirgu, gāja kāds cilvēks.
Zirgs, kā jau zirgs, vienkārši sekoja zemē nokāpušajam jātniekam. Bet ko darīja cilvēks? Viņa kustībās jautās kaut kas neparasts, kaut kas tāds, kas varētu mulsināt nomaļu vērotāju.
Zebs Stamps sāprata, ko nozīmē šīj kustības, līdzko bija uzmetis acis cilvēkam.
— Mēģina izdzēst salauztā pakava pēdas. Velti pūliņi, mister Kaš Kolhūn, visādā ziņā velti. Jūs esat atstājis pārāk dziļas pēdas, lai maldinātu mani. Es iešu pa tām, kaut vai tās ievestu mani elles ugunīs!
Pa to starpu cilvēks, kuram bija domāti šie vārdi, padarījis savu, uzlēca zirgam mugurā un aizjāja.
Pēddzinis sekoja, kaut gan necentās paturēt Kolhaunu redzeslokā. Nebija arī nekāda vajadzība. Asinssuns neietu pa sava upura pēdām naskāk kā Zebs Stamps. Tagad Kolhaunu nevarēja glābt nekādi zaru režģi. Mednieks gāja nesteigdamies un domāja, ka neapstāsies, iekams nebūs sasniedzis Kasadelkorvo.
Šoreiz Zebs bija kļūdījies. Vai kāds varēja paredzēt, ka viņam ceļā gadīsies tāds šķērslis kā Kasi ja Kolhauna un Isidoras Kova- rubio Deloslanosas sastapšanās?
Kaut gan, to redzot, Zebs kļuva mēms no pārsteiguma, lai neteiktu vairāk, viņš, negribēdams nodot sevi, neļāva jūtām vaļu.
Gluži otrādi, šķita, ka tās skubina viņu rīkoties vēl piesardzī- gāk.
Klusi pagriezies atpakaļ, Zebs iečuksteja ķēvei ausi kaut kādus burvju vārdus un tad lēni gāja uz akācijām. Ķēve paklausīgi sekoja.
Drīz Zebs apstājās, un viņa ķēve darīja uz mata tāpat.
Bieza krūmu audze šķīra mednieku no diviem cilvēkiem, kas patlaban dzīvi sarunājās.
Baidīdamies, ka viņu var atklāt, Zebs nerādījās tiem acīs, taču viņš tāpat dzirdēja visu līdz pēdējam. Viņš nekustējās tik ilgi, kamēr runātāji nebija vienojušies par zirgu maiņu. Tikai tad, kad viņi bija atvadījušies un aizjājuši katrs uz savu pusi, Zebs izgāja no savas paslēptuves. Apstājies vietā, kur nupat bija notikusi maiņa, mednieks iesaucās:
— Lai velns par stenderi! Divi velni sadevušies rokās! Gribētos zināt, kurš no viņiem ir ieguvis vairāk.
LXXX VĀRTI TIEK NOVĒROTI
Zebs nogaidīja, lai aizjāj abi zirgu mijēji. Viņš kavējās, it kā pārliktu, kuram no viņiem sekot. Taču ne jau tādēļ viņš nejāja prom: Zebs bija paradis, kā mēdza teikt, krietni apprātot.
Veco vīru nodarbināja zirgu maiņa, jo viņš bija dzirdējis visu dialogu un Kolhauna priekšlikumu. Tas viņu mulsināja. Kāda vajadzība bija Kolhaunam mainīties zirgiem?
Zebs zināja, ka meksikāniete teikusi taisnību: tirgū amerikāņu zirgu vērtēja daudz augstāk nekā mustangu. Viņš zināja ari to, ka Kasijs Kolhauns nav no tiem cilvēkiem, kas ļaus apvest sevi ap stūri darījumos ar zirgiem. Kāpēc tad viņš bija ielaidies tādā?
Vecais mednieks noņēma savu filca cepuri, pāris reizes izlaida pirkstus «cauri izspūrušajiem matiem, tad noglauda sirmo bārdu, nepaceldams acis no zemes, it kā atbildei uz pārdos neizteikto jautājumu feūtu jāizlec no zāles.
— Te var būt tikai viens izskaidrojums, — viņš beidzot nomurmināja. — Pelēkais mustangs ir ātrāks par amerikāņu zirgu, par to nav šaubu. Tādēļ ari misters Kašs to iekārojis. Citādi kāda velna pēc viņam vajadzētu atdot zirgu, kuru Teksasā viņš katrā laikā varētu pārdot četrreiz dārgāk, bet Meksikā divreiz dārgāk? Kāpēc? Bet es, sasodīts, zinu, kāpēc. Viņš grib panākt jātnieku bez galvas. Tas ir tikpat droši kā tas, ka mani sauc Zebulons Stamps. Viņš mēģinājis ar amerikāņu zirgu, bet tas kustējies pārāk gausi. Tagad viņš domā, ka ar mustangu izdosies panākt to otru, ja vien viņam laimēsies to atrast. Viņš devās to meklēt. Pašreiz Kolhauns jāj uz Kasadelkorvo, varbūt lai kaut ko iekostu. Ilgi viņš tur nepaliks. Pēc laiciņa kāds atkal redzēs viņu prērijā, un šis kāds būs Zebulons Stamps. Ejam, grabaža! — viņš turpināja. — Tu domā, ka mēs iesim mājā? Lika pagaidīt! Kādas pāris stundiņas, ja ne visu nakti, tu varēsi paganīties. Nekas, nekas, vecenīt! Zāle te nav slikta, un tev pietiks laika to paplūkt. Pieliec pilnu vēderu.
To teikdams, Zebs izņēma ķēvei no mutes laužņus un, piesējis ar pavadu pie koka, atstāja to ganāmies. Pats viņš devās pa Kolhauna pēdām.
Pēc divsimt jardiem biežņa izbeidzās. Priekšā pletās atklāts līdzenums, kura pretējā malā bija redzama Kasadelkorvo hasienda.