Uz baltās fasādes fona izcēlās jātnieka stāvs. Drīz tas nozuda vārtos. Zebs zināja, kas ir šis cilvēks.
— No šīs vietas, — viņš murmināja, — es redzēšu viņu iznākam. Un es viņu sagaidīšu, kaut arī vajadzētu nonīkt līdz rītam. Tātad jāapbruņojas ar pacietību.
Vispirms Zebs notupās uz ceļiem, tad, atspiedies ar muguru pret balto akāciju, apsēdās. Viņš izvilka ņo savas bezdibenīgās kabatas maisiņu ar kukurūzas maizes donu, prāvu gabalu žāvēta speķa un blašķi, kas smaržoja pēc monongahelieša.
Apēdis pusi maizes un gaļas, atlikumu mednieks iebāza atpakaļ maisiņā, bet maisiņu pakāra zaros virs galvas. Tad viņš iekampa krietnu malku viskija, aizdedzināja pīpi un atkal atspiedās pret stumbru. Sakrustojis rokas, viņš sēdēja un nenolaida acu no Kasadelkorvo vārtiem.
Tā viņš nosēdēja divas stundas, nepaskatīdamies ne pa labi, ne pa kreisi. Neviens nevarēja paiet garām nepamanīts.
Pa hasiendas vārtiem nāca ārā ļaudis — vīrieši un sievietes. Zebs pat tālumā saredzēja viņu trūcīgo apģērbu un melnās sejas un secināja, ka tie ir tikai kalpi. Bez tam viņi visi gāja kājām, bet tas, kuru Zebs gaidīja, būtu jāšus, ja vispār izdotos viņu sagaidīt.
Saule jau grima aiz - apvāršņa. Kad pār līdzenumu nolaidās violeta krēsla, Zebs piecēlās,ķājās un lēnītēm atspiedās pret koku, it kā šādā stāvoklī būtu vieglāk domāt.
«Ļoti iespējams, ka tas kūmiņš aizšmauc naktī,» viņš prātoja, «vai vismaz pirms rītausmas. Man jāzina, uz kuru pusi viņš dosies prērijā. Nav jēgas vazāt līdzi ķēvi,» Zebs turpināja, pavēries uz to pusi, kur bija atstājis savu četrkājaino draugu. «Tā man tikai traucēs. Bez tam naktīs tagad spīd mēness, un viņu var pamanīt. Labāk lai paliek tepat un pagrauž zāli.»
Zebs aizčāpoja pie ķēves, noņēma seglus, piesēja dzīvnieku ar virvi pie koka, tad noņēma no segliem veco vilnas segu, pārsvieda to pār kreiso roku un devās Kasadelkorvo virzienā.
Viņš gāja ātri, bet uzmanīgi, izmantojot krēslu, tā ka no hasiendas viņu nevarēja redzēt. Piesardzība nebija lieka: vieta te bija līdzena kā maurs, bez viena krūmu pudurīša, bez zāles kumšķa. Šur un tur auga pa vientuļam kokam — kāds pundurozo- liņš vai algarobija, bet no tiem būtu maz labuma, ja kāds novērotu viņu pa logu vai, vēl ļaunāk, no azotejas.
Laiku pa laikam Zebs apstājās nogaidīt, lai krēsla sabiezē vēl vairāk.
Brīdī, kad pie debesīm nodzisa pēdējais saules stars, viņš atradās divsimt jardu attālumā no hasiendas. Viņš bija sasniedzis sava ceļojuma mērķi — vietu, kur bija nolēmis pārlaist nakti.
Te auga pazemi krūmi. Apgūlies zem tiem, Zebs pārcilāja atmiņā aizvadītās dienas notikumus.
*
Apnicīgi garajā naktī Zebs Stamps ne reizi neaizdarīja abas acis vienlaikus. Viena visu laiku bija nomodā, un vecā vīra neparasti nopietnais izskats lika noprast, ka uz to viņu mudina neparasti iemesli.
Nomoda pirmo stundu vienmuļību traucēja balsu murdoņa, kas nāca no vergu būdām. Lāgiem nodārdēja smiekli, bet tie skanēja kā apslāpēti. Nebija dzirdama arī vijole un nēģeru iemīļotais bandžo. Grūtsirdīgais klusums, kas bija ieskāvis «lielo māju», bija apņēmis arī tās melno kalpu sirdis.
Ap pusnakti balsis norima un visapkārt valdošajā klusumā laiku pa laikam kā atbilde uz gari stieptajiem koijotu kaucieniem atskanēja tikai klejojoša suņa rējieni.
Novērotājs bija aizvadījis nogurdinošu dienu un ilgojās gulēt. Reiz, kad Zebam gandrīz aizkrita acis, viņš pietrūkās kājās, pāris reizes pastaigājās pa zāli, tad atkal atgūlās zemē, aizkūpināja un, pabāzis galvu zem krūma, izsmēķēja pīpi.
Visu nakti Zebs nenolaida acu no hasiendas lielajiem vārtiem, taču tie kā bija, tā arī palika aizvērti.
Kā saulriets bija licis, tā tagad saullēkts lika medniekam mainīt novērošanas punktu.
Līdzko pie apvāršņa iekvēlojās maigā rīta blāzma, viņš klusītēm piecēlās, apņēma ap pleciem segu un, pagriezies ar muguru pret Kasadelkorvo, lēni devās prom pa to pašu ceļu, pa kuru vakar vakarā bija atnācis.
Ik pa brīdim Zebs apstājās, lai palūkotos atpakaļ. Taču ne uz ilgu laiku.
Sasniedzis balto akāciju, zem kuras viņš bija ēdis vakariņas, Zebs atlaidās tajā pašā pozā un ieturēja brokastis.
Pāri palikusī kukurūzas maize un gaļas gabals pazuda kā akā. Tiem sekoja blašķē atlikušais viskijs.
Zebs bija piestampājis pīpi un jau gribēja to aizdedzināt, kad pēkšņi, kaut ko ieraudzījis, steigšus iebāza kramu un šķiļdzelai atpakaļ kabatā.
Cauri zilgajai rīta migliņai varēja redzēt, ka Kasadelkorvo vārtos atvēries tumšāks diskveida caurums. Durvis bija vaļā. Gandrīz tajā pašā mirklī vārtos parādījās jātnieks uz neliela pelēka zirga. Durvis tūlīt aizvērās aiz viņa.
Zebam galvenais bija noskatīties, uz kuru pusi dosies agrīnais ceļinieks. Jātnieks bija pagriezis zirgu pret Zebu.
Vecais mednieks nezaudēja laiku. Viņš nešaubījās, ka tas ir tas pats cilvēks un tas pats zirgs, kas bija pagājuši garām iepriekšējā vakarā, un ka arī tagad tie nāks pa to pašu ceļu.
Vispirrfls viņš aizčāpoja pie savas ķēves, ātri apsegloja to un ieveda krūmos tādā vietā, no kuras varēja pārredzēt taku, pats palikdams nemanāms. Paslēpies viņš gaidīja parādāmies jātnieku uz pelēkā zirga. Viņš zināja, ka tas ir kapteinis Kasijs Kolhauns. Zebs gaidīja vēl ilgāk — kamēr Kolhauns bija pajājis garām, šķērsojis krūmu joslu un, rīta dūmakā tīts, pazudis prērijā.
Tikai tad Zebs iekāpa seglos un, iecirtis savam rumakam sānos vienīgo piesi, dzina ķēvi uz priekšu.
Zebs jāja nopakaļ Kasijam Kolhaunam, taču necentās paturēt viņu acīs.
Viņam nebija vajadzīgs pavadonis. Rasas pilnā zāle bija viņam tīra lapa, bet pelēkā mustanga pēdas — raksts, tikpat skaidrs raksts kā iespiestas grāmatas rindas.