Kolhaunam vēlreiz izdevās panākt briesmīgo jātnieku. Pelēkā mustanga ieplestās nāsis turpat vai skāra bērā plīvojošo asti. Kapteinis jau turēja šauteni kreisajā rokā, uzlicis labās rokas pirkstu uz mēlītes. Viņš tikai meklēja vietu, uz kuru labāk notēmēt.
Vēl mirklis, norībētu šāviens, un lode ieurbtos bēgošajā zirgā, bet tas, it kā nojautis briesmas, spēji pagriezās un, iespēris vajātāja mustangam pa purnu, joņoja prom uz citu pusi.
Šī negaidītā rīcība un bērā spalgais, naidīgais zviedziens, kas lika domāt gandrīz vai par cilvēcisku saprātu, apstulbināja Kolhaunu un viņa zirgu. Tas apstājās un palika stāvam kā iemiets, un tikai asie pieši piespieda mustangu paklausīt un auļot tālāk.
Tagad Kolhauns skubināja to vēl nežēlīgāk, jo bēglis auļ«ja nevis pa taku, bet lauzās cauri biezoknim. Te medības varēja arī beigties, un kapteinim atkal draudēja izredzes palikt tukšā.
Līdz šim Kolhauns bija domājis tikai par izrēķināšanos ar bēro. Tādu iznākumu viņš nebija paredzējis, un viņš izmisīgā apņēmībā vēlreiz pacēla šauteni.
Tagad viņi atkal bija tuvu jo tuvu. Jātnieks bez galvas jau bija pa pusei lapotnes aizsegā, kas švīkstēdama sakļāvās aiz viņa. Kolhaunam neatlika nekas cits kā tēmēt bērajam gūžās.
No šautenes stobra izšļācās dūmi, un tajā pašā mirklī norībēja šāviens. Ar dobju būkšķi zemē nokrita kaut kas melns. Tas palēcās un paripoja Kolhauna zirgam tieši zem kājām. Paripoja, taču nepalika guļam. Melnais priekšmets vēl kādu brīdi šūpojās no vienas puses uz otru.
Pelēkais mustangs iekrācās un kāpās atpakaļ. Jātnieks necilvēcīgi iekliedzās.
Un nebija arī nekāds brīnums. Ja Kolhauns būtu lasījis Šekspīru, viņš atkārtotu vārdus: «Liec mierā asiņainās cirtas», jo zemē gulēja cilvēka galva. Tajā vēl stingri turējās cepure ar cietām, apaļām malām.
Seja bija pavērsta pret Kolhaunu. Tā bija notašķīta ar asinīm, bāla un sagrumbota; acis bija vaļā, bet tās raudzījās salti kā divas sasistas stikla bumbas; starp zilajām, šķietami bezrūpīgā grimasē savilktajām lūpām vizēja balti zobi.
Skatoties šajā sejā, Kolhauns drebēja kā apšu lapa. Saruna ar šo mēmo, tomēr izteiksmīgo galvu nebija % ilga. Līdzko tā bija mitējusies šūpoties mīkstajā zālē, Kolhauns pagrieza zirgu, iecirta piešus tam dziļi sānos un auļoja prom.
Viņš vairs nedzinās pakaļ jātniekam bez galvas. Bērais, krūmus brīkšķinādams, gāja tālāk, bet Kolhauns drāzās atpakaļ uz Kasadelkorvo.
LXXXII NODAĻA
SAVĀDAIS SAINIS
Vecais mednieks, izkļuvis no krūmiem, jāja tālāk tik lēni, it kā viņa rīcībā vēl būtu vesela diena. Taču, ielūkojoties vērīgāk, Zeba sejā varēja lasīt nepacietību. Viņš sēdēja seglos sasprindzis un uzmanīgi skatījās uz priekšu.
Uz Kolhauna atstātajām «zīmēm» Zebs retu reizi paraudzījās ar acs kaktiņu. Vecā ķēve gāja pa pēdām bez skubināšanas.
Bet ne jau tāpēc Zebs turējās tālāk, jo viņš taču labprātāk nebūtu izlaidis Kolhaunu no redzesloka. Bet tagad Kolhauns varētu ieraudzīt viņu un viņa labajam nodomam būtu svītra pāri. To paturot vērā, Zebs vairāk paļāvās uz savu prātu nekā uz jūtām.
Jādams lēni un uzmanīgi, viņš beidzot nonāca vietā, kur Kolhaunam bija parādījusies mirāža.
Zebs neko tādu neredzēja. Mirāža bija nozudusi, un debesis tagad sniedzās uz leju līdz pašai prērijai, kur to zilums saplūda ar zāles zaļumu taisnā līnijā.
Tomēr mednieks ieraudzīja kaut ko tādu, kas pārsteidza viņu ne mazāk kā spoka parādīšanās, — divas sajaukušās zirgu pēdas. Vienas piederēja Kolhauna jaunajam zirgam, jo Zebs jau bija tās izmērījis. Apakšējās pēdas viņš pazina tik labi, it kā tās būtu atstājusi viņa paša ķēve. ,
— Tas nelietis tomēr sameklējis viņu! — Zebs teica, aplūkodams divkāršās pēdas. — Bet tas vēl nenozīmē, — Zebs turpināja, gari stiepdams vārdus, — ka viņš ir noķēris jātnieku. Bet ej nu sazini… Var jau gadīties, ka ir noķēris. Kazi vai mustangs nepielaida šo pavisai klāt, redzēdams, ka otrs ir no tās pašas sugas. Un ja tā… ek … ja tā . .. Bet ko es te stāvu kā muļķis? Laika ir maz. Ja Kolhūnam laimējies panākt jātnieku bez galvas un dabūt no. šā to, ko viņam vajag, tad es varu palikt ar garu degunu.
Jāpasteidzas. Nur kusties, vecenīt, un parādi, ka vari panākt to pelēko zirgu, kas skrējis te pirms pusstundas. Parādi tagad, ka tu māki lobt ne sliktāk par šiem, kad vajag. Nu-ū!
Vecais mednieks iegrūda ķēvei sānos vienīgo piesi, un tā sāka rikšot. Viņš negribēja jāt ātrāk, nekā ļāva piesardzība, un visu laiku acīgi raudzījās uz priekšu.
-— Pēc pēdām, — Zebs prātoja, — es varu tīri labi noteikt, kur tās izvedīs. Visi ceļi it kā saiet kopā tur. Pa šo ceļu jājis arī viņš, nabaga jauneklis, kuram vairs nav lemts atgriezties. Nu, ko tur lai dara. Ja nav iespējams atdot viņam dzīvību, jāatmaksā tam riebeklim, kas viņu nogalējis. Svētajos rakstos ir sacīts: «Aci pret aci, zobu pret zobu!» Es ceru, ka man izdosies aizvērt viņam acis un izlauzt ilkņus. Rau, tur viņš jāj! Un jātnieks bez galvas arī, lai velns par stenderi! Abi pilnos auļos. Zvēru, ka pelēkais mustangs panāks bēro. Viņi nejāj šurp, tā ka mums nav nekāda vajadzība slēpties, vecenīt. Stāvi rāmi! Ja kustēsimies, viņš mūs var ieraudzīt. Nebaidies. Viņš ir pārāk aizņemts _ar savu spēlīti, lai lūrētu apkārt, viņš redz tikai to, kas priekšā. A, tā jau es domāju — taisni pa stigu ko nagi nes. Nu, manu ķēvīt, čāpājam tālāk!