Nenolaižot acu no stigas, Zebs aizjāja līdz krūmiem. Kaut gan vajātājs jau sen bija pazudis līkumā, vecais mednieks joprojām turējās stigas malā augošo krūmu aizsegā.
Šāviens Zebu sevišķi nepārsteidza. Viņš bija gaidījis .to jau pašā vajāšanas sākumā un brīnījās, ka tas nav atskanējis agrāk. Kad šāviens beidzot norībēja, Zebs nešaubīgi pateica, kas bijis šāvējs.
Zebu vairāk pārsteidza tas, ka dažas minūtes pēc šāviena Kolhauns kā plēsts drāzās atpakaļ. Viņš bēga!
— Atkal jāj atpakaļ un tik ātri! — Zebs nomurmināja. — Jocīgi gan! Kaut kas nav, kā vajag, jādomā. Drāž tā, it kā pats nelabais mītu viņam uz papēžiem. Varbūt viņi apmainījušies lomām un pats bezgalvainais dzenas viņam pakaļ. Nudien tā rādās. Es nežēlotu sudraba dolāru, lai papriecātos par tādu skatu. Ha-ha-ha!
Mednieks jau laikus bija nokāpis zemē un kopā ar ķēvi paslēpies krūmos, lai viņus neieraudzītu bēgošais jātnieks, kuram drīz vajadzēja joņot garām.
Bet Kolhauns drāzās tik ātri un izskatījās tik apjucis, ka viņš diezin vai būtu pamanījis Zebu pat tad, ja tas būtu stāvējis atklātā vietā.
«Lai velns par stenderi!» mednieks iesaucās domās, ieraudzījis tuvumā šausmu izķēmoto seju. «Ja nelabais nedzenas viņam pakaļ, tad tas ir viņā pašā. Savu mūžu neesmu redzējis bāisml- gāku ģīmi. 2ēl tās sievietes, kuru viņš apņems par sievu. Nabaga mis Peintdekstere! Ceru, ka viņai izdosies atkratīties no tāda šaus- moņa, kas taisās kļūt par viņas kungu un noteicēju. Bet kas galu galā ir noticis? Neviens viņam neseko, bet šis ļeko tālāk. Uz kurieni viņš laižas? Būs jāpaskatās.»
— Atkal uz mājām! — Zebs iesaucās, izjājis no krūmiem un redzēdams, ka Kolhauns auļo uz Kasadelkorvo. — Atkal uz mājām, skaidra bilde. Nu, vecenīt, — viņš, turpināja, kad pelēkais mustangs gandrīz vairs nebija redzams, — mēs abi jāsim uz otru pusi. Mums jādabū zināt, ko viņš tur šāvis.
Pēc desmit minūtēm Zebs nokāpa no ķēves un pacēla no zemes priekšmetu, kuram bez trīsām, pat bez riebuma nevarētu pieskarties viscietsirdīgākais cilvēks.
Vecais mednieks nebaidījās. Viņš pacēla galvu, kuru pazina ļoti labi. Kaut gan seja bija pārvērsta un klāta ar asinīm, tā viņam bija ļoti ļoti dārga. Viņš bija mīlējis šo galvu, kad tā bija piederējusi puisēnam, viņš saudzīgi turēja to rokās tagad, kad tā nepiederēja nevienam.
Zebs mēģināja noņemt platmali. Tas viņam neizdevās. Galva bija tā piemilzusi, ka platmalei apsietā lente gandrīz vai plīsa pušu. Turēdams galvu sev priekšā, vecais vīrs maigi raudzījās pazīstamajā sejā.
— Ak dievs, ak dievs! — viņš teica. — Kas tā par dāvanu tēvam, nemaz nerunājot par māsu! Nenesīšu to prom no šejienes. Labāk būs, ja aprakšu to tepat un neteikšu nevienam neko. Nē, sasodīta būšana, kas man nāk prātā! Tā būs vajadzīga tiesai kā liecinieks.
Zebs attina savu novalkāto segu un rūpīgi ievīstīja tajā galvu. Tad, pakāris savādo vīstokli pie seglu loka, viņš uzkāpa ķēvei mugurā un domīgs jāja atpakaļ.
LXXXIII N O D A Ļ A LIKUMA SARGI
Trešajā dienā pēc tam, kad Moriss Džeralds bija nokļuvis cietumā, karstumi nokriteās un viņš beidza murgot. Ceturtajā dienā viņš bija gandrīz vesels. Piektajā dienā bija paredzēta tiesa.
Teksasā, kur cilvēku var apsūdzēt, notiesāt un bez garas runāšanas pakārt divdesmit četru stundu laikā, tāda steiga neliekas nekas sevišķs.
Morisa daudzie ienaidnieki kaut kādu savu apsvērumu dēļ visādi centās paātrināt notikumus, bet viņa nedaudzajiem draugiem trūka spēka stāties pretī.
Iedzīvotāji, kā parasts, paklausot mūžsenajai frāzei «izlietās asims sauc pēc atmaksas», prasīja nekavējoties sākt tiesāšanu.
Atrās tiesas piekritējiem negaidot talkā nāca kāds apstāklis. Augstākā tiesa tieši tajā laikā apbraukāja savu apgabalu, un Indžas fortam paredzētās dienas saskanēja ar šo laiku.
Tādējādi kļuva it kā nepieciešams izskatīt Morisa Džeralda lietu kopā ar citām krimināllietām tieši tajās dienās. Tā kā neviens neiebilda un nelūdza tiesu atlikt, bija paredzēts lietu izskatīt šā mēneša piecpadsmitajā datumā.
Varēja gadīties, ka apsūdzētajam ievajagas aizstāvja palīdzības. Kolonijā tāda speciālista nebija, jo garajās mantijās tērptie džentlmeņi mēdza braukāt kopā ar tiesu, bet tā vēl nebija ieradusies. Un tomēr kolonijā parādījās jurists, «apgabala padomdevējs», kas bija braucis šurp no Sanantonio, lai aizstāvētu mustangu mednieku. Viņš bija ieradies no laba prāta!
Šādu rīcību varētu uzskatīt par jurista cēlsirdības izpausmi vai par cenšanos iegūt popularitāti pirms kongresa vēlēšanām, ja neklīstu valodas, ka doties šajā ceļojumā viņu pamudinājis daiļas rociņas pasniegts zelts.
Kad līst, tad līst. Šī teksasiešu paruna, kurai sakars ar nokrišņiem, šoreiz bija attiecināma uz juristiem. Dienu pirms mustangu mednieka tiesas Indžas fortā ieradās otrs cilvēks, kas vēlējās aizstāvēt ieslodzīto.
Šis džentlmenis bija mērojis vēl garāku ceļu: viņš bija atbraucis pāri Atlantijas okeānam no pašas Smaragda Salas galvaspilsētas. Viņš bija atbraucis tikai tādēļ, lai tiktos ar apsūdzēto. Dublinas advokāts, nolicis Oberdofera viesnīcā mantas un apjautājies par Morisu Džeraldu, bija ne mazumu pārsteigts, uzzinot, ka jaunais īrs sēž cietumā. Vēl vairāk viņu pārsteidza apcietināšanas iemesls.
— Ko? Mistera Džeralda dēls tiek apvainots slepkavībā? Bala- has pils un skaistā parka mantinieks! Man ir līdzi visi dokumenti. Vediet'mani pie viņa.