Kaut gan Oberdoferam bija aizdomas, ka jaunais viesis ir vājprātīgs, viņš tomēr norīkoja kalpu, lai tas pavada atbraucēju līdz virssardzes telpai. •
Ja īru jurists arī bija vājprātīgs, viņa trakuma bija sistēma. Viņam ne tikai neliedza runāt ar ieslodzīto: viņam pat atļāva
to apmeklēt, kad vien ienāk prātā. Viņš bija novicinājis majoram gar degunu kādu papīru, un tas bija devis viņam šīs privilēģijas, kā arī palīdzējis nodibināt draudzīgas attiecības ar advokātu no Sanantonio.
Fortā, kolonijā un apkārtējās plantācijās nerimās pārrunas par īru advokāta ierašanos šajā izšķirošajā brīdī. «Uz ātru roku» bārā murdēja kā stropā, jo viss no saimnieka dzirdētais tikai iekvēlināja interesi par svešo.
Aizokeāna likuma sargs palika uzticīgs sava aroda tradīcijām. Ja neskaita pirmajā pārsteiguma brīdī aušīgi izmestos vārdus, vēlāk viņš neizgāzās ne reizi un bija mēms kā bēguma atstāta austere.
Un nebija arī daudz laika kulstīt mēli. Nākamajā dienā pēc advokāta'ierašanās bija jānotiek tiesai. Advokāts pavadīja laiku vai nu virssardzes telpā kopā ar cietumnieku, vai ieslēdzies kopā ar aizstāvi no Sanantonio.
Paklīda baumas, ka Moriss Džeralds pastāstījis viņam kaut ko neticamu, taču stāsta saturs palika noslēpums, un kolonijas iedzīvotāji dega nepacietībā uzzināt sīkumus.
Tikai viens cilvēks varēja to zināt — Zebs Stamps, bet viņš nekur nerādījās. Vienu pašu reizi viņu redzēja sarunājamies ar īru juristu. Pēc tam mednieks pazuda, un visi domāja, ka viņš, kā parasts, devies brieža, lāča vai meža tītara medībās.
Tomēr visi bija alojušies. Šoreiz Zebs neklaiņāja pa mežiem, lai kaut ko noķertu vai nošautu. Viņš kaut ko gan vajāja, bet tas bija gluži cits zvērs, tāds, kāds nav atrodams ne uz zemes, ne gaisā, — jātnieks bez galvas.
LXXXIV NODAĻA
MĪLOŠAIS MĀSASDĒLS
Viņu tiesās rīt, rīt, paldies dievam!
Neiedomājami, ka līdz tam laikam kāds varētu dabūt rokā to nolādēto radījumu. Cerēsim, ka tas nekad nenotiks.
Tas ir vienīgais, no kā man jābaidās. Lai pamēģina pierādīt bez tā. Lai mani pašu pakar, ja es to zinu!
Dīvaini, kas tam īru mahinatoram te meklējams? Tāpat tam zellim no Sanantonio. Interesanti, kas viņus atsūtījis un kāpēc? Varbūt šiem pasolīta liela nauda …
Lai velns viņus parauj! Man nav bail no viņiem. Ko citu viņi var izgudrot? Tikai to, ka Džeralds ir vainīgs. Visi pierādījumi ir pret viņu, un visi tā domā. Viņi to notiesās.
Tikai Zebs Stamps tā nedomā. Aizdomu pilnā vecā čūska! Viņš nekur nav atrodams. Interesanti, kur viņš pazudis? Stāsta, ka medījot. Tā kā nevarētu būt. Bet ja nu Zebs medī viņu? Un ja viņš to noķer? .. .
Es pats vēlreiz pamēģinātu, bet nu jau ir par vēlu. Rītvakar viss būs cauri, un, ja vēlāk sāks rakņāties… Lai! Jānostrādā tā, lai tagad viss būtu kārtībā. Gan redzēs, kā būs vēlāk. Ja vienu pakārs par slepkavību, diez vai kādam nāks prātā apvainot otru. Pat ja atklātos kaut kas aizdomīgs. Viņi vairītos no tiesas, jo tas nozīmētu apsūdzēt pašiem sevi.
Man šķiet, ka uz regulatoriem es varu paļauties. Sems Menlij s pats liekas diezgan pārliecināts. Kad pastāstīju, ko biju dzirdējis tajā naktī, viņam izgaisa visas šaubas. Es pastāstīju maķenīt vairāk, nekā biju dzirdējis.
Nolādēts! Bet kas bijis, tas izbijis. Viņa bija aizgājusi uz satikšanos, un ar to ir jāsamierinās. Viņa vairs nemūžam nesatiks savu Morisu, tas ir skaidrs. Ja nu vienīgi viņā saulē… Nu, bet tas būs atkarīgs no viņas pašas.
Es nedomāju, ka starp viņiem būtu bijis kaut kas nopietns. Lai cik mežonīgas ir Luīzas izdarības, viņa tomēr nav no tādām. Varbūt tā patiesi bijusi, kā sacīja tā dzeltenā kalpone, tikai pateicība. Nē, nē! Tas ir izslēgts. Aiz pateicības neviens nakts vidū nekāps laukā no gultas un neskries uz satikšanos dārza dziļumā. Viņa mīl Morisu, viņa mīl Morisu! Pie visiem velniem, lai mīl vesela! Viņš tik un tā nepiederēs Luīzai. Viņa to nekad vairs neredzēs, ja tiepsies tāpat kā līdz šim. Un tas nāks viņam par ļaunu. Viens Luīzas vārds, un viņš šūposies cilpā.
Divas reizes viņa mani jau ir atraidījusi. Tfešā reize būs pēdējā. Vēl viens atteikums, un es parādīšu savu varu. Ne tikai tas īru avantūrists saņems pēc nopelniem. Viņa būs vainīga Morisa nāvē, un plantācija, māja, nēģeri — viss… Ak, tēvocīt Vudlij, kā es gribētu tevi redzēt.»
Tā domāja Kasijs Kolhauns savas istabas vientulībā.
Viņu iztraucēja Vudlijs Poindeksters. Nobēdājies, kluss viņš bija klīdis pa Kasadelkorvo gaiteņiem un nejauši, bez jebkāda iepriekšēja nodoma iegriezies māsasdēla istabā.
— Tu gribēji mani redzēt, Kasij?
Satriektā cilvēka balsī skanēja pazemība, gandrīz vai goddevība. Lepnais Poindeksters, kura priekšā kādreiz bija drebejuši divsimt vergi, tagad stāvēja pats sava pavēlnieka priekšā. Tiesa, tas gan bija viņa radinieks, viņa māsas dēls, bet no tā Poindek- steram nekļuva vieglāk.
— Es gribu parunāt ar jums par Lū, — atbildēja Kolhauns.
Tā bija tieši tā tēma, no kuras Vudlijs Poindeksters labprāt
būtu izvairījies. Viņš baidījās pat domāt par to, kur nu vēl apspriest to, pie tam ar šo cilvēku.
Taču Poindeksters nenodeva savu pārsteigumu. Visi iepriekšējās dienas notikumi bija likuši nojaust, ka tādai sarunai jānotiek un kāda būs tās tēma.
Tonis, kādā Kolhauns sāka sarunu, nevēstīja nekā laba. Tajā izskanēja drīzāk prasība nekā lūgums.
— Par Lū? Tieši ko? — izlikdamies mierīgs, jautāja Poindeksters.
— Redziet… — Kolhauns teica nedroši, it kā viņam būtu grūti sākt sarunu. — Es … es gribēju …
— Man, — izmantodams māsasdēla svārstīšanos, iestarpināja plantators, — man pagaidām negribētos runāt par viņu.