To viņš pateica gandrīz lūdzoši.
— Kāpēc ne, tēvoc? — jau noteiktāk jautāja Kolhauns, pretestības iedrošināts.
— Tu taču zini, kāpēc.
— Es saprotu, brīdis ir smags. Nabaga Henrijs ir pazudis… domā, ka… Bet galu galā viņš vēl var atgriezties, un viss atkal būs labi.
— Nekad! Mēs nekad vairs neredzēsim viņu, ne dzīvu, ne mirušu. Man vairs nav dēla!
— Jums ir meita, bet viņa …
— Ir apkaunojusi mani!
— Es tam neticu, tēvoc, nē.
— Ko tad nozīmē viss, ko esmu dzirdējis un pats savām acīm redzējis? Kas viņai lika jāt divdesmit jūdzes uz vienkārša zirgu tirgotāja būdu un stāvēt pie viņa gultas? Ak dievs! Un kas viņu spieda glābt viņu… viņu, mana dēla, viņas brāļa slepkavu? Ak dievs!
— Viņas pašas stāsts visu izskaidro. (Kolhauns pats tam neticēja.) Otrs fakts arī ir saprotams. Katra sieviete būtu rīkojusies tāpat, vismaz tāda kā Lū.
— Te naVjnevienas viņai līdzīgas. To saku es, viņas tēvs. Ak, kaut es spētu ticēt tam, ko tu saki! Mana nabaga meita! Viņa man vēl dārgāka tagad, kad esmu pazaudējis dēlu!
— Tikai viņa var atrast jums dēlu, cilvēku, kas jums jau tuvs un kas apsola ja ne pilnīgi aizstāt, tad vismaz censties, cik spēka, aizstāt bojā gājušo. Es negribu uzdot jums mīklas, tēvoci Vudlij. Jūs zināt, ko es domāju. Es gribu, lai Lū būtu mana.
Izdzirdot pēdējos vārdus, plantators neizskatījās pārsteigts. Viņš bija to gaidījis. Varēja noprast, ka šis piedāvājums viņu neiepriecina.
Tas varēja likties dīvaini. Līdz pašam pēdējam laikam Poindeksters bija stāvējis par šīm laulībām un ne vienu reizi vien ļoti smalkjūtīgi bija mēģinājis pierunāt meitu.
Pirms pārcelšanās uz Teksasu viņš bija slikti pazinis savu māsasdēlu. Kopš pilngadības sasniegšanas dienas Kolhauns bija dzīvojis Misisipi štatā un lielāko daļu laika pavadījis izvirtušajā pilsētā Jaunorleānā. Tēvocis bija redzējis māsasdēlu pavisam nejauši, kad tas bija apmeklējis plantāciju Luiziānā. Bet vēlāk, kad Luīza no bērna bija izaugusi par skaistu meiteni, Kolhauns ciemojās biežāk un ar katru reizi ilgāk.
Tad viņš piedalījās karagājienā uz Meksiku, kur viņš gada laikā uzdienēja līdz kapteinim. Pēc uzvarām kaujas laukā Kolhauns atgriezās mājās pilns apņēmības gūt uzvaru arī mīlestībā — iekarot kreolietes sirdi.
No tā laika viņš visvairāk dzīvoja pie sava tēvoča. Meitenei Kolhauns ne visai patika, toties tēvam viņš bija gaidīts viesis.
Kādreiz bagātais plantators bija nonācis trūkumā. Viņu bija iedzinusi parādos izšķērdība. Māsasdēla nauda palīdzēja Poindek- steram tikt uz kājām, un viņš atkal kļuva bagāts.
Vecie kaimiņi joprojām cienīja Vudliju Poindeksteru, un nevienam pat sapņos nerādījās, ka viņš ir atkarīgs no sava māsasdēla. Kolhauns savukārt atturējās plātīties, ka viņš aizdod naudu.
Tikai pēc pārcelšanās uz Teksasu starp viņiem sāka veidoties īpatnējās aizdevēja un parādnieka attiecības. Tās kļuva redzamākas pēc pāris veltīgiem Kolhauna mēģinājumiem izlūgties Luīzas roku.
Tagad plantatoram bija iespēja labāk iepazīt māsasdēla raksturu, un pēc ierašanās Kasadelkorvo viņa vilšanās ar katru dienu auga augumā. Kolhauna strīds ar mustangu mednieku nevairoja viņa tēvoča cieņu, kaut gan viņš kā radinieks bija spiests nostāties māsasdēla pusē. Šie apstākļi bija mainījuši Poindekstera uzskatus, un, kaut gan Luīzas un Kolhauna laulības solīja daudz priekšrocību, tagad vecais plantators bija pret tām. Šaubas varbūt vairāk nekā bēdas par zaudēto dēlu diktēja viņa atbildi. Bija vēl citi apstākļi, kas vairoja viņa nepatiku pret māsasdēlu un padarīja šīs laulības nevēlamas, kaut gan tās būtu izdevīgas.
— Ja es saprotu tevi pareizi, Kasij, tad tu runā par kāzām. Nav īstais laiks domāt par to, kad mājā sēras. Ja par to uzzinās kolonijā, tur sacelsies skandāls.
— Jūs mani pārprotat, tēvoc. Es nedomāju par kāzām, vismaz pašlaik ne. Es tikai vēlos būt drošs, un tad varētu arī gaidīt piemērotāku brīdi.
— Es tevi nesaprotu, Kaš.
— Jūs visu sapratīsiet, tikai uzklausiet mani.
— Runā.
— Lūk, ko es gribu teikt. Esmu nolēmis precēties. Kā jūs zināt, man jau tuvu pie trīsdesmit, un vīrietim šajos gados jau sāk apnikt skraidīšana pa pasauli. Esmu velnišķi noguris no tās, un man nav vēlēšanās ilgāk dzīvot vecpuisī. Es gribu, lai Lū būtu mana sieva. Steigties mums nevajag. Vienīgais, kas man nepieciešams, ir viņas solījums. Tam jābūt parakstītam un apzīmogotam, lai nepaliktu vairs nekādu neskaidrību. Es gribu nokārtot to. Kad šīs nepatikšanas būs pāri, būs atliku likām laika izrunāties par kāzām un par šādām tādām lietām.
Vārds «nepatikšanas», tāpat kā visa šī lietišķā runa, grieza ausīs tēvam, kas sēroja par savu nogalināto dēlu. Pamodās Vud- lija Poindekstera lepnums un no tā nešķiramais sašutums.
Taču drīz šīs jūtas pierima. Vienā pusē viņš redzēja zemi, vergus, bagātību un stāvokli sabiedrībā, otrā — nabadzību, kas šķita bojā eja. Un tomēr Poindeksters nebija padevies, kā varēja likties no viņa atbildes.
— Tas ir jauki, Kasij, ka tu biji. tik atklāts. Taču es neesmu ievērojis, ka mana meita būtu labvēlīgi noskaņota pret tevi. Tu saki, ka gribot, lai viņa kļūst tava sieva. Bet vai viņa grib, lai tu kļūtu viņas vīrs? Manuprāt, to vajadzētu ņemt vērā.
— Es domāju, tēvoc, ka tas lielā mērā būs atkarīgs no jums. Jūs esat Lū tēvs. Vai tad jūs nevarat viņu pierunāt?
— Es par to neesmu pārliecināts. Viņa nav no tiem, kurus var pierunāt, lai viņi rīkojas pret savu gribu. Tu, Kaš, zini to tikpat labi kā es.
— Es zinu tikai to, ka esmu nolēmis «pietauvoties», kā saka jūrnieki, un padarīt Lū par Kasadelkorvo saimnieci. Otras tādas kā viņa nav ne kolonijā, ne visā Teksasā.