Vudlijam Poindeksteram iekšā viss sagriezās no šīs nekaunīgās , runāšanas. Pirmo reizi viņam bija pateikts, ka viņš nav Kasadelkorvo saimnieks! Viņš bija sapratis mājienu.
Un Poindeksters atkal iedomājās zemi, vergus, bagātību, stāvokli sabiedrībā, bet no otras puses — nabadzības rēgu un pazemojumu pasaules acīs …
' Pēdējais šķita briesmīgs, kaut gan ne tik briesmīgs kā viņa priekšā stāvošais cilvēks, paša māsasdēls, kas tīkoja kļūt par viņa dēlu.
Prātam neapsveramu iemeslu dēļ dievs nereti ļauj uzvarēt velnam. Tā notika arī šoreiz. Labais Poindekstera sirdī padevās ļaunajam. Viņš apsolīja palīdzēt māsasdēlam izpostīt savas meitas
laimi… *
* *
— Lū!
— Jā, tēt?
— Es atnācu tev kaut ko lūgt.
— Ko, tēt?
— Tu zini, ka tavs brālēns Kašs mīl tevi. Viņš ir gatavs mirt par tevi un lūdz tavu roku.
— Bet es negribu precēties ar viņu. Nē, tēt, labāk es nomiršu pirmā. Uzpūtīgais nelietis! Es zinu, ko tas nozīmē. Un viņš atsūtījis tevi ar šo piedāvājumu! Aiznes viņam atbildi, ka drīzāk esmu gatava aizskriet prērijā un pelnīt maizi ar savvaļas zirgu medībām nekā kļūt viņa sieva. Pasaki viņam to.
— Paklausies, meitiņ, tu droši vien nezini…
— Ka mans brālēns ir tavs kreditors? Es zinu visu, dārgo tēt. Bet es zinu arī to, ka tu esi Vudlijs Poindeksters un es — tava meita.
Smalkjūtīgais mājiens panāca vēlamo rezultātu. Plantatorā saslējās bijusī pašcieņa, un viņš atbildēja:
— Mīļā Luīza! Cik tu esi līdzīga savai mātei! Es šaubījos par tevi. Piedod, manu labo meitiņ! Aizmirsīsim pagātni. Dari, kā zini. Ja gribi, atsaki viņam.
LXXXV N O D A Ļ A
LABAIS BRĀLĒNS
Luīza pilnā mērā izmantoja brīvību, ko viņai bija atļāvis tēvs. Jau pēc nepilnas stundas viņa bez kādiem aplinkiem bija atteikusi Kolhaunam.
Tas bija viņa trešais bildinājums. Pirmās divas reizes viņš bija runājis caur puķēm, nenostādot jautājumu tieši.
Atbilde pēc trešā bildinājuma liecināja, ka tā ir galīga. Tas bija vienkāršs «nē», kuram sekoja izteiksmīgs «nekad», — atbilde bez jebkādas izlocīšanās vai taisnošanās.
Kolhauns uzklausīja to it kā bez sevišķa izbrīna. Visticamākais, ka viņš bija to gaidījis.
Kolhauns neļāvās izmisumam, kā mēdz notikt līdzīgos gadījumos: viņa sejā nenotaīsēja ne muskulis, viņa vaigi nenobālēja. Vērotājam no malas Kolhauns drīzāk atgādinātu lēcienam sagatavojušos jaguāru. Viņa skatiens likās sakām: «Nepaies ne minūte, kad tu man dziedāsi citu dziesmiņu.»
Skaļi viņš teica:
— Tu taču nesaki to nopietni, Lū?
— Pilnīgi nopietni, ser. Vai tad tas izklausījās pēc joka?
— Izklausījās tā, it kā tu nemaz nebūtu papūlējusies padomāt.
— Par ko?
— Par daudz ko.
— Tieši par ko?
— Vispirms par to, kā es tevi mīlu.
Luīza neatbildēja.
— Mīlu tā, — Kolhauns turpināja tādā kā skaidrojošā, tādā kā lūdzošā tonī, — kā neviens un nekad vēl nav mīlējis. Šīs jūtas ir stiprākas par mani, un tās var mirt tikai līdz ar mani. Tās neiz- dzisīs pat līdz ar tavu nāvi.
Kolhauns apklusa, taču atbildi nesagaidīja.
— Nav vērts stāstīt par manu mīlestību. Tā uzliesmoja tajā pašā dienā — kur nu, tajā pašā stundā —, kad es pirmo reizi ieraudzīju tevi. Nevar teikt, ,ka ar laiku tā būtu kļuvusi stiprāka. Tas nemaz nevarēja notikt. Kad es pirmo reizi ierados tava tēva mājā — nu jau ir pagājuši seši gadi —, līdzko biju nokāpis no zirga, tu uzaicināji mani pastaigāties pa dārzu, kamēr būs gatavas pusdienas. Toreiz tu biji pusaudze, Lū, bet jau skaista kā sieviete, tāda kā patlaban. Tava bērnišķīgā čalošana atstāja uz mani iespaidu, kuru nav spējis izdzēst ne laiks, ne attālums, ne arī uzdzīve. " * ~
Kreoliete joprojām klausījās, kaut gan neizrādīja to. Šie skanīgie, nopietnie un glaimojošie vārdi nevarēja atstāt sievieti vienaldzīgu. Ar tādām runām Lucifers bija panācis visu, ko vēlējās. Luīzas skatienā jautās ja ne atzinība, tad vismaz līdzjūtība. Tomēr viņa klusēja, kā klusējusi,
Kolhauns runāja tālāk:
— Jā, Lū, tas ir taisnība. Esmu to pārbaudījis ar visiem trim. Seši gadi ir diezgan ilgs laiks. Misisipi no Meksikas šķir prāvs attālums, un es devos prom, tikai lai aizmirstu tevi. Tas nelīdzēja, un atgriezies es metos uzdzīves virpulī. Jaunorleāna to atceras. Es neteikšu, ka mana kaislība būtu kļuvusi stiprāka. Es jau teicu, ka tā nebija. Kopš tās stundas, kad tu saņēmi manu roku un nosauci mani par brālēnu — ak, tu nosauci mani par mīļo brālēnu, Lū, — kopš tās stundas manas jūtas nav mainījušās ne par matu. Greizsirdīgs gan es kļuvu, jā, tik greizsirdīgs, ka būtu varējis tevi vai nogalināt.
— Apžēlojies, kā tu runā! Tas ir pat aušīgi!
— Un tomēr tas ir nopietni. Reizēm es biju tik greizsirdīgs uz tevi, ka tikai ar pūlēm valdījos. Es taču nevaru kļūt citāds.
— Es neko nevaru tev līdzēt, brālēn. Es nekad neesmu devusi tev iemeslu domāt…
— Es zinu, ko tu gribi teikt. Vari paturēt šos vārdus pie sevis. Es pateikšu tavā vietā: «Domāt, ka es tevi mīlu.» Šie vārdi tev bija uz mēles. Es nesaku, ka tu mani būtu mīlējusi, — Kolhauns turpināja aizvien izmisīgāk. — Es nepiedošu to, ka tu mani tā kārdināji. Vainīgs vai nu dievs, kas devis tev tādu skaistumu, vai velns, kas licis to uzlūkot.
— Tavi vārdi mani tikai sāpina. Es nedomāju, ka tu mēģinātu man glaimot. Tu runā pārāk nopietni. Bet tā ir iedoma, brālēn Kasij, no kuras tu itin viegli vari tikt vaļā. Ir vēl citas, par mani skaistākas sievietes, un daudzas justos pagodinātas ar tādām runām. Kāpēc tu neuzrunā viņas?