— Kāpēc? — kā atbalss atsaucās Kolhauns. — Cik muļķīgs jautājums!
— Es vēlreiz atkārtoju šo jautājumu. Tas nav muļķīgs. Veltīgi tu esi man pieķēries. Būšu pilnīgi atklāta, Kasij. Es nemīlu … es nevaru mīlēt tevi.
— Tātad tu neprecēsies ar mani?
— Tas nu gan ir muļķīgs jautājums. Es jau teicu, ka nemīlu tevi. Ar to, man šķiet, pietiek.
— Bet es teicu, ka mīlu tevi. Tas ir tikai viens iemesls, kādēļ es gribu, lai tu kļūtu mana sieva. Bet ir vēl citi iemesli. Vai tos tu negribi zinātt
To jautājot, Kolhauna balsī vairs nebija ne miņas no pazemības. Acis viņam atkal zvēroja kā jaguāram.
— Tu teici, ka esot vēl citi iemesli. Nosauc tos. Nekautrējies, es nebaidos uzklausīt.
— Ak tā? — Kolhauns nicinoši teica. — Tu nebaidies, jā?
— Nē. No kā lai es baidītos?
— Es neteikšu, ka tev būtu jābaidās, bet tavam tēvam gan.
— Es gribu zināt, no kā. Kas attiecas uz. viņu, tas tādā pašā mērā skar arī mani. Es esmu viņa meita un tagad, ak vai, viņa vienīgais … Runā vien, brālēn Kolhaun. Kāda nelaime tad viņam draud?
— Tā nav nelaime, Lū, tās ir lielas nepatikšanas. Grūtības, ar kurām viņš vairs nespēj tikt galā. Tu spied mani runāt par lietām, par kurām tev neko nevajadzētu zināt.
— Tiešām? Tu maldies, brālēn Kaš. Es jau zinu visu. Man ir zināms, ka tēvs iestidzis parādos un ka tu esi aizdevis viņam naudu. Kā es varēju to nemanīt? Iedomība, kas rakstīta tavā sejā, tava augstprātība, kuru tu izrādi katru mīļu brīdi un arī kalpu klātbūtnē, pat viņiem bija pietiekams pierādījums, ka kaut kas nav kārtībā. Tu esi Kasadelkorvo saimnieks. Es to zinu. Bet man tu neesi nekāds noteicējs.
Kolhaunam dūša saskrēja papēžos, dzirdot tik izaicinošu runu. Trumpis, uz kuru viņš bija licis tādas cerības, acīmredzot nelīdzēs.
— Jā, tā ir, — viņš izsmējīgi atteica. — Labi. Ja man nav nekāda teikšana par tavu sirdi, tad tava laime gan ir vai arī būs manās rokās. Es pazīstu to necienīgo suni, kas piespiedis tevi noraidīt …
— Kurš tas ir?
— Tavu svētu nevainību!
— Es tiešām nezinu, ja vien tu nesauc pats sevi par necienīgu suni. Tādā gadījumā es tev piekrītu. Apzīmējums ir pārāk reāls, lai varētu kļūdīties.
— Lai tā būtu, — Kolhauns teica, pietvīkdams aiz dusmām, bet vēl joprojām valdīdamies. — Tā Јā tu esi tik sliktās domās par mani, es diez vai daudz zaudēšu tavās acīs, ja nepastāstīšu, ko es gribu izdarīt ar tevi.
— Izdarīt ar mani? Esi gan tu pašpārliecināts, brālēn Kaš! Tu runā tā, it kā es būtu tava protežē vai verdzene. Es neesmu ne viena, ne otra!
Izbijies Luīzas sašutuma, Kolhauns apklusa.
— Gribētos zināt, — meitene turpināja, — ar. ko tu man draudi. Saki, — ko tu esi nodomājis darīt ar mani? Man gribētos zināt..
— Dabūsi zināt, nebaidies.
— Es gribu zināt! Mani palaidīs prērijā, kur deguns rāda, vai ieslēgs klosteri? Bet varbūt cietumā?
— Pēdējais tev, bez šaubām, būtu vairāk 'pa prātam — protams, ja tu būtu ietupināta kopā ar …
— Tālāk, ser. Kāds liktenis tad mani gaida? Es degu nepacietībā to uzzināt.
— Nesteidzies. Pirmais cēliens tiks izrādīts rit.
— Tik ātri? Un kur, ja drīkst zināt?
— Tiesā.
— Kādā veidā, ser?
— Tu stāvēsi tiesneša un zvērināto priekšā.
— Tu esi apmierināts ar savām asprātībām, kaptein Kolhaun. Bet atļauj pateikt, ka man tāds humors nepatīk.
— Atradusi humoru! Es minu tikai faktus. Rīt ir tiesas diena. Misters Moriss Džeralds vai Maksvīnijs, vai arī O'Hogertijs, vai kā nu viņu sauc, stāvēs pie tiesas galda, apvainots tava brāļa slepkavībā.
— Meli! Moriss Džeralds nekad …
— Nespētu pastrādāt tādu noziegumu, tu gribēji teikt? Tas vēl ir jāpierāda. Tas arī tiks pierādīts, un tavas lūpas minēs pierādījumus par lielu prieku visiem zvērinātajiem.
Kreoliete iepleta acis kā iztrūcināta gazele. Viņas skatienā jautās bailes, šaubas, aizdomas un neziņa.
Pagāja vairākas sekundes, iekams viņa atguva spēju runāt.
— Es nezinu, ko tu gribi teikt, — Luīza beidzot sacīja. — Tu saki, ka mani izsauks uz tiesu. Kāpēc? Kaut gan esmu nogalinātā māsa, es nevaru piebilst nekā vairāk pie tā, ko visi runā.
— Vari gan, pie tam vairāk nekā citi. Ne jau visi zina to, ka tu satikies dārzā ar Džeraldu tieši liktenīgajā naktī. Neviens visā pasaulē nezina labāk par tevi, kas notika šīs slepenās satikšanās laikā: kā Henrijs iejaucās, cik pārskaities bija, iedomājoties kauna traipu, kāds gulstas ne tikai uz viņa māsu, bet uz visu ģimeni, kā viņš draudēja nonāvēt vainīgo un kā nekaunīgi pieviltā sieviete neļāva viņam to izdarīt. Neviens visā pasaulē nezina, kas notika tālāk: kā Henrijs kā muļķis skrēja pakaļ tam nekrietnelim un kādi bija viņa nodomi. Bez viņiem abiem bija vēl tikai divi cilvēki, kuriem izdevās būt viņu šķiršanās lieciniekiem.
— Divi? Kas tie bija?
Tas tika jautāts gandrīz saltā mierā. Atbildēts tika tādā pašā tonī.
— Viens bija Kasijs Kolhauns, otrs — Luīza Poindekstere.
Luīza nenodrebēja. Viņa nelika manīt, ka būtu pārsteigta.
Viņa izmeta tikai divus izaicinošus vārdus:
— Un tad?
— Un tad? — kā atbalss atsaucās Kolhauns, saīdzis, ka viņa vārdi atstājuši tik mazu iespaidu. — Man šķiet, ka tagad tu sa- prpti…
— Ne vairāk kā agrāk.
— Tu gribi, lai runāju tālāk?
— Kā tev labpatīk.
— Lai notiek. Es saku, Luīza, ka ir tikai viena iespēja, kā glābt tavu tēvu no izputēšanas un tevi pašu no kauna. Tu saproti, par ko es runāju?
— Tagad jau drusku labāk.
— Lai tā būtu. Tātad rit tu ieņemsi liecinieces vietu?
— Riebīgais spiegs! Cik tu esi atbaidošs! Prom no manām acīm! Uz karstām pēdām, citādi es pasaukšu tēvu.