— Nepūlies. Es ilgāk vairs neuzspiedīšu tev savu sabiedrību, ja tā nav tev pa prātam. Es atstāšu tevi, lai tu labi apsvērtu. Varbūt līdz tiesai tu būsi pārlikusi. Ja tā, es ceru, ka tu savlaicīgi dosi man ziņu, lai atceltu izsaukumu uz tiesu. Ar labu nakti, Lū! Es gulēšu un domāšu par tevi.
Ar šiem zobgalīgi izteiktajiem vārdiem, kas viņam pašam iedzēla gandrīz vai sāpīgāk nekā Luīzai, Kolhauns izgāja no istabas. Viņš izskatījās drīzāk kā izpērts, nevis kā uzvaras pacilāts.
Luīza klausījās, līdz viņa soļi noklusa gaitenī. Tad, it kā cēlais sašutums piepeši būtu saplacis, viņa atslīga krēslā un, cieši piespiedusi rokas pie krūtīm, mēģināja savaldīt neredzēti stiprās baiļu trīsas.
LXXXVI NODAĻA
TEKSASAS TIESA
Ir pienācis otrās dienas rīts. Rožainā ausma, pacēlusies no Rietumindijas jūras viļņiem, uzsmaida visai Teksasai. Gandrīz tajā pašā mirklī maigi sārtā gaisma noskūpsta baltās kāpas Meksikas līča krastā un sveic apmēram'simts jūras jūdzes attālo Indžas fortu.
Zvaigžņotais karogs varbūt nekad nav pieredzējis tik aizraujošu skatu, kāds vērojams šorīt.
Līdz ar pirmajiem ausmas stariem no visām debess pusēm uz fortu dodas jātnieki. Tie tuvojas pa diviem, pa trim, dažreiz grupiņās pa sešiem, atjājuši un nokāpuši zemē, piesien zirgus pie latu žogiem vai arī prērijā pie mietiņiem. Tad viņi sapulcējas bariņos laukumā, tērzē vai klīst pa ciematu, reizumis iegriezdamies krodziņā parādīj: godu tā saimniekam.
Te salasījušies dažādu tautību un dažāda tipa cilvēki. Ir pārstāvētas turpat vai visas Eiropas valstis, tomēr lielum lielais vairums no viņiem ir drukni vīri, kuru senči izspieduši indiāņus no viņu zemēm, vigvamu vietā uzcēluši koka būdas, bet pārējo mūža daļu pavadījuši, gāzdami kokus Misisipi mežos. Daži no viņiem sāka iekopt kukurūzu, citi pievērsām kokvilnas audzēšanai. Daudzi jo daudzi pārcēlās no Misisipi štata dienvidu apgabaliem uz Teksasu, lai tur nodarbotos ar cukura un tabakas ražošanu. Vairums no viņiem ir īsti plantatori, kaut gan netrūkst arī lopkopju un ]<fpu tirgotāju, mednieku un zirgu mijēju, veikalnieku un visādu citādu komersantu, vergu tirgotājus ieskaitot.
Te ir arī juristi, mērnieki, zemes spekulanti un dažādi nenosakāmu profesiju darboņi, kas gatavi ielaisties jebkurā avantūrā, vienalga, vai tā būtu lopu zīmogošana, karagājiens pret koman- čiem vai piedalīšanās laupītāju sirojumos otrpus Riograndes.
Šo cilvēku apģērbi ir tikpat dažādi, cik viņu nodarbošanās. Tos mēs jau aprakstījām, jo ar tiem, kas pulcējas Indžas fortā pašlaik, mēs tikāmies Kasadelkorvo pagalmā, starpība tā, ka šodien cilvēku ir vairāk. )
Šī sapulce atšķiras no meklētāju nodaļas vēl vienā ziņā: kopā ar vīriešiem ieradušās arī sievietes — sievas, māsas un meitas. Dažas ir atjājušas un palikušas sēžam seglos. Platmales sargā viņu sejas no spožajiem saules stariem. Dažas iekārtojušās vēl ērtāk — apsēdušās zem furgonu baltajām nojumēm vai aiz kariešu greznajiem aizkariņiem.
Šodien notiks tiesa. Par to jau daudz runāts kolonijā. Lieki atgādināt, ka tiesās Morisu Džeraldu, kas pazīstams ar iesauku «mustangu mednieks». Tāpat nav vērts piemetināt, ka viņu apsūdz Henrija Poindekstera noslepkavošanā.
Šīs pašas tiesas — apgabala augstākās tiesas — iepriekšējā sesijā, kad tika izskatītas dažādas lietas un pie atbildības saukti dažādi ļautiņi, zagļi, blēži un pat slepkavas, piedalījās labi ja astoņdesmit cilvēku, kas vai nu sekoja tiesāšanas gaitai, vai arī gribēja dzirdēt spriedumu.
Šoreiz lielo pūli pievelk dīvainie apstākļi, kas šķiet saistīti ar šo noziegumu un kas pēdējās dienās ir vienīgais sarunu temats kolonijā. Šos apstākļus nav ko uzskaitīt — tie ir jau zināmi. Visi, kas ieradušies Indžas fortā, cer, ka tiesa atminēs līdz šim neatminēto noslēpumu.
Protams, ir te arī tādi, kas atjājuši neVis aiz tukšas ziņkāres, bet kurus patiesi interesē apsūdzētā liktenis. Citus saviļņojušas vēl dziļākas jūtas — tie ir it kā nogalinātā jaunekļa draugi un radinieki. Nedrīkst aizmirst, ka pagaidām trūkst neapgāžamu pierādījumu, ka noziegums tiešām pastrādāts.
Taču šaubas ir izkliedētas. Vairāki cits no cita neatkarīgi apstākļi to apstiprina, un visi uzskata, ka asinis ir izlietas, it kā viņi paši būtu bijuši bēdīgā notikuma liecinieki.
Viņi tikai grib dzirdēt sīkumus, grib zināt, kā, kad un kālab tas noticis.
* * *
Pulkstenis rāda desmit. Sākas prāva.
Pūlī nekādas sevišķas izmaiņas nav notikušas, ja neskaita to, ka starp atturīgi ģērbtajiem civiliedzīvotājiem parādījies vairāk košo uniformu. Garnizona kareivji, pabeiguši rīta parādi un tikuši savā vaļā, iejukuši raibajā drūzmā. Dragūni, strēlnieki, kājnieki un artilēristu stāv plecu pie pleca ar plantatoriem, medniekiem, zirgu tirgotājiem un pārgalvīgiem avantūristiem, kas apņēmušies palikt te tik ilgi, kamēr nebūs dzirdējuši no tiesneša mutes svinīgos vārdus: «Lai dievs ir žēlīgs jūsu dvēselei!»
Starp klātesošajiem diezin vai ir kāds, kas necer izdzirdēt šo frāzi, kuru tiesnesis izrunās, nenoņēmis melno cepuri, līdz ar to pasludinot jauneklim nāves spriedumu.
Ir tikai daži, kas to vēlas, toties daudzi ir ar mieru likt galvu ķīlā, ka vaina tiks pierādīta un ka jau pirms saulrieta Morisa
Džeralda dvēsele atgriezīsies pie sava radītāja.
* *
*
Tiesa nāk.
Jūs droši vien iedomājaties lielu zāli ar paaugstinājumu vienā galā un nožogojumu, aiz kura atrodas galds un tāda kā kaste, kas atgādina auditorijas katedru vai baznīcas kanceli.
Jūs redzat tiesnešus sermuliņādas amattērpos, aizstāvjus pelēkās parūkās un melnos talāros, sekretārus, sulaiņus, avīžniekus un zilā ģērbušos polismeņus ar spožām pogām, bet aizmugurē — ne vienmēr sasukātu galvu un ne vienmēr tīru seju jūru.