Bez tam jūs redzat publikas pazemīgos skatienus, kas nozīmē ne tikdaudz padevību kā bailes pārkāpt tiesu likumus.
Tas viss jums jāaizmirst, ja gribat gūt priekšstatu, kāda ir tiesa Teksasas pierobežā.
Te nav īpaša tiesas nama, kaut gan ir istaba, kas tiek izmantota šādā un līdzīgos nolūkos. Taču diena solās būt karsta, tāpēc lietas izskatīšana notiks zem koka — zem milzīga apsūnojuša ozola, kas aug parādes laukuma malā un met ēnu tālu prērijā.
Zem ozola novietots liels no priežu dēļiem sanaglots galds, tam apkārt nolikti desmit ar ādu apvilkti krēsli; uz galda redzamas dažas izsvaidītas papīra loksnes, tintnīca ar zosu spalvām, viens vai divi pabiezi likumu krājumi, karafe ar persiku viskiju, pāris vienkāršu glāzīšu, Havannas cigāru kārba un sērkociņu kastīte.
Aiz šiem atribūtiem sēž tiesnesis. Viņam nav mugurā pat žakete, kur nu vēl sermuliņādas mantija: karstuma dēļ viņš nolēmis ķerties pie lietas kreklā. Galvā viņam nevis parūka, bet panama, kas nošķiebta uz vienas auss, lai būtu līdzsvars cigāram, kuru viņš pusizsmēķētu, pusnozelētu tur mutē.
Pārējos krēslus aizņēmuši cilvēki, pēc kuru apģērbiem grūti spriest, kāds katram amats. Tur ir advokāti, šerifs ar saviem palīgiem, forta komandants, kapelāns, ārsts, tiesas kalpotāji un daži nenosakāmas nodarbošanās cilvēki.
Mazliet savrup novietojušies divpadsmit vīri. Apmēram puse no viņiem sēž uz neēvelētu nomaļu sola, pārējie tup vai gulšņā zālē. Tie ir zvērinātie, bez kuriem nav domājama tiesa nedz Tek- sasā, nedz Anglijā, taču Teksasā tie ir daudz patstāvīgāki un akli neseko tiesas spriedumam, kā pārāk bieži gadās Anglijā.
Apkārt tiesnesim un zvērinātajiem blīvējas neaprakstāms raibs pūlis. Tajā sajaukušās vadmalas bikses, vilnas svārki — pat šajā nogurdinošajā tveicē —, svītrainas kleitas, baltas un zilas audekla blūzes, sarkana un nebalināta pašausta flaneļa krekli, dragūnu, strēlnieku, kājnieku un artilēristu uniformas. Šur un tur pavīd pa -kādam pieticīgāk ģērbtam meksikānim, kuru sombrero platās malas met ēnu pār melnīgsnējām blēdīgām sejām.
Savā laikā — un tas nebija tik sen —, visi, kas te sapulcējās, bija tā ģērbušies. Bet tad nebija tādu zvērināto un tiesnesis bija visvarens. Viens viņa galvas mājiens nozīmēja nāvi, un apžēlošanu itin viegli varēja izlūgties tas, kas mācēja iebāzt viņam kabatā unci.
Kaut gan te nav acis žilbinošu tērpu, nav baltu sermuliņādu un melna zīda, nav uniformētu tiesas sulaiņu un pogas nespīdina polismeņi, kaut gan civilizētam cilvēkam šis pūlis var likties rupjš, pat mežonīgs, es bez šaubīšanās saku, ka starp šiem sarkanajiem flaneļa krekliem un kokvilnas blūzēm nevainīgais var būt drošs, pat daudz drošāks, ka atradīs taisnību, bet vainīgais — ka saņems sodu, nekā starp mūsu tā saucamās civilizētās pasaules burta kalpiem un matu skaldītājiem.
Šādās sapulcēs iekšējo loku parasti veido izmeklētāka publika. Vietējas sabiedrības krējums meklējams Indžas fortā. Te ir otrādi — smalkākie ļaudis atrodas ārpusē. Dāmas uzvilkušas savus labākos tērpus, stāv furgonos vai sēž elegantās ekipāžās, no kurām var redzēt pāri vīriešu galvām.
Neviens neskatās uz tiesnesi vai ari, ja paskatās, tad tikai īsu brītiņu. Visu acis pievērstas trim cilvēkiem. Viens no viņiem sēž, pārējie stāv kājās. Pirmais ir apsūdzētais, tie divi — šerifa palīgi, kuriem uzdots viņu apsargāt.
Sākumā bija nolemts tiesāt par slepkavību arī Migelu Diasu ar viņa biedriem un Felimu O'Nīlu. Tomēr iepriekšējās izmeklēšanas gaitā meksikāņu mustangu medniekam izdevās pierādīt savu un savu trīs biedru alibi. Viņi atzinās, ka pārģērbušies par indiāņiem: šis fakts bija pierādīts jau agrāk, un nekas cits viņiem neatlika. Bet viņi izlikās, ka tas bijis joks, un, tā kā bija noskaidrots, ka Henrija Poindekstera pazušanas naktī visi četri bijuši mājā, pie tam Diass galīgi pilnā, tad ilgāk viņus vairs nepratināja.
Kas attiecas uz Felimu, tad tiesa nebija uzskatījusi par nepieciešamu sēdināt viņu uz apsūdzēto sola. Ja viņš vispār bija līdzvainīgs, tad varēja būt rīkojies sava saimnieka sakūdīts un varēja būt vairāk noderīgs kā liecinieks.
Tātad uz apsūdzēto sola — ja vien drīkstam lietot šo apzīmējumu — sēž tikai Moriss Džeralds, kuru visi klātesošie pazīst kā mustangu mednieku Morisu.
LXXXVII NODAĻA
VILTUS LIECINIEKS
Te ir tikai daži, kas personiski pazīst apsūdzēto, bet ir arī tādi, kas nekad nav dzirdējuši viņa vārdu. Tas sācis iet no mutes mutē pēc divkaujas ar Kolhaunu; pirms tam Moriss Džeralds bija pazīstams tikai kā lielisks zirgu mednieks. Visi uzskatīja viņu par glītu, lādzīgu puisi, labu zirgu pazinēju un sieviešu siržu lauzēju.
Taču ne Morisa labās, ne sliktās īpašības nepazina pārspīlējumu. Viņa drosme reti kad robežojās ar pārgalvību, viņa runāšana nekad neizvērtās par tukšu salmu kulšanu. Viņa izturēšanās vienmēr bija nosvērta, vārdi labi pārdomāti, un pat iereibis, pretstatā saviem tautiešiem, viņš nekad nelielījās.
Neviens nezināja, no kurienes šis cilvēks atbraucis, kāpēc apmeties Teksasā un kāpēc izvēlējies tādu dīvainu amatu kā savvaļas zirgu medības, amatu, kas tiek turēts ne visai lielā cieņā. Vēl neparastāk tas šķita cilvēkiem, kas zināja, ka Moriss ir ne vien izglītots, bet arī «dzimis džentlmenis»-. Teksasas pierobežā šai frāzei nav nekādas nozīmes.
Tā n$ Moriss stāv ļaužu priekšā, un visi uzskata, ka viņš izlējis nevainīga jaunekļa asinis.