Выбрать главу

Ja Džeralds būtu steidzies panākt Poindeksteru, tas liktos sa­protamāk. Bet arī tad vēl nebūtu īstas skaidrības.

Tiek izsaukti vairāki liecinieki, taču viņi tikai sarežģī visu. Daži no viņiem apgalvo, ka starp apsūdzēto un noslepkavoto pa­stāvējušas draudzīgas attiecības.

Beidzot tiek izsaukts Јilvēks, kas liecina pretējo. Tas ir kap­teinis Kasijs Kolhauns.

Viņa stāsts rada tiesai pavisam citādu priekšstatu. Tas ne vien atklāj slepkavības motīvus, bet parāda asinsdarbu ārkārtīgi mel­nās krāsās.

Pēc veikli norunāta ievada, kurā Kolhauns deklarē savu nepa­tiku atklāt pilnīgi visu, viņš tomēr izstāsta visu: kā Luīza dārzā satikusies ar mustangu mednieku, kā pēdējais sastrīdējies ar Hen­riju Poindeksteru un draudēdams aizgājis, kā Henrijs sekojis. Kāpēc jauneklis sekojis un kāda ir viņa, Kolhauna, loma šajā notikumā, to liecinieks noklusē.

Atmaskojošā runa rada vispārēju izbrīnu. Pārsteigti ir visi — kā tiesnesis un zvērinātie, tā skatītāji. Ļaudis draudīgi sačukstas, šur un tur atskan pa dusmīgam izsaucienam. Tie vērsti ne jau pret liecinieku, bet gan pret priekšā stāvošo jaunekli, kura nozie-

gurns tagad kļuvis divtik smags: viņš ne vien nogalinājis Poin­dekstera dēlu, bet arī apkaunojis meitu!

Kolhauna biesmīgās runas laikā pūlī kāds ievaidas. Šo pus­mūža vīru visi pazīst — tas ir nelaimīgā jaunekļa tēvs.

Tomēr skatītāju acis ilgi nekavējas pie viņa. Visi pievēršas karietei, kurā sēž meitene, tik skaista, ka viņa sen jau piesaistī­jusi visu uzmanību. Tā ir Luīza Poindekstere.

«Vai viņa ieradusies te pati no sevis, brīvas gribas vadīta?» Šis jautājums iet no mutes mutē. Taču gariem prātojumiem nav laika. Atbildi dod liecinieku izsaucējs:

— Luīza Poindekstere!

Kolhauns ir turējis vārdu.

LXXXVIII NODAĻA

LIECINIECE PRET PAŠAS GRIBU

Iekams izsaukums tiek monotoni at­kārtots trīs reizes, Luīza jau kāpj laukā no karietes. Tiesas kalpotāja pavadīta, viņa ieņem lieci­nieka vietu. Droši, bez mazākajām bailēm viņa raugās tiesnesi.

Visu skatieni pievērsti Luīzai. Dažos lasāms jautājums, dažos tāds kā nicinājums, bet daudzos — apbrīna, šis slepenais pierādī­jums, ka sieviete ir piemīlīga, kaut arī viņas gods būtu aptraipīts.

Viens no klātesošajiem uzlūko meiteni pavisam citādi: viņa acis pauž kvēlu mīlestību un tikko samanāmas šaubas. Tas ir pats apsūdzētais. Turpretī Luīza neskatās ne uz viņu, ne uz kādu citu, izņemot Kolhaunu. Šķiet, ja vien varētu, viņa to nogalinātu ar acīm. Bēgdams no tām, Kolhauns kāpjas atpakaļ, līdz beidzot iejūk pūlī.

—    Kur jūs, mis Poindekstere, bijāt tajā naktī, kad pazuda jūsu brālis? — jautā prokurors.

—    Mājā, sava tēva mājā.

—    Vai jūs tonakt izgājāt dārzā?

—    Jā.

—   Varbūt jūs būsiet tik laipna un pateiksiet tiesai, cikos tas bija?

—    Pusnaktī, to es labi atceros.

—    Jūs bijāt viena?

—    Visu laiku ne.

—    Tātad kādu laiku kāds bija kopā ar jums?

—    Tā bija.

—   Jūsu atklātība, mis Poindekstere, ļauj cerēt, ka jūs neat­teiksieties informēt tiesu, kas tas bija.

—    Protams, ka neatteikšos.

—    Vai drīkstētu zināt, kas bija šis cilvēks?

—    Tas bija mans brālis.

—   Bet vai pirms jūsu brāļa atnākšanas jūsu sabiedrībā nebija vēl kāds?

—    Bija.

—   Mēs gribam dzirdēt viņa vārdu. Es ceru, ka jūs to neslēp­siet.

—   Kāpēc lai es slēptu? Kopā ar mani bija misters Moriss Dže­ralds.

Šī atbilde izraisa pūlī ne vien izbrīnu, bet nicinājumu un pat sašutumu. Turpretī apsūdzētā acis līksmi iemirdzas.

—    Atļaujiet jautāt, vai šī satikšanās bija nejauša vai noru­nāta?

—    Norunāta.

—   Tas ir kutelīgs jautājums, mis Poindekstere, bet pienākums liek man to uzdot: kāds bija šīs satikšanās nolūks?

Lieciniece vilcinās atbildēt. Taču tikai īsu brīdi. Pārlaidusi mie­rīgu skatienu publikai, Luīza saka:

—    Man nenāk ne prātā to slēpt. Es izgāju dārzā, lai satiktos ar cilvēku, kuru es mīlēju un mīlu vēl tagad, kaut gan viņš stāv jūsu priekšā kā apsūdzētais. Ceru, ser, ka atbilde jūs apmierina?

—    Ne gluži, — prokurors turpina, nelikdamies dzirdam pūļa murdoņu. — Man jums vēl kaut kas jājautā, mis Poindekstere. Šī nelielā novirze ietaupīs tiesai laiku, un es domāju, ka nevie­nam nebūs pret to iebildumu. Jūs dzirdējāt, ko teica iepriekšē­jais liecinieks. Vai tas taisnība, ka jūsu brālis šķīrās no apsūdzētā sadusmots?

—    Pilnīgi pareizi.

Pūlis niknumā nodreb. Tātad Kolhauns nav melojis. Tas atklāj slepkavības motīvu.

Zvērinātie negaida tālākus paskaidrojumus. Atskan kliedzieni: «Pakārt, pakārt viņu!» — un ir nepārprotami manāms, ka pūlis pilns apņēmības izdarīt to bez tiesas sprieduma.

—    Lūdzu ievērot klusumu!—uzsauc tiesnesis, izņēmis no mu­tes cigāru un bargi palūkodamies apkārt.

—    Mans brālis nesekoja viņam sadusmots, — Luīza turpina, kaut gan neviens viņai neko nav jautājis. — Viņš bija piedevis misteram Džeraldam un gribēja panākt viņu, lai atvainotos.

—    Man šaja sakarība ir kaut kas piebilstams, — iejaucas Kol­hauns. — Viņi sastrīdējās pēc tam. Es to dzirdēju, jo stāvēju azo- tejā.

—    Mister Kolhaun! — pārmetoši saka tiesnesis. — Ja proku­rors uzskatīs par nepieciešamu, tas ierādīs jums liecinieka vietu. Pagaidām, ser, lūdzu, netraucējiet mums darbu.

Vēl daži jautājumi, un meitene ir brīva no nepatīkamā pienā­kumā.

Luīza iet atpakaļ uz karieti ar smagu sirdi: viņa aptver, ka, teikdama taisnību, ir kaitējusi tam, kuram, pēc viņas domām, tā varēja nākt par labu. Viņa jūt, ka pūlis nicinoši noraugās uz viņu. «Bruņniecību» ir aizkaitinājusi viņas labvēlība, tikumība jūtas šokēta par viņas atzīšanos, daudzi apskauž laimes lutekli, kuru viņa tik drosmīgi aizstāvējusi.