Ja Džeralds būtu steidzies panākt Poindeksteru, tas liktos saprotamāk. Bet arī tad vēl nebūtu īstas skaidrības.
Tiek izsaukti vairāki liecinieki, taču viņi tikai sarežģī visu. Daži no viņiem apgalvo, ka starp apsūdzēto un noslepkavoto pastāvējušas draudzīgas attiecības.
Beidzot tiek izsaukts Јilvēks, kas liecina pretējo. Tas ir kapteinis Kasijs Kolhauns.
Viņa stāsts rada tiesai pavisam citādu priekšstatu. Tas ne vien atklāj slepkavības motīvus, bet parāda asinsdarbu ārkārtīgi melnās krāsās.
Pēc veikli norunāta ievada, kurā Kolhauns deklarē savu nepatiku atklāt pilnīgi visu, viņš tomēr izstāsta visu: kā Luīza dārzā satikusies ar mustangu mednieku, kā pēdējais sastrīdējies ar Henriju Poindeksteru un draudēdams aizgājis, kā Henrijs sekojis. Kāpēc jauneklis sekojis un kāda ir viņa, Kolhauna, loma šajā notikumā, to liecinieks noklusē.
Atmaskojošā runa rada vispārēju izbrīnu. Pārsteigti ir visi — kā tiesnesis un zvērinātie, tā skatītāji. Ļaudis draudīgi sačukstas, šur un tur atskan pa dusmīgam izsaucienam. Tie vērsti ne jau pret liecinieku, bet gan pret priekšā stāvošo jaunekli, kura nozie-
gurns tagad kļuvis divtik smags: viņš ne vien nogalinājis Poindekstera dēlu, bet arī apkaunojis meitu!
Kolhauna biesmīgās runas laikā pūlī kāds ievaidas. Šo pusmūža vīru visi pazīst — tas ir nelaimīgā jaunekļa tēvs.
Tomēr skatītāju acis ilgi nekavējas pie viņa. Visi pievēršas karietei, kurā sēž meitene, tik skaista, ka viņa sen jau piesaistījusi visu uzmanību. Tā ir Luīza Poindekstere.
«Vai viņa ieradusies te pati no sevis, brīvas gribas vadīta?» Šis jautājums iet no mutes mutē. Taču gariem prātojumiem nav laika. Atbildi dod liecinieku izsaucējs:
— Luīza Poindekstere!
Kolhauns ir turējis vārdu.
LXXXVIII NODAĻA
LIECINIECE PRET PAŠAS GRIBU
Iekams izsaukums tiek monotoni atkārtots trīs reizes, Luīza jau kāpj laukā no karietes. Tiesas kalpotāja pavadīta, viņa ieņem liecinieka vietu. Droši, bez mazākajām bailēm viņa raugās tiesnesi.
Visu skatieni pievērsti Luīzai. Dažos lasāms jautājums, dažos tāds kā nicinājums, bet daudzos — apbrīna, šis slepenais pierādījums, ka sieviete ir piemīlīga, kaut arī viņas gods būtu aptraipīts.
Viens no klātesošajiem uzlūko meiteni pavisam citādi: viņa acis pauž kvēlu mīlestību un tikko samanāmas šaubas. Tas ir pats apsūdzētais. Turpretī Luīza neskatās ne uz viņu, ne uz kādu citu, izņemot Kolhaunu. Šķiet, ja vien varētu, viņa to nogalinātu ar acīm. Bēgdams no tām, Kolhauns kāpjas atpakaļ, līdz beidzot iejūk pūlī.
— Kur jūs, mis Poindekstere, bijāt tajā naktī, kad pazuda jūsu brālis? — jautā prokurors.
— Mājā, sava tēva mājā.
— Vai jūs tonakt izgājāt dārzā?
— Jā.
— Varbūt jūs būsiet tik laipna un pateiksiet tiesai, cikos tas bija?
— Pusnaktī, to es labi atceros.
— Jūs bijāt viena?
— Visu laiku ne.
— Tātad kādu laiku kāds bija kopā ar jums?
— Tā bija.
— Jūsu atklātība, mis Poindekstere, ļauj cerēt, ka jūs neatteiksieties informēt tiesu, kas tas bija.
— Protams, ka neatteikšos.
— Vai drīkstētu zināt, kas bija šis cilvēks?
— Tas bija mans brālis.
— Bet vai pirms jūsu brāļa atnākšanas jūsu sabiedrībā nebija vēl kāds?
— Bija.
— Mēs gribam dzirdēt viņa vārdu. Es ceru, ka jūs to neslēpsiet.
— Kāpēc lai es slēptu? Kopā ar mani bija misters Moriss Džeralds.
Šī atbilde izraisa pūlī ne vien izbrīnu, bet nicinājumu un pat sašutumu. Turpretī apsūdzētā acis līksmi iemirdzas.
— Atļaujiet jautāt, vai šī satikšanās bija nejauša vai norunāta?
— Norunāta.
— Tas ir kutelīgs jautājums, mis Poindekstere, bet pienākums liek man to uzdot: kāds bija šīs satikšanās nolūks?
Lieciniece vilcinās atbildēt. Taču tikai īsu brīdi. Pārlaidusi mierīgu skatienu publikai, Luīza saka:
— Man nenāk ne prātā to slēpt. Es izgāju dārzā, lai satiktos ar cilvēku, kuru es mīlēju un mīlu vēl tagad, kaut gan viņš stāv jūsu priekšā kā apsūdzētais. Ceru, ser, ka atbilde jūs apmierina?
— Ne gluži, — prokurors turpina, nelikdamies dzirdam pūļa murdoņu. — Man jums vēl kaut kas jājautā, mis Poindekstere. Šī nelielā novirze ietaupīs tiesai laiku, un es domāju, ka nevienam nebūs pret to iebildumu. Jūs dzirdējāt, ko teica iepriekšējais liecinieks. Vai tas taisnība, ka jūsu brālis šķīrās no apsūdzētā sadusmots?
— Pilnīgi pareizi.
Pūlis niknumā nodreb. Tātad Kolhauns nav melojis. Tas atklāj slepkavības motīvu.
Zvērinātie negaida tālākus paskaidrojumus. Atskan kliedzieni: «Pakārt, pakārt viņu!» — un ir nepārprotami manāms, ka pūlis pilns apņēmības izdarīt to bez tiesas sprieduma.
— Lūdzu ievērot klusumu!—uzsauc tiesnesis, izņēmis no mutes cigāru un bargi palūkodamies apkārt.
— Mans brālis nesekoja viņam sadusmots, — Luīza turpina, kaut gan neviens viņai neko nav jautājis. — Viņš bija piedevis misteram Džeraldam un gribēja panākt viņu, lai atvainotos.
— Man šaja sakarība ir kaut kas piebilstams, — iejaucas Kolhauns. — Viņi sastrīdējās pēc tam. Es to dzirdēju, jo stāvēju azo- tejā.
— Mister Kolhaun! — pārmetoši saka tiesnesis. — Ja prokurors uzskatīs par nepieciešamu, tas ierādīs jums liecinieka vietu. Pagaidām, ser, lūdzu, netraucējiet mums darbu.
Vēl daži jautājumi, un meitene ir brīva no nepatīkamā pienākumā.
Luīza iet atpakaļ uz karieti ar smagu sirdi: viņa aptver, ka, teikdama taisnību, ir kaitējusi tam, kuram, pēc viņas domām, tā varēja nākt par labu. Viņa jūt, ka pūlis nicinoši noraugās uz viņu. «Bruņniecību» ir aizkaitinājusi viņas labvēlība, tikumība jūtas šokēta par viņas atzīšanos, daudzi apskauž laimes lutekli, kuru viņa tik drosmīgi aizstāvējusi.